CC Madhya 22.1
বন্দে শ্রীকৃষ্ণচৈতন্যদেবং তং করুণার্ণবম্ । কলাবপ্যতিগূঢ়েয়ং ভক্তির্যেন প্রকাশিতা ॥ ১ ॥
vande śrī-kṛṣṇa-caitanya- devaṁ taṁ karuṇārṇavam kalāv apy ati-gūḍheyaṁ bhaktir yena prakāśitā
Санскрит, IAST и ссылки на официальный Vedabase
Madhya-līlā — Chapter 22: оригинальный текст, IAST и ссылки на официальный Vedabase.
বন্দে শ্রীকৃষ্ণচৈতন্যদেবং তং করুণার্ণবম্ । কলাবপ্যতিগূঢ়েয়ং ভক্তির্যেন প্রকাশিতা ॥ ১ ॥
vande śrī-kṛṣṇa-caitanya- devaṁ taṁ karuṇārṇavam kalāv apy ati-gūḍheyaṁ bhaktir yena prakāśitā
জয় জয় শ্রীকৃষ্ণচৈতন্য নিত্যানন্দ । জয়াদ্বৈতচন্দ্র জয় গৌরভক্তবৃন্দ ॥ ২ ॥
jaya jaya śrī-kṛṣṇa-caitanya nityānanda jayādvaita-candra jaya gaura-bhakta-vṛnda
এইত কহিলুঁ সম্বন্ধ-তত্ত্বের বিচার । বেদশাস্ত্রে উপদেশে, কৃষ্ণ — এক সার ॥ ৩ ॥
eita kahiluṅ sambandha-tattvera vicāra veda-śāstre upadeśe, kṛṣṇa — eka sāra
এবে কহি, শুন, অভিধেয় লক্ষণ । যাহা হৈতে পাই — কৃষ্ণ, কৃষ্ণপ্রেমধন ॥ ৪ ॥
ebe kahi, śuna, abhidheya-lakṣaṇa yāhā haite pāi — kṛṣṇa, kṛṣṇa-prema-dhana
কৃষ্ণভক্তি — অভিধেয়, সর্বশাস্ত্রে কয় । অতএব মুনিগণ করিয়াছে নিশ্চয় ॥ ৫ ॥
kṛṣṇa-bhakti — abhidheya, sarva-śāstre kaya ataeva muni-gaṇa kariyāche niścaya
শ্রুতির্মাতা-পৃষ্টা দিশতি ভবদারাধনবিধিং যথা মাতুর্বাণী স্মৃতিরপি তথা বক্তি ভগিনী । পুরাণাদ্যা যে বা সহজনিবহাস্তে তদনুগা অতঃ সত্যং জ্ঞাতং মুরহর ভবানেব শরণম্ ॥ ৬ ॥
śrutir mātā pṛṣṭā diśati bhavad-ārādhana-vidhiṁ yathā mātur vāṇī smṛtir api tathā vakti bhaginī purāṇādyā ye vā sahaja-nivahās te tad-anugā ataḥ satyaṁ jñātaṁ mura-hara bhavān eva śaraṇam
অদ্বয়জ্ঞান-তত্ত্ব কৃষ্ণ — স্বয়ং ভগবান্ । ‘স্বরূপ-শক্তি’রূপে তাঁর হয় অবস্থান ॥ ৭ ॥
advaya-jñāna-tattva kṛṣṇa — svayaṁ bhagavān ‘svarūpa-śakti’ rūpe tāṅra haya avasthāna
স্বাংশ-বিভিন্নাংশ-রূপে হঞা বিস্তার । অনন্ত বৈকুণ্ঠ-ব্রহ্মাণ্ডে করেন বিহার ॥ ৮ ॥
svāṁśa-vibhinnāṁśa-rūpe hañā vistāra ananta vaikuṇṭha-brahmāṇḍe karena vihāra
স্বাংশ-বিস্তার — চতুর্ব্যূহ, অবতারগণ । বিভিন্নাংশ জীব — তাঁর শক্তিতে গণন ॥ ৯ ॥
svāṁśa-vistāra — catur-vyūha, avatāra-gaṇa vibhinnāṁśa jīva — tāṅra śaktite gaṇana
সেই বিভিন্নাংশ জীব — দুই ত’ প্রকার । এক — ‘নিত্যমুক্ত’, এক — ‘নিত্য-সংসার’ ॥ ১০ ॥
sei vibhinnāṁśa jīva — dui ta’ prakāra eka — ‘nitya-mukta’, eka — ‘nitya-saṁsāra’
‘নিত্যমুক্ত’ — নিত্য কৃষ্ণচরণে উন্মুখ । ‘কৃষ্ণ-পারিষদ’ নাম, ভুঞ্জে সেবা-সুখ ॥ ১১ ॥
‘nitya-mukta’ — nitya kṛṣṇa-caraṇe unmukha ‘kṛṣṇa-pāriṣada’ nāma, bhuñje sevā-sukha
‘নিত্যবদ্ধ’ — কৃষ্ণ হৈতে নিত্য-বহির্মুখ । ‘নিত্যসংসার’, ভুঞ্জে নরকাদি দুঃখ ॥ ১২ ॥
‘nitya-bandha’ — kṛṣṇa haite nitya-bahirmukha ‘nitya-saṁsāra’, bhuñje narakādi duḥkha
সেই দোষে মায়া-পিশাচী দণ্ড করে তারে । আধ্যাত্মিকাদি তাপত্রয় তারে জারি’ মারে ॥ ১৩ ॥
sei doṣe māyā-piśācī daṇḍa kare tāre ādhyātmikādi tāpa-traya tāre jāri’ māre
কাম-ক্রোধের দাস হঞা তার লাথি খায় । ভ্রমিতে ভ্রমিতে যদি সাধু-বৈদ্য পায় ॥ ১৪ ॥ তাঁর উপদেশ-মন্ত্রে পিশাচী পলায় । কৃষ্ণভক্তি পায়, তবে কৃষ্ণ-নিকট যায় ॥ ১৫ ॥
kāma-krodhera dāsa hañā tāra lāthi khāya bhramite bhramite yadi sādhu-vaidya pāya tāṅra upadeśa-mantre piśācī palāya kṛṣṇa-bhakti pāya, tabe kṛṣṇa-nikaṭa yāya
কামাদীনাং কতি ন কতিধা পালিতা দুর্নিদেশা- স্তেষাং জাতা ময়ি ন করুণা ন ত্রপা নোপশান্তিঃ । উৎসৃজ্যৈতানথ যদুপতে সাম্প্রতং লব্ধবুদ্ধি- স্ত্বামায়াতঃ শরণমভয়ং মাং নিযুঙ্ক্ষ্বাত্মদাস্যে ॥ ১৬ ॥
kāmādīnāṁ kati na katidhā pālitā durnideśās teṣāṁ jātā mayi na karuṇā na trapā nopaśāntiḥ utsṛjyaitān atha yadu-pate sāmprataṁ labdha-buddhis tvām āyātaḥ śaraṇam abhayaṁ māṁ niyuṅkṣvātma-dāsye
কৃষ্ণভক্তি হয় অভিধেয়-প্রধান । ভক্তিমুখ-নিরীক্ষক কর্ম-যোগ-জ্ঞান ॥ ১৭ ॥
kṛṣṇa-bhakti haya abhidheya-pradhāna bhakti-mukha-nirīkṣaka karma-yoga-jñāna
এই সব সাধনের অতি তুচ্ছ বল । কৃষ্ণভক্তি বিনা তাহা দিতে নারে ফল ॥ ১৮ ॥
ei saba sādhanera ati tuccha bala kṛṣṇa-bhakti vinā tāhā dite nāre phala
নৈষ্কর্ম্যমপ্যচ্যুতভাব-বর্জিতং ন শোভতে জ্ঞানমলং নিরঞ্জনম্ । কুতঃ পুনঃ শশ্বদভদ্রমীশ্বরে ন চার্পিতং কর্ম যদপ্যকারণম্ ॥ ১৯ ॥
naiṣkarmyam apy acyuta-bhāva-varjitaṁ na śobhate jñānam alaṁ nirañjanam kutaḥ punaḥ śaśvad abhadram īśvare na cārpitaṁ karma yad apy akāraṇam
তপস্বিনো দানপরা যশস্বিনো মনস্বিনো মন্ত্রবিদঃ সুমঙ্গলাঃ । ক্ষেমং ন বিন্দন্তি বিনা যদর্পণং তস্মৈ সুভদ্রশ্রবসে নমো নমঃ ॥ ২০ ॥
tapasvino dāna-parā yaśasvino manasvino mantra-vidaḥ su-maṅgalāḥ kṣemaṁ na vindanti vinā yad-arpaṇaṁ tasmai subhadra-śravase namo namaḥ
কেবল জ্ঞান ‘মুক্তি’ দিতে নারে ভক্তি বিনে । কৃষ্ণোন্মুখে সেই মুক্তি হয় বিনা জ্ঞানে ॥ ২১ ॥
kevala jñāna ‘mukti’ dite nāre bhakti vine kṛṣṇonmukhe sei mukti haya vinā jñāne
শ্রেয়ঃসৃতিং ভক্তিমুদস্য তে বিভো ক্লিশ্যন্তি যে কেবলবোধলব্ধয়ে । তেষামসৌ ক্লেশল এব শিষ্যতে নান্যদ্ যথা স্থূলতুষাবঘাতিনাম্ ॥ ২২ ॥
śreyaḥ-sṛtiṁ bhaktim udasya te vibho kliśyanti ye kevala-bodha-labdhaye teṣām asau kleśala eva śiṣyate nānyad yathā sthūla-tuṣāvaghātinām
দৈবী হ্যেষা গুণময়ী মম মায়া দুরত্যয়া । মামেব যে প্রপদ্যন্তে মায়ামেতাং তরন্তি তে ॥ ২৩ ॥
daivī hy eṣā guṇa-mayī mama māyā duratyayā mām eva ye prapadyante māyām etāṁ taranti te
‘কৃষ্ণ-নিত্যদাস’ — জীব তাহা ভুলি’ গেল । এই দোষে মায়া তার গলায় বান্ধিল ॥ ২৪ ॥
‘kṛṣṇa-nitya-dāsa’ — jīva tāhā bhuli’ gela ei doṣe māyā tāra galāya bāndhila
তাতে কৃষ্ণ ভজে, করে গুরুর সেবন । মায়াজাল ছুটে, পায় কৃষ্ণের চরণ ॥ ২৫ ॥
tāte kṛṣṇa bhaje, kare gurura sevana māyā-jāla chuṭe, pāya kṛṣṇera caraṇa
চারি বর্ণাশ্রমী যদি কৃষ্ণ নাহি ভজে । স্বকর্ম করিতে সে রৌরবে পড়ি’ মজে ॥ ২৬ ॥
cāri varṇāśramī yadi kṛṣṇa nāhi bhaje svakarma karite se raurave paḍi’ maje
মুখবাহূরুপাদেভ্যঃ পুরুষস্যাশ্রমৈঃ সহ । চত্বারো জজ্ঞিরে বর্ণা গুণৈর্বিপ্রাদয়ঃ পৃথক্ ॥ ২৭ ॥
mukha-bāhūru-pādebhyaḥ puruṣasyāśramaiḥ saha catvāro jajñire varṇā guṇair viprādayaḥ pṛthak
য এষাং পুরুষং সাক্ষাদাত্মপ্রভবমীশ্বরম্ । ন ভজন্ত্যবজানন্তি স্থানাদ্ভ্রষ্টাঃ পতন্ত্যধঃ ॥ ২৮ ॥
ya eṣāṁ puruṣaṁ sākṣād ātma-prabhavam īśvaram na bhajanty avajānanti sthānād bhraṣṭāḥ patanty adhaḥ
জ্ঞানী জীবন্মুক্তদশা পাইনু করি’ মানে । বস্তুতঃ বুদ্ধি ‘শুদ্ধ’ নহে কৃষ্ণভক্তি বিনে ॥ ২৯ ॥
jñānī jīvan-mukta-daśā pāinu kari’ māne vastutaḥ buddhi ‘śuddha’ nahe kṛṣṇa-bhakti vine
যেঽন্যেঽরবিন্দাক্ষ বিমুক্তমানিন- স্ত্বয্যস্তভাবাদবিশুদ্ধবুদ্ধয়ঃ । আরুহ্য কৃচ্ছ্রেণ পরং পদং ততঃ পতন্ত্যধোঽনাদৃতযুষ্মদঙ্ঘ্রয়ঃ ॥ ৩০ ॥
ye ’nye ’ravindākṣa vimukta-māninas tvayy asta-bhāvād aviśuddha-buddhayaḥ āruhya kṛcchreṇa paraṁ padaṁ tataḥ patanty adho ’nādṛta-yuṣmad-aṅghrayaḥ
কৃষ্ণ — সূর্যসম, মায়া হয় অন্ধকার । যাহাঁ কৃষ্ণ, তাহাঁ নাহি মায়ার অধিকার ॥ ৩১ ॥
kṛṣṇa — sūrya-sama; māyā haya andhakāra yāhāṅ kṛṣṇa, tāhāṅ nāhi māyāra adhikāra
বিলজ্জমানয়া যস্য স্থাতুমীক্ষাপথেঽমুয়া । বিমোহিতা বিকত্থন্তে মমাহমিতি দুর্ধিয়ঃ ॥ ৩২ ॥
vilajjamānayā yasya sthātum īkṣā-pathe ’muyā vimohitā vikatthante mamāham iti durdhiyaḥ
‘কৃষ্ণ, তোমার হঙ’ যদি বলে একবার । মায়াবন্ধ হৈতে কৃষ্ণ তারে করে পার ॥ ৩৩ ॥
‘kṛṣṇa, tomāra haṅa’ yadi bale eka-bāra māyā-bandha haite kṛṣṇa tāre kare pāra
সকৃদেব প্রপন্নো যস্তবাস্মীতি চ যাচতে । অভয়ং সর্বদা তস্মৈ দদাম্যেতদ্ব্রতং মম ॥ ৩৪ ॥
sakṛd eva prapanno yas tavāsmīti ca yācate abhayaṁ sarvadā tasmai dadāmy etad vrataṁ mama
ভুক্তি-মুক্তি-সিদ্ধিকামী ‘সুবুদ্ধি’ যদি হয় । গাঢ়-ভক্তিযোগে তবে কৃষ্ণেরে ভজয় ॥ ৩৫ ॥
bhukti-mukti-siddhi-kāmī ‘subuddhi’ yadi haya gāḍha-bhakti-yoge tabe kṛṣṇere bhajaya
অকামঃ সর্বকামো বা মোক্ষকাম উদারধীঃ । তীব্রেণ ভক্তিযোগেন যজেত পুরুষং পরম্ ॥ ৩৬ ॥
akāmaḥ sarva-kāmo vā mokṣa-kāma udāra-dhīḥ tīvreṇa bhakti-yogena yajeta puruṣaṁ param
অন্যকামী যদি করে কৃষ্ণের ভজন । না মাগিতেহ কৃষ্ণ তারে দেন স্ব-চরণ ॥ ৩৭ ॥
anya-kāmī yadi kare kṛṣṇera bhajana nā māgiteha kṛṣṇa tāre dena sva-caraṇa
কৃষ্ণ কহে, — ‘আমা ভজে, মাগে বিষয়-সুখ । অমৃত ছাড়ি’ বিষ মাগে, — এই বড় মূর্খ ॥ ৩৮ ॥
kṛṣṇa kahe, — ‘āmā bhaje, māge viṣaya-sukha amṛta chāḍi’ viṣa māge, — ei baḍa mūrkha
আমি — বিজ্ঞ, এই মূর্খে ‘বিষয়’ কেনে দিব ? স্ব-চরণামৃত দিয়া ‘বিষয়’ ভুলাইব ॥ ৩৯ ॥
āmi — vijña, ei mūrkhe ‘viṣaya’ kene diba? sva-caraṇāmṛta diyā ‘viṣaya’ bhulāiba
সত্যং দিশত্যর্থিতমর্থিতো নৃণাং নৈবার্থদো যৎ পুনরর্থিতা যতঃ । স্বয়ং বিধত্তে ভজতামনিচ্ছতা- মিচ্ছাপিধানং নিজপাদপল্লবম্ ॥ ৪০ ॥
satyaṁ diśaty arthitam arthito nṛṇāṁ naivārtha-do yat punar arthitā yataḥ svayaṁ vidhatte bhajatām anicchatām icchā-pidhānaṁ nija-pāda-pallavam
কাম লাগি’ কৃষ্ণে ভজে, পায় কৃষ্ণ-রসে । কাম ছাড়ি’ ‘দাস’ হৈতে হয় অভিলাষে ॥ ৪১ ॥
kāma lāgi’ kṛṣṇe bhaje, pāya kṛṣṇa-rase kāma chāḍi’ ‘dāsa’ haite haya abhilāṣe
স্থানাভিলাষী তপসি স্থিতোঽহং ত্বাং প্রাপ্তবান্ দেবমুনীন্দ্রগুহ্যম্ । কাচং বিচিন্বন্নপি দিব্যরত্নং স্বামিন্ কৃতার্থোঽস্মি বরং ন যাচে ॥ ৪২ ॥
sthānābhilāṣī tapasi sthito ’haṁ tvāṁ prāptavān deva-munīndra-guhyam kācaṁ vicinvann api divya-ratnaṁ svāmin kṛtārtho ’smi varaṁ na yāce
সংসার ভ্রমিতে কোন ভাগ্যে কেহ তরে । নদীর প্রবাহে যেন কাষ্ঠ লাগে তীরে ॥ ৪৩ ॥
saṁsāra bhramite kona bhāgye keha tare nadīra pravāhe yena kāṣṭha lāge tīre
মৈবং মমাধমস্যাপি স্যাদেবাচ্যুতদর্শনম্ । হ্রিয়মাণঃ কালনদ্যা ক্বচিত্তরতি কশ্চন ॥ ৪৪ ॥
maivaṁ mamādhamasyāpi syād evācyuta-darśanam hriyamāṇaḥ kāla-nadyā kvacit tarati kaścana
কোন ভাগ্যে কারো সংসার ক্ষয়োন্মুখ হয় । সাধুসঙ্গে তবে কৃষ্ণে রতি উপজয় ॥ ৪৫ ॥
kona bhāgye kāro saṁsāra kṣayonmukha haya sādhu-saṅge tabe kṛṣṇe rati upajaya
ভবাপবর্গো ভ্রমতো যদা ভবে- জ্জনস্য তর্হ্যচ্যুত সৎসমাগমঃ । সৎসঙ্গমো যর্হি তদৈব সদ্গতৌ পরাবরেশে ত্বয়ি জায়তে রতিঃ ॥ ৪৬ ॥
bhavāpavargo bhramato yadā bhavej janasya tarhy acyuta sat-samāgamaḥ sat-saṅgamo yarhi tadaiva sad-gatau parāvareśe tvayi jāyate ratiḥ
কৃষ্ণ যদি কৃপা করে কোন ভাগ্যবানে । গুরু-অন্তর্যামি-রূপে শিখায় আপনে ॥ ৪৭ ॥
kṛṣṇa yadi kṛpā kare kona bhāgyavāne guru-antaryāmi-rūpe śikhāya āpane
নৈবোপযন্ত্যপচিতিং কবয়স্তবেশ ব্রহ্মায়ুষাপি কৃতমৃদ্ধমুদঃ স্মরন্তঃ । যোঽন্তর্বহিস্তনুভৃতামশুভং বিধুন্ব- ন্নাচার্যচৈত্ত্যবপুষা স্বগতিং ব্যনক্তি ॥ ৪৮ ॥
naivopayanty apacitiṁ kavayas taveśa brahmāyuṣāpi kṛtam ṛddha-mudaḥ smarantaḥ yo ’ntar bahis tanu-bhṛtām aśubhaṁ vidhunvann ācārya-caittya-vapuṣā sva-gatiṁ vyanakti
সাধুসঙ্গে কৃষ্ণভক্ত্যে শ্রদ্ধা যদি হয় । ভক্তিফল ‘প্রেম’ হয়, সংসার যায় ক্ষয় ॥ ৪৯ ॥
sādhu-saṅge kṛṣṇa-bhaktye śraddhā yadi haya bhakti-phala ‘prema’ haya, saṁsāra yāya kṣaya
যদৃচ্ছয়া মৎকথাদৌ জাতশ্রদ্ধস্তু যঃ পুমান্ । ন নির্বিণ্ণো নাতিসক্তো ভক্তিযোগোঽস্য সিদ্ধিদঃ ॥ ৫০ ॥
yadṛcchayā mat-kathādau jāta-śraddhas tu yaḥ pumān na nirviṇṇo nāti-sakto bhakti-yogo ’sya siddhi-daḥ
মহৎ-কৃপা বিনা কোন কর্মে ‘ভক্তি’ নয় । কৃষ্ণভক্তি দূরে রহু, সংসার নহে ক্ষয় ॥ ৫১ ॥
mahat-kṛpā vinā kona karme ‘bhakti’ naya kṛṣṇa-bhakti dūre rahu, saṁsāra nahe kṣaya
রহূগণৈতত্তপসা ন যাতি ন চেজ্যয়া নির্বপণাদ্গৃহাদ্বা । ন চ্ছন্দসা নৈব জলাগ্নিসূর্যৈ- র্বিনা মহৎপাদরজোঽভিষেকম্ ॥ ৫২ ॥
rahūgaṇaitat tapasā na yāti na cejyayā nirvapaṇād gṛhād vā na cchandasā naiva jalāgni-sūryair vinā mahat-pāda-rajo-’bhiṣekam
নৈষাং মতিস্তাবদুরুক্রমাঙ্ঘ্রিং স্পৃশত্যনর্থাপগমো যদর্থঃ । মহীয়সাং পাদরজোঽভিষেকং নিষ্কিঞ্চনানাং ন বৃণীত যাবৎ ॥ ৫৩ ॥
naiṣāṁ matis tāvad urukramāṅghriṁ spṛśaty anarthāpagamo yad-arthaḥ mahīyasāṁ pāda-rajo-’bhiṣekaṁ niṣkiñcanānāṁ na vṛṇīta yāvat
‘সাধুসঙ্গ’, ‘সাধুসঙ্গ’ — সর্বশাস্ত্রে কয় । লবমাত্র সাধুসঙ্গে সর্বসিদ্ধি হয় ॥ ৫৪ ॥
‘sādhu-saṅga’, ‘sādhu-saṅga’ — sarva-śāstre kaya lava-mātra sādhu-saṅge sarva-siddhi haya
তুলয়াম লবেনাপি ন স্বর্গং নাপুনর্ভবম্ । ভগবৎসঙ্গিসঙ্গস্য মর্ত্যানাং কিমুতাশিষঃ ॥ ৫৫ ॥
tulayāma lavenāpi na svargaṁ nāpunar-bhavam bhagavat-saṅgi-saṅgasya martyānāṁ kim utāśiṣaḥ
কৃষ্ণ কৃপালু অর্জুনেরে লক্ষ্য করিয়া । জগতেরে রাখিয়াছেন উপদেশ দিয়া ॥ ৫৬ ॥
kṛṣṇa kṛpālu arjunere lakṣya kariyā jagatere rākhiyāchena upadeśa diyā
সর্বগুহ্যতমং ভূয়ঃ শৃণু মে পরমং বচঃ । ইষ্টোঽসি মে দৃঢ়মিতি ততো বক্ষ্যামি তে হিতম্ ॥ ৫৭ ॥ মন্মনা ভব মদ্ভক্তো মদ্যাজী মাং নমস্কুরু । মামেবৈষ্যসি সত্যং তে প্রতিজানে প্রিয়োঽসি মে ॥ ৫৮ ॥
sarva-guhyatamaṁ bhūyaḥ śṛṇu me paramaṁ vacaḥ iṣṭo ’si me dṛḍham iti tato vakṣyāmi te hitam man-manā bhava mad-bhakto mad-yājī māṁ namaskuru mām evaiṣyasi satyaṁ te pratijāne priyo ’si me
পূর্ব আজ্ঞা, — বেদ-ধর্ম, কর্ম, যোগ, জ্ঞান । সব সাধি’ শেষে এই আজ্ঞা — বলবান্ ॥ ৫৯ ॥
pūrva ājñā, — veda-dharma, karma, yoga, jñāna saba sādhi’ śeṣe ei ājñā — balavān
এই আজ্ঞাবলে ভক্তের ‘শ্রদ্ধা’ যদি হয় । সর্বকর্ম ত্যাগ করি’ সে কৃষ্ণ ভজয় ॥ ৬০ ॥
ei ājñā-bale bhaktera ‘śraddhā’ yadi haya sarva-karma tyāga kari’ se kṛṣṇa bhajaya
তাবৎ কর্মাণি কুর্বীত ন নির্বিদ্যেত যাবতা । মৎকথাশ্রবণাদৌ বা শ্রদ্ধা যাবন্ন জায়তে ॥ ৬১ ॥
tāvat karmāṇi kurvīta na nirvidyeta yāvatā mat-kathā-śravaṇādau vā śraddhā yāvan na jāyate
‘শ্রদ্ধা’-শব্দে — বিশ্বাস কহে সুদৃঢ় নিশ্চয় । কৃষ্ণে ভক্তি কৈলে সর্বকর্ম কৃত হয় ॥ ৬২ ॥
‘śraddhā’-śabde — viśvāsa kahe sudṛḍha niścaya kṛṣṇe bhakti kaile sarva-karma kṛta haya
যথা তরোর্মূলনিষেচনেন তৃপ্যন্তি তৎস্কন্ধভুজোপশাখাঃ । প্রাণোপহারাচ্চ যথেন্দ্রিয়াণাং তথৈব সর্বার্হণমচ্যুতেজ্যা ॥ ৬৩ ॥
yathā taror mūla-niṣecanena tṛpyanti tat-skandha-bhujopaśākhāḥ prāṇopahārāc ca yathendriyāṇāṁ tathaiva sarvārhaṇam acyutejyā
শ্রদ্ধাবান্ জন হয় ভক্তি-অধিকারী । ‘উত্তম,’ ‘মধ্যম’, ‘কনিষ্ঠ’ — শ্রদ্ধা-অনুসারী ॥ ৬৪ ॥
śraddhāvān jana haya bhakti-adhikārī ‘uttama’, ‘madhyama’, ‘kaniṣṭha’ — śraddhā-anusārī
শাস্ত্রযুক্ত্যে সুনিপুণ, দৃঢ়শ্রদ্ধা যাঁর । ‘উত্তম-অধিকারী’ সেই তারয়ে সংসার ॥ ৬৫ ॥
śāstra-yuktye sunipuṇa, dṛḍha-śraddhā yāṅra ‘uttama-adhikārī’ sei tāraye saṁsāra
শাস্ত্রে যুক্তৌ চ নিপুণঃ সর্বথা দৃঢ়নিশ্চয়ঃ । প্রৌঢ়শ্রদ্ধোঽধিকারী যঃ স ভক্তাবুত্তমো মতঃ ॥ ৬৬ ॥
śāstre yuktau ca nipuṇaḥ sarvathā dṛḍha-niścayaḥ prauḍha-śraddho ’dhikārī yaḥ sa bhaktāv uttamo mataḥ
শাস্ত্র-যুক্তি নাহি জানে দৃঢ়, শ্রদ্ধাবান্ । ‘মধ্যম-অধিকারী’ সেই মহা-ভাগ্যবান্ ॥ ৬৭ ॥
śāstra-yukti nāhi jāne dṛḍha, śraddhāvān ‘madhyama-adhikārī’ sei mahā-bhāgyavān
যঃ শাস্ত্রাদিষ্বনিপুণঃ শ্রদ্ধাবান্ স তু মধ্যমঃ ॥ ৬৮ ॥
yaḥ śāstrādiṣv anipuṇaḥ śraddhāvān sa tu madhyamaḥ
যাহার কোমল শ্রদ্ধা, সে ‘কনিষ্ঠ’ জন । ক্রমে ক্রমে তেঁহো ভক্ত হইবে ‘উত্তম’ ॥ ৬৯ ॥
yāhāra komala śraddhā, se ‘kaniṣṭha’ jana krame krame teṅho bhakta ha-ibe ‘uttama’
যো ভবেৎ কোমলশ্রদ্ধঃ স কনিষ্ঠো নিগদ্যতে ॥ ৭০ ॥
yo bhavet komala-śraddhaḥ sa kaniṣṭho nigadyate
রতি-প্রেম-তারতম্যে ভক্ত — তর-তম । একাদশ স্কন্ধে তার করিয়াছে লক্ষণ ॥ ৭১ ॥
rati-prema-tāratamye bhakta — tara-tama ekādaśa skandhe tāra kariyāche lakṣaṇa
সর্বভূতেষু যঃ পশ্যেদ্ভগবদ্ভাবমাত্মনঃ । ভূতানি ভগবত্যাত্মন্যেষ ভাগবতোত্তমঃ ॥ ৭২ ॥
sarva-bhūteṣu yaḥ paśyed bhagavad-bhāvam ātmanaḥ bhūtāni bhagavaty ātmany eṣa bhāgavatottamaḥ
ঈশ্বরে তদধীনেষু বালিশেষু দ্বিষৎসু চ । প্রেম-মৈত্রী-কৃপোপেক্ষা যঃ করোতি স মধ্যমঃ ॥ ৭৩ ॥
īśvare tad-adhīneṣu bāliśeṣu dviṣatsu ca prema-maitrī-kṛpopekṣā yaḥ karoti sa madhyamaḥ
অর্চায়ামেব হরয়ে পূজাং যঃ শ্রদ্ধয়েহতে । ন তদ্ভক্তেষু চান্যেষু স ভক্তঃ প্রাকৃতঃ স্মৃতঃ ॥ ৭৪ ॥
arcāyām eva haraye pūjāṁ yaḥ śraddhayehate na tad-bhakteṣu cānyeṣu sa bhaktaḥ prākṛtaḥ smṛtaḥ
সর্ব মহা-গুণগণ বৈষ্ণব-শরীরে । কৃষ্ণভক্তে কৃষ্ণের গুণ সকলি সঞ্চারে ॥ ৭৫ ॥
sarva mahā-guṇa-gaṇa vaiṣṇava-śarīre kṛṣṇa-bhakte kṛṣṇera guṇa sakali sañcāre
যস্যাস্তি ভক্তির্ভগবত্যকিঞ্চনা সর্বৈর্গুণৈস্তত্র সমাসতে সুরাঃ । হরাবভক্তস্য কুতো মহদ্গুণা মনোরথেনাসতি ধাবতো বহিঃ ॥ ৭৬ ॥
yasyāsti bhaktir bhagavaty akiñcanā sarvair guṇais tatra samāsate surāḥ harāv abhaktasya kuto mahad-guṇā mano-rathenāsati dhāvato bahiḥ
সেই সব গুণ হয় বৈষ্ণব-লক্ষণ । সব কহা না যায়, করি দিগ্দরশন ॥ ৭৭ ॥
sei saba guṇa haya vaiṣṇava-lakṣaṇa saba kahā nā yāya, kari dig-daraśana
কৃপালু, অকৃতদ্রোহ, সত্যসার সম । নিদোষ, বদান্য, মৃদু, শুচি, অকিঞ্চন ॥ ৭৮ ॥ সর্বোপকারক, শান্ত, কৃষ্ণৈকশরণ । অকাম, অনীহ, স্থির, বিজিত-ষড়্গুণ ॥ ৭৯ ॥ মিতভুক্, অপ্রমত্ত, মানদ, অমানী । গম্ভীর, করুণ, মৈত্র, কবি, দক্ষ, মৌনী ॥ ৮০ ॥
kṛpālu, akṛta-droha, satya-sāra sama nidoṣa, vadānya, mṛdu, śuci, akiñcana sarvopakāraka, śānta, kṛṣṇaika-śaraṇa akāma, anīha, sthira, vijita-ṣaḍ-guṇa mita-bhuk, apramatta, mānada, amānī gambhīra, karuṇa, maitra, kavi, dakṣa, maunī
তিতিক্ষবঃ কারুণিকাঃ সুহৃদঃ সর্বদেহিনাম্ । অজাতশত্রবঃ শান্তাঃ সাধবঃ সাধুভূষণাঃ ॥ ৮১ ॥
titikṣavaḥ kāruṇikāḥ suhṛdaḥ sarva-dehinām ajāta-śatravaḥ śāntāḥ sādhavaḥ sādhu-bhūṣaṇāḥ
মহৎসেবাং দ্বারমাহুর্বিমুক্তে- স্তমোদ্বারং যোষিতাং সঙ্গিসঙ্গম্ । মহান্তস্তে সমচিত্তাঃ প্রশান্তা বিমন্যবঃ সুহৃদঃ সাধবো যে ॥ ৮২ ॥
mahat-sevāṁ dvāram āhur vimuktes tamo-dvāraṁ yoṣitāṁ saṅgi-saṅgam mahāntas te sama-cittāḥ praśāntā vimanyavaḥ suhṛdaḥ sādhavo ye
কৃষ্ণভক্তি-জন্মমূল হয় ‘সাধুসঙ্গ’ । কৃষ্ণপ্রেম জন্মে, তেঁহো পুনঃ মুখ্য অঙ্গ ॥ ৮৩ ॥
kṛṣṇa-bhakti-janma-mūla haya ‘sādhu-saṅga’ kṛṣṇa-prema janme, teṅho punaḥ mukhya aṅga
ভবাপবর্গো ভ্রমতো যদা ভবে- জ্জনস্য তর্হ্যচ্যুত সৎসমাগমঃ । সৎসঙ্গমো যর্হি তদৈব সদ্গতৌ পরাবরেশে ত্বয়ি জায়তে রতিঃ ॥ ৮৪ ॥
bhavāpavargo bhramato yadā bhavej janasya tarhy acyuta sat-samāgamaḥ sat-saṅgamo yarhi tadaiva sad-gatau parāvareśe tvayi jāyate ratiḥ
অত আত্যন্তিকং ক্ষেমং পৃচ্ছামো ভবতোঽনঘাঃ । সংসারেঽস্মিন্ ক্ষণার্ধোঽপি সৎসঙ্গঃ সেবধির্নৃণাম্ ॥ ৮৫ ॥
ata ātyantikaṁ kṣemaṁ pṛcchāmo bhavato ’naghāḥ saṁsāre ’smin kṣaṇārdho ’pi sat-saṅgaḥ sevadhir nṛṇām
সতাং প্রসঙ্গান্মম বীর্যসম্বিদো ভবন্তি হৃৎকর্ণরসায়নাঃ কথাঃ । তজ্জোষণাদাশ্বপবর্গবর্ত্মনি শ্রদ্ধা রতির্ভক্তিরনুক্রমিষ্যতি ॥ ৮৬ ॥
satāṁ prasaṅgān mama vīrya-saṁvido bhavanti hṛt-karṇa-rasāyanāḥ kathāḥ taj-joṣaṇād āśv apavarga-vartmani śraddhā ratir bhaktir anukramiṣyati
অসৎসঙ্গত্যাগ, — এই বৈষ্ণব-আচার । ‘স্ত্রীসঙ্গী’ — এক অসাধু, ‘কৃষ্ণাভক্ত’ আর ॥ ৮৭ ॥
asat-saṅga-tyāga, — ei vaiṣṇava-ācāra ‘strī-saṅgī’ — eka asādhu, ‘kṛṣṇābhakta’ āra
সত্যং শৌচং দয়া মৌনং বুদ্ধির্হ্রীঃ শ্রীর্যশঃ ক্ষমা । শমো দমো ভগশ্চেতি যৎসঙ্গাদ্যাতি সংক্ষয়ম্ ॥ ৮৮ ॥ তেষ্বশান্তেষু মূঢ়েষু খণ্ডিতাত্মস্বসাধুষু । সঙ্গং ন কুর্যাচ্ছোচ্যেষু যোষিৎক্রীড়ামৃগেষু চ ॥ ৮৯ ॥ ন তথাস্য ভবেন্মোহো বন্ধশ্চান্যপ্রসঙ্গতঃ । যোষিৎসঙ্গাদ্যথা পুংসো যথা তৎসঙ্গিসঙ্গতঃ ॥ ৯০ ॥
satyaṁ śaucaṁ dayā maunaṁ buddhir hrīḥ śrīr yaśaḥ kṣamā śamo damo bhagaś ceti yat-saṅgād yāti saṅkṣayam teṣv aśānteṣu mūḍheṣu khaṇḍitātmasv asādhuṣu saṅgaṁ na kuryāc chocyeṣu yoṣit-krīḍā-mṛgeṣu ca na tathāsya bhaven moho bandhaś cānya-prasaṅgataḥ yoṣit-saṅgād yathā puṁso yathā tat-saṅgi-saṅgataḥ
বরং হুতবহজ্বালা-পঞ্জরান্তর্ব্যবস্থিতিঃ । ন শৌরিচিন্তাবিমুখ-জনসংবাসবৈশসম্ ॥ ৯১ ॥
varaṁ huta-vaha-jvālā- pañjarāntar-vyavasthitiḥ na śauri-cintā-vimukha- jana-saṁvāsa-vaiśasam
মা দ্রাক্ষীঃ ক্ষীণপুণ্যান্ ক্বচিদপি । ভগবদ্ভক্তিহীনান্ মনুষ্যান্ ॥ ৯২ ॥
mā drākṣīḥ kṣīṇa-puṇyān kvacid api bhagavad-bhakti-hīnān manuṣyān
এত সব ছাড়ি’ আর বর্ণাশ্রম-ধর্ম । অকিঞ্চন হঞা লয় কৃষ্ণৈক-শরণ ॥ ৯৩ ॥
eta saba chāḍi’ āra varṇāśrama-dharma akiñcana hañā laya kṛṣṇaika-śaraṇa
সর্বধর্মান্ পরিত্যজ্য মামেকং শরণং ব্রজ । অহং ত্বাং সর্বপাপেভ্যো মোক্ষয়িষ্যামি মা শুচঃ ॥ ৯৪ ॥
sarva-dharmān parityajya mām ekaṁ śaraṇaṁ vraja ahaṁ tvāṁ sarva-pāpebhyo mokṣayiṣyāmi mā śucaḥ
ভক্তবৎসল, কৃতজ্ঞ, সমর্থ, বদান্য । হেন কৃষ্ণ ছাড়ি’ পণ্ডিত নাহি ভজে অন্য ॥ ৯৫ ॥
bhakta-vatsala, kṛtajña, samartha, vadānya hena kṛṣṇa chāḍi’ paṇḍita nāhi bhaje anya
কঃ পণ্ডিতস্ত্বদপরং শরণং সমীয়া- দ্ভক্তপ্রিয়াদৃতগিরঃ সুহৃদঃ কৃতজ্ঞাৎ । সর্বান্ দদাতি সুহৃদো ভজতোঽভিকামা- নাত্মানমপ্যুপচয়াপচয়ৌ ন যস্য ॥ ৯৬ ॥
kaḥ paṇḍitas tvad-aparaṁ śaraṇaṁ samīyād bhakta-priyād ṛta-giraḥ suhṛdaḥ kṛtajñāt sarvān dadāti suhṛdo bhajato ’bhikāmān ātmānam apy upacayāpacayau na yasya
বিজ্ঞ-জনের হয় যদি কৃষ্ণগুণ-জ্ঞান । অন্য ত্যজি’ ভজে, তাতে উদ্ধব — প্রমাণ ॥ ৯৭ ॥
vijña-janera haya yadi kṛṣṇa-guṇa-jñāna anya tyaji’, bhaje, tāte uddhava — pramāṇa
অহো বকী যং স্তনকালকূটং জিঘাংসয়াপায়য়দপ্যসাধ্বী । লেভে গতিং ধাত্র্যুচিতাং ততোঽন্যং কং বা দয়ালুং শরণং ব্রজেম ॥ ৯৮ ॥
aho bakī yaṁ stana-kāla-kūṭaṁ jighāṁsayāpāyayad apy asādhvī lebhe gatiṁ dhātry-ucitāṁ tato ’nyaṁ kaṁ vā dayāluṁ śaraṇaṁ vrajema
শরণাগতের, অকিঞ্চনের — একই লক্ষণ । তার মধ্যে প্রবেশয়ে ‘আত্মসমর্পণ’ ॥ ৯৯ ॥
śaraṇāgatera, akiñcanera — eka-i lakṣaṇa tāra madhye praveśaye ‘ātma-samarpaṇa’
আনুকূল্যস্য সঙ্কল্পঃ প্রাতিকূল্যস্য বর্জনম্ । রক্ষিষ্যতীতি বিশ্বাসো গোপ্তৃত্বে বরণং তথা । আত্মনিক্ষেপ-কার্পণ্যে ষড়্বিধা শরণাগতিঃ ॥ ১০০ ॥
ānukūlyasya saṅkalpaḥ prātikūlyasya varjanam rakṣiṣyatīti viśvāso goptṛtve varaṇaṁ tathā ātma-nikṣepa-kārpaṇye ṣaḍ-vidhā śaraṇāgatiḥ
তবাস্মীতি বদন্ বাচা তথৈব মনসা বিদন্ । তৎস্থানমাশ্রিতস্তন্বা মোদতে শরণাগতঃ ॥ ১০১ ॥
tavāsmīti vadan vācā tathaiva manasā vidan tat-sthānam āśritas tanvā modate śaraṇāgataḥ
শরণ লঞা করে কৃষ্ণে আত্মসমর্পণ । কৃষ্ণ তারে করে তৎকালে আত্মসম ॥ ১০২ ॥
śaraṇa lañā kare kṛṣṇe ātma-samarpaṇa kṛṣṇa tāre kare tat-kāle ātma-sama
মর্ত্যো যদা ত্যক্তসমস্তকর্মা নিবেদিতাত্মা বিচিকীর্ষিতো মে । তদামৃতত্বং প্রতিপদ্যমানো ময়াত্মভূয়ায় চ কল্পতে বৈ ॥ ১০৩ ॥
martyo yadā tyakta-samasta-karmā niveditātmā vicikīrṣito me tadāmṛtatvaṁ pratipadyamāno mayātma-bhūyāya ca kalpate vai
এবে সাধনভক্তি-লক্ষণ শুন, সনাতন । যাহা হৈতে পাই কৃষ্ণপ্রেম-মহাধন ॥ ১০৪ ॥
ebe sādhana-bhakti-lakṣaṇa śuna, sanātana yāhā haite pāi kṛṣṇa-prema-mahā-dhana
কৃতিসাধ্যা ভবেৎ সাধ্যভাবা সা সাধনাভিধা । নিত্যসিদ্ধস্য ভাবস্য প্রাকট্যং হৃদি সাধ্যতা ॥ ১০৫ ॥
kṛti-sādhyā bhavet sādhya- bhāvā sā sādhanābhidhā nitya-siddhasya bhāvasya prākaṭyaṁ hṛdi sādhyatā
শ্রবণাদি-ক্রিয়া — তার ‘স্বরূপ’-লক্ষণ । ‘তটস্থ’-লক্ষণে উপজায় প্রেমধন ॥ ১০৬ ॥
śravaṇādi-kriyā — tāra ‘svarūpa’-lakṣaṇa ‘taṭastha’-lakṣaṇe upajāya prema-dhana
নিত্যসিদ্ধ কৃষ্ণপ্রেম ‘সাধ্য’ কভু নয় । শ্রবণাদি-শুদ্ধচিত্তে করয়ে উদয় ॥ ১০৭ ॥
nitya-siddha kṛṣṇa-prema ‘sādhya’ kabhu naya śravaṇādi-śuddha-citte karaye udaya
এই ত সাধনভক্তি — দুই ত’ প্রকার । এক ‘বৈধী ভক্তি’, ‘রাগানুগা-ভক্তি’ আর ॥ ১০৮ ॥
ei ta sādhana-bhakti — dui ta’ prakāra eka ‘vaidhī bhakti’, ‘rāgānugā-bhakti’ āra
রাগহীন জন ভজে শাস্ত্রের আজ্ঞায় । ‘বৈধী ভক্তি’ বলি’ তারে সর্বশাস্ত্রে গায় ॥ ১০৯ ॥
rāga-hīna jana bhaje śāstrera ājñāya ‘vaidhī bhakti’ bali’ tāre sarva-śāstre gāya
তস্মাদ্ভারত সর্বাত্মা ভগবান্ হরিরীশ্বরঃ । শ্রোতব্যঃ কীর্তিতব্যশ্চ স্মর্তব্যশ্চেচ্ছতাভয়ম্ ॥ ১১০ ॥
tasmād bhārata sarvātmā bhagavān harir īśvaraḥ śrotavyaḥ kīrtitavyaś ca smartavyaś cecchatābhayam
মুখবাহূরুপাদেভ্যঃ পুরুষস্যাশ্রমৈঃ সহ । চত্বারো জজ্ঞিরে বর্ণা গুণৈর্বিপ্রাদয়ঃ পৃথক্ ॥ ১১১ ॥
mukha-bāhūru-pādebhyaḥ puruṣasyāśramaiḥ saha catvāro jajñire varṇā guṇair viprādayaḥ pṛthak
য এষাং পুরুষং সাক্ষাদাত্ম-প্রভবমীশ্বরম্ । ন ভজন্ত্যবজানন্তি স্থানাদ্ ভ্রষ্টাঃ পতন্ত্যধঃ ॥ ১১২ ॥
ya eṣāṁ puruṣaṁ sākṣād ātma-prabhavam īśvaram na bhajanty avajānanti sthānād bhraṣṭāḥ patanty adhaḥ
স্মর্তব্যঃ সততং বিষ্ণুর্বিস্মর্তব্যো ন জাতুচিৎ । সর্বে বিধিনিষেধাঃ স্যুরেতয়োরেব কিঙ্করাঃ ॥ ১১৩ ॥
smartavyaḥ satataṁ viṣṇur vismartavyo na jātucit sarve vidhi-niṣedhāḥ syur etayor eva kiṅkarāḥ
বিবিধাঙ্গ সাধনভক্তির বহুত বিস্তার । সংক্ষেপে কহিয়ে কিছু সাধনাঙ্গ-সার ॥ ১১৪ ॥
vividhāṅga sādhana-bhaktira bahuta vistāra saṅkṣepe kahiye kichu sādhanāṅga-sāra
গুরুপাদাশ্রয়, দীক্ষা, গুরুর সেবন । সদ্ধর্মশিক্ষা-পৃচ্ছা সাধুমার্গানুগমন ॥ ১১৫ ॥
guru-pādāśraya, dīkṣā, gurura sevana sad-dharma-śikṣā-pṛcchā, sādhu-mārgānugamana
কৃষ্ণপ্রীত্যে ভোগত্যাগ, কৃষ্ণতীর্থে বাস । যাবন্নিৰ্বাহ-প্রতিগ্রহ, একাদশ্যুপবাস ॥ ১১৬ ॥
kṛṣṇa-prītye bhoga-tyāga, kṛṣṇa-tīrthe vāsa yāvan-nirvāha-pratigraha, ekādaśy-upavāsa
ধাত্র্যশ্বত্থগোবিপ্র-বৈষ্ণব-পূজন । সেবা-নামাপরাধাদি দূরে বিসর্জন ॥ ১১৭ ॥
dhātry-aśvattha-go-vipra-vaiṣṇava-pūjana sevā-nāmāparādhādi dūre visarjana
অবৈষ্ণব-সঙ্গ-ত্যাগ, বহুশিষ্য না করিব । বহুগ্রন্থ-কলাভ্যাস-ব্যাখ্যান বর্জিব ॥ ১১৮ ॥
avaiṣṇava-saṅga-tyāga, bahu-śiṣya nā kariba bahu-grantha-kalābhyāsa-vyākhyāna varjiba
হানি-লাভে সম, শোকাদির বশ না হইব । অন্যদেব, অন্যশাস্ত্র নিন্দা না করিব ॥ ১১৯ ॥
hāni-lābhe sama, śokādira vaśa nā ha-iba anya-deva, anya-śāstra nindā nā kariba
বিষ্ণুবৈষ্ণব-নিন্দা, গ্ৰাম্যবার্তা না শুনিব । প্রাণিমাত্রে মনোবাক্যে উদ্বেগ না দিব ॥ ১২০ ॥
viṣṇu-vaiṣṇava-nindā, grāmya-vārtā nā śuniba prāṇi-mātre mano-vākye udvega nā diba
শ্রবণ, কীর্তন স্মরণ, পূজন, বন্দন । পরিচর্যা, দাস্য, সখ্য, আত্মনিবেদন ॥ ১২১ ॥
śravaṇa, kīrtana, smaraṇa, pūjana, vandana paricaryā, dāsya, sakhya, ātma-nivedana
অগ্রে নৃত্য, গীত, বিজ্ঞপ্তি, দণ্ডবন্নতি । অভ্যুত্থান, অনুব্রজ্যা, তীর্থগৃহে গতি ॥ ১২২ ॥
agre nṛtya, gīta, vijñapti, daṇḍavan-nati abhyutthāna, anuvrajyā, tīrtha-gṛhe gati
পরিক্রমা, স্তবপাঠ, জপ, সঙ্কীর্তন । ধূপ-মাল্য-গন্ধ-মহাপ্রসাদ-ভোজন ॥ ১২৩ ॥
parikramā, stava-pāṭha, japa, saṅkīrtana dhūpa-mālya-gandha-mahāprasāda-bhojana
আরাত্রিক-মহোত্সব-শ্রীমূর্তি-দর্শন । নিজপ্রিয়-দান, ধ্যান, তদীয়-সেবন ॥ ১২৪ ॥
ārātrika-mahotsava-śrīmūrti-darśana nija-priya-dāna, dhyāna, tadīya-sevana
‘তদীয়’ — তুলসী, বৈষ্ণব, মথুরা, ভাগবত । এই চারির সেবা হয় কৃষ্ণের অভিমত ॥ ১২৫ ॥
‘tadīya’ — tulasī, vaiṣṇava, mathurā, bhāgavata ei cārira sevā haya kṛṣṇera abhimata
কৃষ্ণার্থে অখিল-চেষ্টা, তত্কৃপাবলোকন । জন্ম-দিনাদি-মহোৎসব লঞা ভক্তগণ ॥ ১২৬ ॥
kṛṣṇārthe akhila-ceṣṭā, tat-kṛpāvalokana janma-dinādi-mahotsava lañā bhakta-gaṇa
সর্বথা শরণাপত্তি, কার্তিকাদি-ব্রত । ‘চতুঃষষ্টি অঙ্গ’ এই পরম-মহত্ত্ব ॥ ১২৭ ॥
sarvathā śaraṇāpatti, kārtikādi-vrata ‘catuḥ-ṣaṣṭi aṅga’ ei parama-mahattva
সাধুসঙ্গ, নামকীর্তন, ভাগবতশ্রবণ । মথুরাবাস, শ্রীমূর্তির শ্রদ্ধায় সেবন ॥ ১২৮ ॥
sādhu-saṅga, nāma-kīrtana, bhāgavata-śravaṇa mathurā-vāsa, śrī-mūrtira śraddhāya sevana
সকলসাধন-শ্রেষ্ঠ এই পঞ্চ অঙ্গ । কৃষ্ণপ্রেম জন্মায় এই পাঁচের অল্প সঙ্গ ॥ ১২৯ ॥
sakala-sādhana-śreṣṭha ei pañca aṅga kṛṣṇa-prema janmāya ei pāṅcera alpa saṅga
শ্রদ্ধা বিশেষতঃ প্রীতিঃ শ্রীমূর্তেরঙ্ঘ্রিসেবনে ॥ ১৩০ ॥
śraddhā viśeṣataḥ prītiḥ śrī-mūrter aṅghri-sevane
শ্রীমদ্ভাগবতার্থানামাস্বাদো রসিকৈঃ সহ । সজাতীয়াশয়ে স্নিগ্ধে সাধৌ সঙ্গঃ স্বতো বরে ॥ ১৩১ ॥
śrīmad-bhāgavatārthānām āsvādo rasikaiḥ saha sajātīyāśaye snigdhe sādhau saṅgaḥ svato vare
নামসংকীর্তনং শ্রীমন্মথুরামণ্ডলে স্থিতিঃ ॥ ১৩২ ॥
nāma-saṅkīrtanaṁ śrīman- mathurā-maṇḍale sthitiḥ
দুরূহাদ্ভুতবীর্যেঽস্মিন্ শ্রদ্ধা দূরেঽস্তু পঞ্চকে । যত্র স্বল্পোঽপি সম্বন্ধঃ সদ্ধিয়াং ভাবজন্মনে ॥ ১৩৩ ॥
durūhādbhuta-vīrye ’smin śraddhā dūre ’stu pañcake yatra sv-alpo ’pi sambandhaḥ sad-dhiyāṁ bhāva-janmane
‘এক’ অঙ্গ সাধে, কেহ সাধে ‘বহু’ অঙ্গ । ‘নিষ্ঠা’ হৈলে উপজয় প্রেমের তরঙ্গ ॥ ১৩৪ ॥
‘eka’ aṅga sādhe, keha sādhe ‘bahu’ aṅga ‘niṣṭhā’ haile upajaya premera taraṅga
‘এক’ অঙ্গে সিদ্ধি পাইল বহু ভক্তগণ । অম্বরীষাদি ভক্তের ‘বহু’ অঙ্গ-সাধন ॥ ১৩৫ ॥
‘eka’ aṅge siddhi pāila bahu bhakta-gaṇa ambarīṣādi bhaktera ‘bahu’ aṅga-sādhana
শ্রীবিষ্ণোঃ শ্রবণে পরীক্ষিদভবদ্বৈয়াসকিঃ কীর্তনে প্রহ্লাদঃ স্মরণে তদঙ্ঘ্রিভজনে লক্ষ্মীঃ পৃথুঃ পূজনে । অক্রূরস্ত্বভিবন্দনে কপিপতির্দাস্যেঽথ সখ্যেঽর্জুনঃ সর্বস্বাত্মনিবেদনে বলিরভূৎ কৃষ্ণাপ্তিরেষাং পরা ॥ ১৩৬ ॥
śrī-viṣṇoḥ śravaṇe parīkṣid abhavad vaiyāsakiḥ kīrtane prahlādaḥ smaraṇe tad-aṅghri-bhajane lakṣmīḥ pṛthuḥ pūjane akrūras tv abhivandane kapi-patir dāsye ’tha sakhye ’rjunaḥ sarva-svātma-nivedane balir abhūt kṛṣṇāptir eṣāṁ parā
স বৈ মনঃ কৃষ্ণপদারবিন্দয়ো- র্বচাংসি বৈকুণ্ঠগুণানুবর্ণনে । করৌ হরের্মন্দিরমার্জনাদিষু শ্রুতিঞ্চকারাচ্যুত-সৎকথোদয়ে ॥ ১৩৭ ॥ মুকুন্দলিঙ্গালয়দর্শনে দৃশৌ তদ্ভৃত্যগাত্রস্পরশেঽঙ্গসঙ্গমম্ । ঘ্রাণঞ্চ তৎপাদসরোজসৌরভে শ্রীমত্তুলস্যা রসনাং তদর্পিতে ॥ ১৩৮ ॥ পাদৌ হরেঃ ক্ষেত্রপদানুসর্পণে শিরো হৃষীকেশ-পদাভিবন্দনে । কামঞ্চ দাস্যে ন তু কামকাম্যয়া যথোত্তমঃশ্লোকজনাশ্রয়া রতিঃ ॥ ১৩৯ ॥
sa vai manaḥ kṛṣṇa-padāravindayor vacāṁsi vaikuṇṭha-guṇānuvarṇane karau harer mandira-mārjanādiṣu śrutiṁ cakārācyuta-sat-kathodaye mukunda-liṅgālaya-darśane dṛśau tad-bhṛtya-gātra-sparaśe ’ṅga-saṅgamam ghrāṇaṁ ca tat-pāda-saroja-saurabhe śrīmat-tulasyā rasanāṁ tad-arpite pādau hareḥ kṣetra-padānusarpaṇe śiro hṛṣīkeśa-padābhivandane kāmaṁ ca dāsye na tu kāma-kāmyayā yathottamaḥśloka-janāśrayā ratiḥ
কাম ত্যজি’ কৃষ্ণ ভজে শাস্ত্র-আজ্ঞা মানি’ । দেব-ঋষি-পিত্রাদিকের কভু নহে ঋণী ॥ ১৪০ ॥
kāma tyaji’ kṛṣṇa bhaje śāstra-ājñā māni’ deva-ṛṣi-pitrādikera kabhu nahe ṛṇī
দেবর্ষিভূতাপ্তনৃণাং পিতৄণাং ন কিঙ্করো নায়মৃণী চ রাজন্ । সর্বাত্মনা যঃ শরণং শরণ্যং গতো মুকুন্দং পরিহৃত্য কর্তম্ ॥ ১৪১ ॥
devarṣi-bhūtāpta-nṛṇāṁ pitṝṇāṁ na kiṅkaro nāyam ṛṇī ca rājan sarvātmanā yaḥ śaraṇaṁ śaraṇyaṁ gato mukundaṁ parihṛtya kartam
বিধি-ধর্ম ছাড়ি’ ভজে কৃষ্ণের চরণ । নিষিদ্ধ পাপাচারে তার কভু নহে মন ॥ ১৪২ ॥
vidhi-dharma chāḍi’ bhaje kṛṣṇera caraṇa niṣiddha pāpācāre tāra kabhu nahe mana
অজ্ঞানে বা হয় যদি ‘পাপ’ উপস্থিত । কৃষ্ণ তাঁরে শুদ্ধ করে, না করায় প্রায়শ্চিত্ত ॥ ১৪৩ ॥
ajñāne vā haya yadi ‘pāpa’ upasthita kṛṣṇa tāṅre śuddha kare, nā karāya prāyaścitta
স্বপাদমূলং ভজতঃ প্রিয়স্য ত্যক্তান্যভাবস্য হরিঃ পরেশঃ । বিকর্ম যচ্চোৎপতিতং কথঞ্চিদ্ ধুনোতি সর্বং হৃদি সন্নিবিষ্টঃ ॥ ১৪৪ ॥
sva-pāda-mūlaṁ bhajataḥ priyasya tyaktānya-bhāvasya hariḥ pareśaḥ vikarma yac cotpatitaṁ kathañcid dhunoti sarvaṁ hṛdi sanniviṣṭaḥ
জ্ঞান-বৈরাগ্যাদি — ভক্তির কভু নহে ‘অঙ্গ’ । অহিংসাযম-নিয়মাদি বুলে কৃষ্ণভক্ত-সঙ্গ ॥ ১৪৫ ॥
jñāna-vairāgyādi — bhaktira kabhu nahe ‘aṅga’ ahiṁsā-yama-niyamādi bule kṛṣṇa-bhakta-saṅga
তস্মান্মদ্ভক্তিযুক্তস্য যোগিনো বৈ মদাত্মনঃ । ন জ্ঞানং ন চ বৈরাগ্যং প্রায়ঃ শ্রেয়ো ভবেদিহ ॥ ১৪৬ ॥
tasmān mad-bhakti-yuktasya yogino vai mad-ātmanaḥ na jñānaṁ na ca vairāgyaṁ prāyaḥ śreyo bhaved iha
এতে ন হ্যদ্ভুতা ব্যাধ তবাহিংসাদয়ো গুণাঃ । হরিভক্তৌ প্রবৃত্তা যে ন তে স্যুঃ পরতাপিনঃ ॥ ১৪৭ ॥
ete na hy adbhutā vyādha tavāhiṁsādayo guṇāḥ hari-bhaktau pravṛttā ye na te syuḥ para-tāpinaḥ
বৈধীভক্তি-সাধনের কহিলুঁ বিবরণ । রাগানুগা-ভক্তির লক্ষণ শুন, সনাতন ॥ ১৪৮ ॥
vaidhī-bhakti-sādhanera kahiluṅ vivaraṇa rāgānugā-bhaktira lakṣaṇa śuna, sanātana
রাগাত্মিকা-ভক্তি — ‘মুখ্যা’ ব্রজবাসি-জনে । তার অনুগত ভক্তির ‘রাগানুগা’-নামে ॥ ১৪৯ ॥
rāgātmikā-bhakti — ‘mukhyā’ vraja-vāsi-jane tāra anugata bhaktira ‘rāgānugā’-nāme
ইষ্টে স্বারসিকী রাগঃ পরমাবিষ্টতা ভবেৎ । তন্ময়ী যা ভবেদ্ভক্তিঃ সাত্র রাগাত্মিকোদিতা ॥ ১৫০ ॥
iṣṭe svārasikī rāgaḥ paramāviṣṭatā bhavet tan-mayī yā bhaved bhaktiḥ sātra rāgātmikoditā
ইষ্টে ‘গাঢ়-তৃষ্ণা’ — রাগের স্বরূপ-লক্ষণ । ইষ্টে ‘আবিষ্টতা’ — এই তটস্থ-লক্ষণ ॥ ১৫১ ॥
iṣṭe ‘gāḍha-tṛṣṇā’ — rāgera svarūpa-lakṣaṇa iṣṭe ‘āviṣṭatā’ — ei taṭastha-lakṣaṇa
রাগময়ী-ভক্তির হয় ‘রাগাত্মিকা’ নাম । তাহা শুনি’ লুব্ধ হয় কোন ভাগ্যবান্ ॥ ১৫২ ॥
rāgamayī-bhaktira haya ‘rāgātmikā’ nāma tāhā śuni’ lubdha haya kona bhāgyavān
লোভে ব্রজবাসীর ভাবে করে অনুগতি । শাস্ত্রযুক্তি নাহি মানে — রাগানুগার প্রকৃতি ॥ ১৫৩ ॥
lobhe vraja-vāsīra bhāve kare anugati śāstra-yukti nāhi māne — rāgānugāra prakṛti
বিরাজন্তীমভিব্যক্তাং ব্ৰজবাসিজনাদিষু । রাগাত্মিকামনুসৃতা যা সা রাগানুগোচ্যতে ॥ ১৫৪ ॥
virājantīm abhivyaktāṁ vraja-vāsi-janādiṣu rāgātmikām anusṛtā yā sā rāgānugocyate
তত্তদ্ভাবাদিমাধুর্যে শ্রুতে ধীর্যদপেক্ষতে । নাত্র শাস্ত্রং ন যুক্তিঞ্চ তল্লোভোৎপত্তিলক্ষণম্ ॥ ১৫৫ ॥
tat-tad-bhāvādi-mādhurye śrute dhīr yad apekṣate nātra śāstraṁ na yuktiṁ ca tal lobhotpatti-lakṣaṇam
বাহ্য, অন্তর, — ইহার দুই ত’ সাধন । ‘বাহ্যে’ সাধক-দেহে করে শ্রবণ-কীর্তন ॥ ১৫৬ ॥ ‘মনে’ নিজ-সিদ্ধদেহ করিয়া ভাবন । রাত্রি-দিনে করে ব্ৰজে কৃষ্ণের সেবন ॥ ১৫৭ ॥
bāhya, antara, — ihāra dui ta’ sādhana ‘bāhye’ sādhaka-dehe kare śravaṇa-kīrtana ‘mane’ nija-siddha-deha kariyā bhāvana rātri-dine kare vraje kṛṣṇera sevana
সেবা সাধকরূপেণ সিদ্ধরূপেণ চাত্র হি । তদ্ভাবলিপ্সুনা কার্যা ব্রজলোকানুসারতঃ ॥ ১৫৮ ॥
sevā sādhaka-rūpeṇa siddha-rūpeṇa cātra hi tad-bhāva-lipsunā kāryā vraja-lokānusārataḥ
নিজাভীষ্ট কৃষ্ণপ্রেষ্ঠ পাছেত’ লাগিয়া । নিরন্তর সেবা করে অন্তর্মনা হঞা ॥ ১৫৯ ॥
nijābhīṣṭa kṛṣṇa-preṣṭha pācheta’ lāgiyā nirantara sevā kare antarmanā hañā
কৃষ্ণং স্মরন্ জনঞ্চাস্য প্রেষ্ঠং নিজসমীহিতম্ । তত্তৎকথা-রতশ্চাসৌ কুর্যাদ্বাসং ব্রজে সদা ॥ ১৬০ ॥
kṛṣṇaṁ smaran janaṁ cāsya preṣṭhaṁ nija-samīhitam tat-tat-kathā-rataś cāsau kuryād vāsaṁ vraje sadā
দাস-সখা-পিত্রাদি-প্রেয়সীর গণ । রাগমার্গে নিজ-নিজ-ভাবের গণন ॥ ১৬১ ॥
dāsa-sakhā-pitrādi-preyasīra gaṇa rāga-mārge nija-nija-bhāvera gaṇana
ন কর্হিচিন্মৎপরাঃ শান্তরূপে নঙ্ক্ষ্যন্তি নো মেঽনিমিষো লেঢ়ি হেতিঃ । যেষামহং প্রিয় আত্মা সুতশ্চ সখা গুরুঃ সুহৃদো দৈবমিষ্টম্ ॥ ১৬২ ॥
na karhicin mat-parāḥ śānta-rūpe naṅkṣyanti no me ’nimiṣo leḍhi hetiḥ yeṣām ahaṁ priya ātmā sutaś ca sakhā guruḥ suhṛdo daivam iṣṭam
পতিপুত্রসুহৃদ্ভ্রাতৃ পিতৃবন্মিত্রবদ্ধরিম্ । যে ধ্যায়ন্তি সদোদ্যুক্তাস্তেভ্যোঽপীহ নমো নমঃ ॥ ১৬৩ ॥
pati-putra-suhṛd-bhrātṛ- pitṛvan mitravad dharim ye dhyāyanti sadodyuktās tebhyo ’pīha namo namaḥ
এই মত করে যেবা রাগানুগা-ভক্তি । কৃষ্ণের চরণে তাঁর উপজয় ‘প্রীতি’ ॥ ১৬৪ ॥
ei mata kare yebā rāgānugā-bhakti kṛṣṇera caraṇe tāṅra upajaya ‘prīti’
প্রীত্যঙ্কুরে ‘রতি’, ‘ভাব’ — হয় দুই নাম । যাহা হৈতে বশ হন শ্রীভগবান্ ॥ ১৬৫ ॥
prīty-aṅkure ‘rati’, ‘bhāva’ — haya dui nāma yāhā haite vaśa hana śrī-bhagavān
যাহা হৈতে পাই কৃষ্ণের প্রেম-সেবন । এইত’ কহিলুঁ ‘অভিধেয়’-বিবরণ ॥ ১৬৬ ॥
yāhā haite pāi kṛṣṇera prema-sevana eita’ kahiluṅ ‘abhidheya’-vivaraṇa
অভিধেয়, সাধন-ভক্তি এবে কহিলুঁ সনাতন । সংক্ষেপে কহিলুঁ, বিস্তার না যায় বর্ণন ॥ ১৬৭ ॥
abhidheya, sādhana-bhakti ebe kahiluṅ sanātana saṅkṣepe kahiluṅ, vistāra nā yāya varṇana
অভিধেয় সাধনভক্তি শুনে যেই জন । অচিরাৎ পায় সেই কৃষ্ণপ্রেমধন ॥ ১৬৮ ॥
abhidheya sādhana-bhakti śune yei jana acirāt pāya sei kṛṣṇa-prema-dhana
শ্রীরূপ-রঘুনাথ-পদে যার আশ । চৈতন্যচরিতামৃত কহে কৃষ্ণদাস ॥ ১৬৯ ॥
śrī-rūpa-raghunātha-pade yāra āśa caitanya-caritāmṛta kahe kṛṣṇadāsa