SB 8.1.1
श्रीराजोवाच स्वायम्भुवस्येह गुरो वंशोऽयं विस्तराच्छ्रुत: । यत्र विश्वसृजां सर्गो मनूनन्यान्वदस्व न: ॥ १ ॥
śrī-rājovāca svāyambhuvasyeha guro vaṁśo ’yaṁ vistarāc chrutaḥ yatra viśva-sṛjāṁ sargo manūn anyān vadasva naḥ
Санскрит, IAST и ссылки на официальный Vedabase
Шримад-Бхагаватам, песнь 8: санскрит, IAST и ссылки на официальный Vedabase.
श्रीराजोवाच स्वायम्भुवस्येह गुरो वंशोऽयं विस्तराच्छ्रुत: । यत्र विश्वसृजां सर्गो मनूनन्यान्वदस्व न: ॥ १ ॥
śrī-rājovāca svāyambhuvasyeha guro vaṁśo ’yaṁ vistarāc chrutaḥ yatra viśva-sṛjāṁ sargo manūn anyān vadasva naḥ
मन्वन्तरे हरेर्जन्म कर्माणि च महीयस: । गृणन्ति कवयो ब्रह्मंस्तानि नो वद शृण्वताम् ॥ २ ॥
manvantare harer janma karmāṇi ca mahīyasaḥ gṛṇanti kavayo brahmaṁs tāni no vada śṛṇvatām
यद्यस्मिन्नन्तरे ब्रह्मन्भगवान्विश्वभावन: । कृतवान्कुरुते कर्ता ह्यतीतेऽनागतेऽद्य वा ॥ ३ ॥
yad yasminn antare brahman bhagavān viśva-bhāvanaḥ kṛtavān kurute kartā hy atīte ’nāgate ’dya vā
श्रीऋषिरुवाच मनवोऽस्मिन्व्यतीता: षट् कल्पे स्वायम्भुवादय: । आद्यस्ते कथितो यत्र देवादीनां च सम्भव: ॥ ४ ॥
śrī-ṛṣir uvāca manavo ’smin vyatītāḥ ṣaṭ kalpe svāyambhuvādayaḥ ādyas te kathito yatra devādīnāṁ ca sambhavaḥ
आकूत्यां देवहूत्यां च दुहित्रोस्तस्य वै मनो: । धर्मज्ञानोपदेशार्थं भगवान्पुत्रतां गत: ॥ ५ ॥
ākūtyāṁ devahūtyāṁ ca duhitros tasya vai manoḥ dharma-jñānopadeśārthaṁ bhagavān putratāṁ gataḥ
कृतं पुरा भगवत: कपिलस्यानुवर्णितम् । आख्यास्ये भगवान्यज्ञो यच्चकार कुरूद्वह ॥ ६ ॥
kṛtaṁ purā bhagavataḥ kapilasyānuvarṇitam ākhyāsye bhagavān yajño yac cakāra kurūdvaha
विरक्त: कामभोगेषु शतरूपापति: प्रभु: । विसृज्य राज्यं तपसे सभार्यो वनमाविशत् ॥ ७ ॥
viraktaḥ kāma-bhogeṣu śatarūpā-patiḥ prabhuḥ visṛjya rājyaṁ tapase sabhāryo vanam āviśat
सुनन्दायां वर्षशतं पदैकेन भुवं स्पृशन् । तप्यमानस्तपो घोरमिदमन्वाह भारत ॥ ८ ॥
sunandāyāṁ varṣa-śataṁ padaikena bhuvaṁ spṛśan tapyamānas tapo ghoram idam anvāha bhārata
मनुरुवाच येन चेतयते विश्वं विश्वं चेतयते न यम् । यो जागर्ति शयानेऽस्मिन्नायं तं वेद वेद स: ॥ ९ ॥
śrī-manur uvāca yena cetayate viśvaṁ viśvaṁ cetayate na yam yo jāgarti śayāne ’smin nāyaṁ taṁ veda veda saḥ
आत्मावास्यमिदं विश्वं यत् किञ्चिज्जगत्यां जगत् । तेन त्यक्तेन भुञ्जीथा मा गृध: कस्यस्विद्धनम् ॥ १० ॥
ātmāvāsyam idaṁ viśvaṁ yat kiñcij jagatyāṁ jagat tena tyaktena bhuñjīthā mā gṛdhaḥ kasya svid dhanam
यं पश्यति न पश्यन्तं चक्षुर्यस्य न रिष्यति । तं भूतनिलयं देवं सुपर्णमुपधावत ॥ ११ ॥
yaṁ paśyati na paśyantaṁ cakṣur yasya na riṣyati taṁ bhūta-nilayaṁ devaṁ suparṇam upadhāvata
न यस्याद्यन्तौ मध्यं च स्व: परो नान्तरं बहि: । विश्वस्यामूनि यद् यस्माद् विश्वं च तदृतं महत् ॥ १२ ॥
na yasyādy-antau madhyaṁ ca svaḥ paro nāntaraṁ bahiḥ viśvasyāmūni yad yasmād viśvaṁ ca tad ṛtaṁ mahat
स विश्वकाय: पुरुहूत ईश: सत्य: स्वयंज्योतिरज: पुराण: । धत्तेऽस्य जन्माद्यजयात्मशक्त्या तां विद्ययोदस्य निरीह आस्ते ॥ १३ ॥
sa viśva-kāyaḥ puru-hūta-īśaḥ satyaḥ svayaṁ-jyotir ajaḥ purāṇaḥ dhatte ’sya janmādy-ajayātma-śaktyā tāṁ vidyayodasya nirīha āste
अथाग्रे ऋषय: कर्माणीहन्तेऽकर्महेतवे । ईहमानो हि पुरुष: प्रायोऽनीहां प्रपद्यते ॥ १४ ॥
athāgre ṛṣayaḥ karmāṇ- īhante ’karma-hetave īhamāno hi puruṣaḥ prāyo ’nīhāṁ prapadyate
ईहते भगवानीशो न हि तत्र विसज्जते । आत्मलाभेन पूर्णार्थो नावसीदन्ति येऽनु तम् ॥ १५ ॥
īhate bhagavān īśo na hi tatra visajjate ātma-lābhena pūrṇārtho nāvasīdanti ye ’nu tam
तमीहमानं निरहङ्कृतं बुधं निराशिषं पूर्णमनन्यचोदितम् । नृञ् शिक्षयन्तं निजवर्त्मसंस्थितं प्रभुं प्रपद्येऽखिलधर्मभावनम् ॥ १६ ॥
tam īhamānaṁ nirahaṅkṛtaṁ budhaṁ nirāśiṣaṁ pūrṇam ananya-coditam nṝñ śikṣayantaṁ nija-vartma-saṁsthitaṁ prabhuṁ prapadye ’khila-dharma-bhāvanam
श्रीशुक उवाच इति मन्त्रोपनिषदं व्याहरन्तं समाहितम् । दृष्ट्वासुरा यातुधाना जग्धुमभ्यद्रवन् क्षुधा ॥ १७ ॥
śrī-śuka uvāca iti mantropaniṣadaṁ vyāharantaṁ samāhitam dṛṣṭvāsurā yātudhānā jagdhum abhyadravan kṣudhā
तांस्तथावसितान् वीक्ष्य यज्ञ: सर्वगतो हरि: । यामै: परिवृतो देवैर्हत्वाशासत् त्रिविष्टपम् ॥ १८ ॥
tāṁs tathāvasitān vīkṣya yajñaḥ sarva-gato hariḥ yāmaiḥ parivṛto devair hatvāśāsat tri-viṣṭapam
स्वारोचिषो द्वितीयस्तु मनुरग्ने: सुतोऽभवत् । द्युमत्सुषेणरोचिष्मत्प्रमुखास्तस्य चात्मजा: ॥ १९ ॥
svārociṣo dvitīyas tu manur agneḥ suto ’bhavat dyumat-suṣeṇa-rociṣmat pramukhās tasya cātmajāḥ
तत्रेन्द्रो रोचनस्त्वासीद् देवाश्च तुषितादय: । ऊर्जस्तम्भादय: सप्त ऋषयो ब्रह्मवादिन: ॥ २० ॥
tatrendro rocanas tv āsīd devāś ca tuṣitādayaḥ ūrja-stambhādayaḥ sapta ṛṣayo brahma-vādinaḥ
ऋषेस्तु वेदशिरसस्तुषिता नाम पत्न्यभूत् । तस्यां जज्ञे ततो देवो विभुरित्यभिविश्रुत: ॥ २१ ॥
ṛṣes tu vedaśirasas tuṣitā nāma patny abhūt tasyāṁ jajñe tato devo vibhur ity abhiviśrutaḥ
अष्टाशीतिसहस्राणि मुनयो ये धृतव्रता: । अन्वशिक्षन्व्रतं तस्य कौमारब्रह्मचारिण: ॥ २२ ॥
aṣṭāśīti-sahasrāṇi munayo ye dhṛta-vratāḥ anvaśikṣan vrataṁ tasya kaumāra-brahmacāriṇaḥ
तृतीय उत्तमो नाम प्रियव्रतसुतो मनु: । पवन: सृञ्जयो यज्ञहोत्राद्यास्तत्सुता नृप ॥ २३ ॥
tṛtīya uttamo nāma priyavrata-suto manuḥ pavanaḥ sṛñjayo yajña- hotrādyās tat-sutā nṛpa
वसिष्ठतनया: सप्त ऋषय: प्रमदादय: । सत्या वेदश्रुता भद्रा देवा इन्द्रस्तु सत्यजित् ॥ २४ ॥
vasiṣṭha-tanayāḥ sapta ṛṣayaḥ pramadādayaḥ satyā vedaśrutā bhadrā devā indras tu satyajit
धर्मस्य सूनृतायां तु भगवान्पुरुषोत्तम: । सत्यसेन इति ख्यातो जात: सत्यव्रतै: सह ॥ २५ ॥
dharmasya sūnṛtāyāṁ tu bhagavān puruṣottamaḥ satyasena iti khyāto jātaḥ satyavrataiḥ saha
सोऽनृतव्रतदु:शीलानसतो यक्षराक्षसान् । भूतद्रुहो भूतगणांश्चावधीत् सत्यजित्सख: ॥ २६ ॥
so ’nṛta-vrata-duḥśīlān asato yakṣa-rākṣasān bhūta-druho bhūta-gaṇāṁś cāvadhīt satyajit-sakhaḥ
चतुर्थ उत्तमभ्राता मनुर्नाम्ना च तामस: । पृथु: ख्यातिर्नर: केतुरित्याद्या दश तत्सुता: ॥ २७ ॥
caturtha uttama-bhrātā manur nāmnā ca tāmasaḥ pṛthuḥ khyātir naraḥ ketur ity ādyā daśa tat-sutāḥ
सत्यका हरयो वीरा देवास्त्रिशिख ईश्वर: । ज्योतिर्धामादय: सप्त ऋषयस्तामसेऽन्तरे ॥ २८ ॥
satyakā harayo vīrā devās triśikha īśvaraḥ jyotirdhāmādayaḥ sapta ṛṣayas tāmase ’ntare
देवा वैधृतयो नाम विधृतेस्तनया नृप । नष्टा: कालेन यैर्वेदा विधृता: स्वेन तेजसा ॥ २९ ॥
devā vaidhṛtayo nāma vidhṛtes tanayā nṛpa naṣṭāḥ kālena yair vedā vidhṛtāḥ svena tejasā
तत्रापि जज्ञे भगवान्हरिण्यां हरिमेधस: । हरिरित्याहृतो येन गजेन्द्रो मोचितो ग्रहात् ॥ ३० ॥
tatrāpi jajñe bhagavān hariṇyāṁ harimedhasaḥ harir ity āhṛto yena gajendro mocito grahāt
श्रीराजोवाच बादरायण एतत् ते श्रोतुमिच्छामहे वयम् । हरिर्यथा गजपतिं ग्राहग्रस्तममूमुचत् ॥ ३१ ॥
śrī-rājovāca bādarāyaṇa etat te śrotum icchāmahe vayam harir yathā gaja-patiṁ grāha-grastam amūmucat
तत्कथासु महत् पुण्यं धन्यं स्वस्त्ययनं शुभम् । यत्र यत्रोत्तमश्लोको भगवान्गीयते हरि: ॥ ३२ ॥
tat-kathāsu mahat puṇyaṁ dhanyaṁ svastyayanaṁ śubham yatra yatrottamaśloko bhagavān gīyate hariḥ
श्रीसूत उवाच परीक्षितैवं स तु बादरायणि: प्रायोपविष्टेन कथासु चोदित: । उवाच विप्रा: प्रतिनन्द्य पार्थिवं मुदा मुनीनां सदसि स्म शृण्वताम् ॥ ३३ ॥
śrī-sūta uvāca parīkṣitaivaṁ sa tu bādarāyaṇiḥ prāyopaviṣṭena kathāsu coditaḥ uvāca viprāḥ pratinandya pārthivaṁ mudā munīnāṁ sadasi sma śṛṇvatām
श्रीशुक उवाच आसीद् गिरिवरो राजंस्त्रिकूट इति विश्रुत: । क्षीरोदेनावृत: श्रीमान्योजनायुतमुच्छ्रित: ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca āsīd girivaro rājaṁs trikūṭa iti viśrutaḥ kṣīrodenāvṛtaḥ śrīmān yojanāyutam ucchritaḥ
तावता विस्तृत: पर्यक्त्रिभि: शृङ्गै: पयोनिधिम् । दिश: खं रोचयन्नास्ते रौप्यायसहिरण्मयै: ॥ २ ॥ अन्यैश्च ककुभ: सर्वा रत्नधातुविचित्रितै: । नानाद्रुमलतागुल्मैर्निर्घोषैर्निर्झराम्भसाम् ॥ ३ ॥
tāvatā vistṛtaḥ paryak tribhiḥ śṛṅgaiḥ payo-nidhim diśaḥ khaṁ rocayann āste raupyāyasa-hiraṇmayaiḥ anyaiś ca kakubhaḥ sarvā ratna-dhātu-vicitritaiḥ nānā-druma-latā-gulmair nirghoṣair nirjharāmbhasām
स चावनिज्यमानाङ्घ्रि: समन्तात् पयऊर्मिभि: । करोति श्यामलां भूमिं हरिन्मरकताश्मभि: ॥ ४ ॥
sa cāvanijyamānāṅghriḥ samantāt paya-ūrmibhiḥ karoti śyāmalāṁ bhūmiṁ harin-marakatāśmabhiḥ
सिद्धचारणगन्धर्वैर्विद्याधरमहोरगै: । किन्नरैरप्सरोभिश्च क्रीडद्भिर्जुष्टकन्दर: ॥ ५ ॥
siddha-cāraṇa-gandharvair vidyādhara-mahoragaiḥ kinnarair apsarobhiś ca krīḍadbhir juṣṭa-kandaraḥ
यत्र सङ्गीतसन्नादैर्नदद्गुहममर्षया । अभिगर्जन्ति हरय: श्लाघिन: परशङ्कया ॥ ६ ॥
yatra saṅgīta-sannādair nadad-guham amarṣayā abhigarjanti harayaḥ ślāghinaḥ para-śaṅkayā
नानारण्यपशुव्रातसङ्कुलद्रोण्यलङ्कृत: । चित्रद्रुमसुरोद्यानकलकण्ठविहङ्गम: ॥ ७ ॥
nānāraṇya-paśu-vrāta- saṅkula-droṇy-alaṅkṛtaḥ citra-druma-surodyāna- kalakaṇṭha-vihaṅgamaḥ
सरित्सरोभिरच्छोदै: पुलिनैर्मणिवालुकै: । देवस्त्रीमज्जनामोदसौरभाम्ब्वनिलैर्युत: ॥ ८ ॥
sarit-sarobhir acchodaiḥ pulinair maṇi-vālukaiḥ deva-strī-majjanāmoda- saurabhāmbv-anilair yutaḥ
तस्य द्रोण्यां भगवतो वरुणस्य महात्मन: । उद्यानमृतुमन्नाम आक्रीडं सुरयोषिताम् ॥ ९ ॥ सर्वतोऽलङ्कृतं दिव्यैर्नित्यपुष्पफलद्रुमै: । मन्दारै: पारिजातैश्च पाटलाशोकचम्पकै: ॥ १० ॥ चूतै: पियालै: पनसैराम्रैराम्रातकैरपि । क्रमुकैर्नारिकेलैश्च खर्जूरैर्बीजपूरकै: ॥ ११ ॥ मधुकै: शालतालैश्च तमालैरसनार्जुनै: । अरिष्टोडुम्बरप्लक्षैर्वटै: किंशुकचन्दनै: ॥ १२ ॥ पिचुमर्दै: कोविदारै: सरलै: सुरदारुभि: । द्राक्षेक्षुरम्भाजम्बुभिर्बदर्यक्षाभयामलै: ॥ १३ ॥
tasya droṇyāṁ bhagavato varuṇasya mahātmanaḥ udyānam ṛtuman nāma ākrīḍaṁ sura-yoṣitām sarvato ’laṅkṛtaṁ divyair nitya-puṣpa-phala-drumaiḥ mandāraiḥ pārijātaiś ca pāṭalāśoka-campakaiḥ cūtaiḥ piyālaiḥ panasair āmrair āmrātakair api kramukair nārikelaiś ca kharjūrair bījapūrakaiḥ madhukaiḥ śāla-tālaiś ca tamālair asanārjunaiḥ ariṣṭoḍumbara-plakṣair vaṭaiḥ kiṁśuka-candanaiḥ picumardaiḥ kovidāraiḥ saralaiḥ sura-dārubhiḥ drākṣekṣu-rambhā-jambubhir badary-akṣābhayāmalaiḥ
८.२.१४-१९ बिल्वै: कपित्थैर्जम्बीरैर्वृतो भल्लातकादिभि: । तस्मिन्सर: सुविपुलं लसत्काञ्चनपङ्कजम् ॥ १४ ॥ कुमुदोत्पलकह्लारशतपत्रश्रियोर्जितम् । मत्तषट्पदनिर्घुष्टं शकुन्तैश्च कलस्वनै: ॥ १५ ॥ हंसकारण्डवाकीर्णं चक्राह्वै: सारसैरपि । जलकुक्कुटकोयष्टिदात्यूहकुलकूजितम् ॥ १६ ॥ मत्स्यकच्छपसञ्चारचलत्पद्मरज:पय: । कदम्बवेतसनलनीपवञ्जुलकैर्वृतम् ॥ १७ ॥ कुन्दै: कुरुबकाशोकै: शिरीषै: कूटजेङ्गुदै: । कुब्जकै: स्वर्णयूथीभिर्नागपुन्नागजातिभि: ॥ १८ ॥ मल्लिकाशतपत्रैश्च माधवीजालकादिभि: । शोभितं तीरजैश्चान्यैर्नित्यर्तुभिरलं द्रुमै: ॥ १९ ॥
bilvaiḥ kapitthair jambīrair vṛto bhallātakādibhiḥ tasmin saraḥ suvipulaṁ lasat-kāñcana-paṅkajam kumudotpala-kahlāra- śatapatra-śriyorjitam matta-ṣaṭ-pada-nirghuṣṭaṁ śakuntaiś ca kala-svanaiḥ haṁsa-kāraṇḍavākīrṇaṁ cakrāhvaiḥ sārasair api jalakukkuṭa-koyaṣṭi- dātyūha-kula-kūjitam matsya-kacchapa-sañcāra- calat-padma-rajaḥ-payaḥ kadamba-vetasa-nala- nīpa-vañjulakair vṛtam kundaiḥ kurubakāśokaiḥ śirīṣaiḥ kūṭajeṅgudaiḥ kubjakaiḥ svarṇa-yūthībhir nāga-punnāga-jātibhiḥ mallikā-śatapatraiś ca mādhavī-jālakādibhiḥ śobhitaṁ tīra-jaiś cānyair nityartubhir alaṁ drumaiḥ
तत्रैकदा तद्गिरिकाननाश्रय: करेणुभिर्वारणयूथपश्चरन् । सकण्टकं कीचकवेणुवेत्रवद् विशालगुल्मं प्ररुजन्वनस्पतीन् ॥ २० ॥
tatraikadā tad-giri-kānanāśrayaḥ kareṇubhir vāraṇa-yūtha-paś caran sakaṇṭakaṁ kīcaka-veṇu-vetravad viśāla-gulmaṁ prarujan vanaspatīn
यद्गन्धमात्राद्धरयो गजेन्द्रा व्याघ्रादयो व्यालमृगा: सखड्गा: । महोरगाश्चापि भयाद्द्रवन्ति सगौरकृष्णा: सरभाश्चमर्य: ॥ २१ ॥
yad-gandha-mātrād dharayo gajendrā vyāghrādayo vyāla-mṛgāḥ sakhaḍgāḥ mahoragāś cāpi bhayād dravanti sagaura-kṛṣṇāḥ sarabhāś camaryaḥ
गोपुच्छशालावृकमर्कटाश्च । अन्यत्र क्षुद्रा हरिणा: शशादय- श्चरन्त्यभीता यदनुग्रहेण ॥ २२ ॥
vṛkā varāhā mahiṣarkṣa-śalyā gopuccha-śālāvṛka-markaṭāś ca anyatra kṣudrā hariṇāḥ śaśādayaś caranty abhītā yad-anugraheṇa
स घर्मतप्त: करिभि: करेणुभि- र्वृतो मदच्युत्करभैरनुद्रुत: । गिरिं गरिम्णा परित: प्रकम्पयन् निषेव्यमाणोऽलिकुलैर्मदाशनै: ॥ २३ ॥ सरोऽनिलं पङ्कजरेणुरूषितं जिघ्रन्विदूरान्मदविह्वलेक्षण: । वृत: स्वयूथेन तृषार्दितेन तत् सरोवराभ्यासमथागमद्द्रुतम् ॥ २४ ॥
sa gharma-taptaḥ karibhiḥ kareṇubhir vṛto madacyut-karabhair anudrutaḥ giriṁ garimṇā paritaḥ prakampayan niṣevyamāṇo ’likulair madāśanaiḥ saro ’nilaṁ paṅkaja-reṇu-rūṣitaṁ jighran vidūrān mada-vihvalekṣaṇaḥ vṛtaḥ sva-yūthena tṛṣārditena tat sarovarābhyāsam athāgamad drutam
विगाह्य तस्मिन्नमृताम्बु निर्मलं हेमारविन्दोत्पलरेणुरूषितम् । पपौ निकामं निजपुष्करोद्धृत- मात्मानमद्भि: स्नपयन्गतक्लम: ॥ २५ ॥
vigāhya tasminn amṛtāmbu nirmalaṁ hemāravindotpala-reṇu-rūṣitam papau nikāmaṁ nija-puṣkaroddhṛtam ātmānam adbhiḥ snapayan gata-klamaḥ
स पुष्करेणोद्धृतशीकराम्बुभि- र्निपाययन्संस्नपयन्यथा गृही । घृणी करेणु: करभांश्च दुर्मदो नाचष्ट कृच्छ्रं कृपणोऽजमायया ॥ २६ ॥
sa puṣkareṇoddhṛta-śīkarāmbubhir nipāyayan saṁsnapayan yathā gṛhī ghṛṇī kareṇuḥ karabhāṁś ca durmado nācaṣṭa kṛcchraṁ kṛpaṇo ’ja-māyayā
तं तत्र कश्चिन्नृप दैवचोदितो ग्राहो बलीयांश्चरणे रुषाग्रहीत् । यदृच्छयैवं व्यसनं गतो गजो यथाबलं सोऽतिबलो विचक्रमे ॥ २७ ॥
taṁ tatra kaścin nṛpa daiva-codito grāho balīyāṁś caraṇe ruṣāgrahīt yadṛcchayaivaṁ vyasanaṁ gato gajo yathā-balaṁ so ’tibalo vicakrame
तथातुरं यूथपतिं करेणवो विकृष्यमाणं तरसा बलीयसा । विचुक्रुशुर्दीनधियोऽपरे गजा: पार्ष्णिग्रहास्तारयितुं न चाशकन् ॥ २८ ॥
tathāturaṁ yūtha-patiṁ kareṇavo vikṛṣyamāṇaṁ tarasā balīyasā vicukruśur dīna-dhiyo ’pare gajāḥ pārṣṇi-grahās tārayituṁ na cāśakan
नियुध्यतोरेवमिभेन्द्रनक्रयो- र्विकर्षतोरन्तरतो बहिर्मिथ: । समा: सहस्रं व्यगमन् महीपते सप्राणयोश्चित्रममंसतामरा: ॥ २९ ॥
niyudhyator evam ibhendra-nakrayor vikarṣator antarato bahir mithaḥ samāḥ sahasraṁ vyagaman mahī-pate saprāṇayoś citram amaṁsatāmarāḥ
ततो गजेन्द्रस्य मनोबलौजसां कालेन दीर्घेण महानभूद् व्यय: । विकृष्यमाणस्य जलेऽवसीदतो विपर्ययोऽभूत् सकलं जलौकस: ॥ ३० ॥
tato gajendrasya mano-balaujasāṁ kālena dīrgheṇa mahān abhūd vyayaḥ vikṛṣyamāṇasya jale ’vasīdato viparyayo ’bhūt sakalaṁ jalaukasaḥ
इत्थं गजेन्द्र: स यदाप सङ्कटं प्राणस्य देही विवशो यदृच्छया । अपारयन्नात्मविमोक्षणे चिरं दध्याविमां बुद्धिमथाभ्यपद्यत ॥ ३१ ॥
itthaṁ gajendraḥ sa yadāpa saṅkaṭaṁ prāṇasya dehī vivaśo yadṛcchayā apārayann ātma-vimokṣaṇe ciraṁ dadhyāv imāṁ buddhim athābhyapadyata
न मामिमे ज्ञातय आतुरं गजा: कुत: करिण्य: प्रभवन्ति मोचितुम् । ग्राहेण पाशेन विधातुरावृतो- ऽप्यहं च तं यामि परं परायणम् ॥ ३२ ॥
na mām ime jñātaya āturaṁ gajāḥ kutaḥ kariṇyaḥ prabhavanti mocitum grāheṇa pāśena vidhātur āvṛto ’py ahaṁ ca taṁ yāmi paraṁ parāyaṇam
य: कश्चनेशो बलिनोऽन्तकोरगात् प्रचण्डवेगादभिधावतो भृशम् । भीतं प्रपन्नं परिपाति यद्भया- न्मृत्यु: प्रधावत्यरणं तमीमहि ॥ ३३ ॥
yaḥ kaścaneśo balino ’ntakoragāt pracaṇḍa-vegād abhidhāvato bhṛśam bhītaṁ prapannaṁ paripāti yad-bhayān mṛtyuḥ pradhāvaty araṇaṁ tam īmahi
श्रीबादरायणिरुवाच एवं व्यवसितो बुद्ध्या समाधाय मनो हृदि । जजाप परमं जाप्यं प्राग्जन्मन्यनुशिक्षितम् ॥ १ ॥
śrī-bādarāyaṇir uvāca evaṁ vyavasito buddhyā samādhāya mano hṛdi jajāpa paramaṁ jāpyaṁ prāg-janmany anuśikṣitam
श्रीगजेन्द्र उवाच ॐ नमो भगवते तस्मै यत एतच्चिदात्मकम् । पुरुषायादिबीजाय परेशायाभिधीमहि ॥ २ ॥
śrī-gajendra uvāca oṁ namo bhagavate tasmai yata etac cid-ātmakam puruṣāyādi-bījāya pareśāyābhidhīmahi
यस्मिन्निदं यतश्चेदं येनेदं य इदं स्वयम् । योऽस्मात् परस्माच्च परस्तं प्रपद्ये स्वयम्भुवम् ॥ ३ ॥
yasminn idaṁ yataś cedaṁ yenedaṁ ya idaṁ svayam yo ’smāt parasmāc ca paras taṁ prapadye svayambhuvam
य: स्वात्मनीदं निजमाययार्पितं क्वचिद् विभातं क्व च तत् तिरोहितम् । अविद्धदृक् साक्ष्युभयं तदीक्षते स आत्ममूलोऽवतु मां परात्पर: ॥ ४ ॥
yaḥ svātmanīdaṁ nija-māyayārpitaṁ kvacid vibhātaṁ kva ca tat tirohitam aviddha-dṛk sākṣy ubhayaṁ tad īkṣate sa ātma-mūlo ’vatu māṁ parāt-paraḥ
कालेन पञ्चत्वमितेषु कृत्स्नशो लोकेषु पालेषु च सर्वहेतुषु । तमस्तदासीद् गहनं गभीरं यस्तस्य पारेऽभिविराजते विभु: ॥ ५ ॥
kālena pañcatvam iteṣu kṛtsnaśo lokeṣu pāleṣu ca sarva-hetuṣu tamas tadāsīd gahanaṁ gabhīraṁ yas tasya pāre ’bhivirājate vibhuḥ
न यस्य देवा ऋषय: पदं विदु- र्जन्तु: पुन: कोऽर्हति गन्तुमीरितुम् । यथा नटस्याकृतिभिर्विचेष्टतो दुरत्ययानुक्रमण: स मावतु ॥ ६ ॥
na yasya devā ṛṣayaḥ padaṁ vidur jantuḥ punaḥ ko ’rhati gantum īritum yathā naṭasyākṛtibhir viceṣṭato duratyayānukramaṇaḥ sa māvatu
दिदृक्षवो यस्य पदं सुमङ्गलं विमुक्तसङ्गा मुनय: सुसाधव: । चरन्त्यलोकव्रतमव्रणं वने भूतात्मभूता: सुहृद: स मे गति: ॥ ७ ॥
didṛkṣavo yasya padaṁ sumaṅgalaṁ vimukta-saṅgā munayaḥ susādhavaḥ caranty aloka-vratam avraṇaṁ vane bhūtātma-bhūtāḥ suhṛdaḥ sa me gatiḥ
न विद्यते यस्य च जन्म कर्म वा न नामरूपे गुणदोष एव वा । तथापि लोकाप्ययसम्भवाय य: स्वमायया तान्यनुकालमृच्छति ॥ ८ ॥ तस्मै नम: परेशाय ब्रह्मणेऽनन्तशक्तये । अरूपायोरुरूपाय नम आश्चर्यकर्मणे ॥ ९ ॥
na vidyate yasya ca janma karma vā na nāma-rūpe guṇa-doṣa eva vā tathāpi lokāpyaya-sambhavāya yaḥ sva-māyayā tāny anukālam ṛcchati tasmai namaḥ pareśāya brahmaṇe ’nanta-śaktaye arūpāyoru-rūpāya nama āścarya-karmaṇe
नम आत्मप्रदीपाय साक्षिणे परमात्मने । नमो गिरां विदूराय मनसश्चेतसामपि ॥ १० ॥
nama ātma-pradīpāya sākṣiṇe paramātmane namo girāṁ vidūrāya manasaś cetasām api
सत्त्वेन प्रतिलभ्याय नैष्कर्म्येण विपश्चिता । नम: कैवल्यनाथाय निर्वाणसुखसंविदे ॥ ११ ॥
sattvena pratilabhyāya naiṣkarmyeṇa vipaścitā namaḥ kaivalya-nāthāya nirvāṇa-sukha-saṁvide
नम: शान्ताय घोराय मूढाय गुणधर्मिणे । निर्विशेषाय साम्याय नमो ज्ञानघनाय च ॥ १२ ॥
namaḥ śāntāya ghorāya mūḍhāya guṇa-dharmiṇe nirviśeṣāya sāmyāya namo jñāna-ghanāya ca
क्षेत्रज्ञाय नमस्तुभ्यं सर्वाध्यक्षाय साक्षिणे । पुरुषायात्ममूलाय मूलप्रकृतये नम: ॥ १३ ॥
kṣetra-jñāya namas tubhyaṁ sarvādhyakṣāya sākṣiṇe puruṣāyātma-mūlāya mūla-prakṛtaye namaḥ
सर्वेन्द्रियगुणद्रष्ट्रे सर्वप्रत्ययहेतवे । असताच्छाययोक्ताय सदाभासाय ते नम: ॥ १४ ॥
sarvendriya-guṇa-draṣṭre sarva-pratyaya-hetave asatā cchāyayoktāya sad-ābhāsāya te namaḥ
नमो नमस्तेऽखिलकारणाय निष्कारणायाद्भुतकारणाय । सर्वागमाम्नायमहार्णवाय नमोऽपवर्गाय परायणाय ॥ १५ ॥
namo namas te ’khila-kāraṇāya niṣkāraṇāyādbhuta-kāraṇāya sarvāgamāmnāya-mahārṇavāya namo ’pavargāya parāyaṇāya
गुणारणिच्छन्नचिदुष्मपाय तत्क्षोभविस्फूर्जितमानसाय । नैष्कर्म्यभावेन विवर्जितागम- स्वयंप्रकाशाय नमस्करोमि ॥ १६ ॥
guṇāraṇi-cchanna-cid-uṣmapāya tat-kṣobha-visphūrjita-mānasāya naiṣkarmya-bhāvena vivarjitāgama- svayaṁ-prakāśāya namas karomi
मादृक्प्रपन्नपशुपाशविमोक्षणाय मुक्ताय भूरिकरुणाय नमोऽलयाय । स्वांशेन सर्वतनुभृन्मनसि प्रतीत- प्रत्यग्दृशे भगवते बृहते नमस्ते ॥ १७ ॥
mādṛk prapanna-paśu-pāśa-vimokṣaṇāya muktāya bhūri-karuṇāya namo ’layāya svāṁśena sarva-tanu-bhṛn-manasi pratīta- pratyag-dṛśe bhagavate bṛhate namas te
आत्मात्मजाप्तगृहवित्तजनेषु सक्तै- र्दुष्प्रापणाय गुणसङ्गविवर्जिताय । मुक्तात्मभि: स्वहृदये परिभाविताय ज्ञानात्मने भगवते नम ईश्वराय ॥ १८ ॥
ātmātma-jāpta-gṛha-vitta-janeṣu saktair duṣprāpaṇāya guṇa-saṅga-vivarjitāya muktātmabhiḥ sva-hṛdaye paribhāvitāya jñānātmane bhagavate nama īśvarāya
यं धर्मकामार्थविमुक्तिकामा भजन्त इष्टां गतिमाप्नुवन्ति । किं चाशिषो रात्यपि देहमव्ययं करोतु मेऽदभ्रदयो विमोक्षणम् ॥ १९ ॥
yaṁ dharma-kāmārtha-vimukti-kāmā bhajanta iṣṭāṁ gatim āpnuvanti kiṁ cāśiṣo rāty api deham avyayaṁ karotu me ’dabhra-dayo vimokṣaṇam
एकान्तिनो यस्य न कञ्चनार्थं वाञ्छन्ति ये वै भगवत्प्रपन्ना: । अत्यद्भुतं तच्चरितं सुमङ्गलं गायन्त आनन्दसमुद्रमग्ना: ॥ २० ॥ तमक्षरं ब्रह्म परं परेश- मव्यक्तमाध्यात्मिकयोगगम्यम् । अतीन्द्रियं सूक्ष्ममिवातिदूर- मनन्तमाद्यं परिपूर्णमीडे ॥ २१ ॥
ekāntino yasya na kañcanārthaṁ vāñchanti ye vai bhagavat-prapannāḥ aty-adbhutaṁ tac-caritaṁ sumaṅgalaṁ gāyanta ānanda-samudra-magnāḥ tam akṣaraṁ brahma paraṁ pareśam avyaktam ādhyātmika-yoga-gamyam atīndriyaṁ sūkṣmam ivātidūram anantam ādyaṁ paripūrṇam īḍe
यस्य ब्रह्मादयो देवा वेदा लोकाश्चराचरा: । नामरूपविभेदेन फल्ग्व्या च कलया कृता: ॥ २२ ॥ यथार्चिषोऽग्ने: सवितुर्गभस्तयो निर्यान्ति संयान्त्यसकृत् स्वरोचिष: । तथा यतोऽयं गुणसम्प्रवाहो बुद्धिर्मन: खानि शरीरसर्गा: ॥ २३ ॥ स वै न देवासुरमर्त्यतिर्यङ् न स्त्री न षण्ढो न पुमान् न जन्तु: । नायं गुण: कर्म न सन्न चासन् निषेधशेषो जयतादशेष: ॥ २४ ॥
yasya brahmādayo devā vedā lokāś carācarāḥ nāma-rūpa-vibhedena phalgvyā ca kalayā kṛtāḥ yathārciṣo ’gneḥ savitur gabhastayo niryānti saṁyānty asakṛt sva-rociṣaḥ tathā yato ’yaṁ guṇa-sampravāho buddhir manaḥ khāni śarīra-sargāḥ sa vai na devāsura-martya-tiryaṅ na strī na ṣaṇḍho na pumān na jantuḥ nāyaṁ guṇaḥ karma na san na cāsan niṣedha-śeṣo jayatād aśeṣaḥ
जिजीविषे नाहमिहामुया कि- मन्तर्बहिश्चावृतयेभयोन्या । इच्छामि कालेन न यस्य विप्लव- स्तस्यात्मलोकावरणस्य मोक्षम् ॥ २५ ॥
jijīviṣe nāham ihāmuyā kim antar bahiś cāvṛtayebha-yonyā icchāmi kālena na yasya viplavas tasyātma-lokāvaraṇasya mokṣam
सोऽहं विश्वसृजं विश्वमविश्वं विश्ववेदसम् । विश्वात्मानमजं ब्रह्म प्रणतोऽस्मि परं पदम् ॥ २६ ॥
so ’haṁ viśva-sṛjaṁ viśvam aviśvaṁ viśva-vedasam viśvātmānam ajaṁ brahma praṇato ’smi paraṁ padam
योगरन्धितकर्माणो हृदि योगविभाविते । योगिनो यं प्रपश्यन्ति योगेशं तं नतोऽस्म्यहम् ॥ २७ ॥
yoga-randhita-karmāṇo hṛdi yoga-vibhāvite yogino yaṁ prapaśyanti yogeśaṁ taṁ nato ’smy aham
नमो नमस्तुभ्यमसह्यवेग- शक्तित्रयायाखिलधीगुणाय । प्रपन्नपालाय दुरन्तशक्तये कदिन्द्रियाणामनवाप्यवर्त्मने ॥ २८ ॥
namo namas tubhyam asahya-vega- śakti-trayāyākhila-dhī-guṇāya prapanna-pālāya duranta-śaktaye kad-indriyāṇām anavāpya-vartmane
नायं वेद स्वमात्मानं यच्छक्त्याहंधिया हतम् । तं दुरत्ययमाहात्म्यं भगवन्तमितोऽस्म्यहम् ॥ २९ ॥
nāyaṁ veda svam ātmānaṁ yac-chaktyāhaṁ-dhiyā hatam taṁ duratyaya-māhātmyaṁ bhagavantam ito ’smy aham
श्रीशुक उवाच एवं गजेन्द्रमुपवर्णितनिर्विशेषं ब्रह्मादयो विविधलिङ्गभिदाभिमाना: । नैते यदोपससृपुर्निखिलात्मकत्वात् तत्राखिलामरमयो हरिराविरासीत् ॥ ३० ॥
śrī-śuka uvāca evaṁ gajendram upavarṇita-nirviśeṣaṁ brahmādayo vividha-liṅga-bhidābhimānāḥ naite yadopasasṛpur nikhilātmakatvāt tatrākhilāmara-mayo harir āvirāsīt
तं तद्वदार्तमुपलभ्य जगन्निवास: स्तोत्रं निशम्य दिविजै: सह संस्तुवद्भि: । छन्दोमयेन गरुडेन समुह्यमान- श्चक्रायुधोऽभ्यगमदाशु यतो गजेन्द्र: ॥ ३१ ॥
taṁ tadvad ārtam upalabhya jagan-nivāsaḥ stotraṁ niśamya divijaiḥ saha saṁstuvadbhiḥ chandomayena garuḍena samuhyamānaś cakrāyudho ’bhyagamad āśu yato gajendraḥ
सोऽन्त:सरस्युरुबलेन गृहीत आर्तो दृष्ट्वा गरुत्मति हरिं ख उपात्तचक्रम् । उत्क्षिप्य साम्बुजकरं गिरमाह कृच्छ्रा- न्नारायणाखिलगुरो भगवन् नमस्ते ॥ ३२ ॥
so ’ntaḥ-sarasy urubalena gṛhīta ārto dṛṣṭvā garutmati hariṁ kha upātta-cakram utkṣipya sāmbuja-karaṁ giramāha kṛcchrān nārāyaṇākhila-guro bhagavan namas te
तं वीक्ष्य पीडितमज: सहसावतीर्य सग्राहमाशु सरस: कृपयोज्जहार । ग्राहाद् विपाटितमुखादरिणा गजेन्द्रं संपश्यतां हरिरमूमुचदुच्छ्रियाणाम् ॥ ३३ ॥
taṁ vīkṣya pīḍitam ajaḥ sahasāvatīrya sa-grāham āśu sarasaḥ kṛpayojjahāra grāhād vipāṭita-mukhād ariṇā gajendraṁ saṁpaśyatāṁ harir amūmucad ucchriyāṇām
श्रीशुक उवाच तदा देवर्षिगन्धर्वा ब्रह्मेशानपुरोगमा: । मुमुचु: कुसुमासारं शंसन्त: कर्म तद्धरे: ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca tadā devarṣi-gandharvā brahmeśāna-purogamāḥ mumucuḥ kusumāsāraṁ śaṁsantaḥ karma tad dhareḥ
नेदुर्दुन्दुभयो दिव्या गन्धर्वा ननृतुर्जगु: । ऋषयश्चारणा: सिद्धास्तुष्टुवु: पुरुषोत्तमम् ॥ २ ॥
nedur dundubhayo divyā gandharvā nanṛtur jaguḥ ṛṣayaś cāraṇāḥ siddhās tuṣṭuvuḥ puruṣottamam
योऽसौ ग्राह: स वै सद्य: परमाश्चर्यरूपधृक् । मुक्तो देवलशापेन हूहूर्गन्धर्वसत्तम: ॥ ३ ॥ प्रणम्य शिरसाधीशमुत्तमश्लोकमव्ययम् । अगायत यशोधाम कीर्तन्यगुणसत्कथम् ॥ ४ ॥
yo ’sau grāhaḥ sa vai sadyaḥ paramāścarya-rūpa-dhṛk mukto devala-śāpena hūhūr gandharva-sattamaḥ praṇamya śirasādhīśam uttama-ślokam avyayam agāyata yaśo-dhāma kīrtanya-guṇa-sat-katham
सोऽनुकम्पित ईशेन परिक्रम्य प्रणम्य तम् । लोकस्य पश्यतो लोकं स्वमगान्मुक्तकिल्बिष: ॥ ५ ॥
so ’nukampita īśena parikramya praṇamya tam lokasya paśyato lokaṁ svam agān mukta-kilbiṣaḥ
गजेन्द्रो भगवत्स्पर्शाद् विमुक्तोऽज्ञानबन्धनात् । प्राप्तो भगवतो रूपं पीतवासाश्चतुर्भुज: ॥ ६ ॥
gajendro bhagavat-sparśād vimukto ’jñāna-bandhanāt prāpto bhagavato rūpaṁ pīta-vāsāś catur-bhujaḥ
स वै पूर्वमभूद् राजा पाण्ड्यो द्रविडसत्तम: । इन्द्रद्युम्न इति ख्यातो विष्णुव्रतपरायण: ॥ ७ ॥
sa vai pūrvam abhūd rājā pāṇḍyo draviḍa-sattamaḥ indradyumna iti khyāto viṣṇu-vrata-parāyaṇaḥ
स एकदाराधनकाल आत्मवान् गृहीतमौनव्रत ईश्वरं हरिम् । जटाधरस्तापस आप्लुतोऽच्युतं समर्चयामास कुलाचलाश्रम: ॥ ८ ॥
sa ekadārādhana-kāla ātmavān gṛhīta-mauna-vrata īśvaraṁ harim jaṭā-dharas tāpasa āpluto ’cyutaṁ samarcayām āsa kulācalāśramaḥ
यदृच्छया तत्र महायशा मुनि: समागमच्छिष्यगणै: परिश्रित: । तं वीक्ष्य तूष्णीमकृतार्हणादिकं रहस्युपासीनमृषिश्चुकोप ह ॥ ९ ॥
yadṛcchayā tatra mahā-yaśā muniḥ samāgamac chiṣya-gaṇaiḥ pariśritaḥ taṁ vīkṣya tūṣṇīm akṛtārhaṇādikaṁ rahasy upāsīnam ṛṣiś cukopa ha
तस्मा इमं शापमदादसाधु- रयं दुरात्माकृतबुद्धिरद्य । विप्रावमन्ता विशतां तमिस्रं यथा गज: स्तब्धमति: स एव ॥ १० ॥
tasmā imaṁ śāpam adād asādhur ayaṁ durātmākṛta-buddhir adya viprāvamantā viśatāṁ tamisraṁ yathā gajaḥ stabdha-matiḥ sa eva
श्रीशुक उवाच एवं शप्त्वा गतोऽगस्त्यो भगवान् नृप सानुग: । इन्द्रद्युम्नोऽपि राजर्षिर्दिष्टं तदुपधारयन् ॥ ११ ॥ आपन्न: कौञ्जरीं योनिमात्मस्मृतिविनाशिनीम् । हर्यर्चनानुभावेन यद्गजत्वेऽप्यनुस्मृति: ॥ १२ ॥
śrī-śuka uvāca evaṁ śaptvā gato ’gastyo bhagavān nṛpa sānugaḥ indradyumno ’pi rājarṣir diṣṭaṁ tad upadhārayan āpannaḥ kauñjarīṁ yonim ātma-smṛti-vināśinīm hary-arcanānubhāvena yad-gajatve ’py anusmṛtiḥ
एवं विमोक्ष्य गजयूथपमब्जनाभ- स्तेनापि पार्षदगतिं गमितेन युक्त: । गन्धर्वसिद्धविबुधैरुपगीयमान- कर्माद्भुतं स्वभवनं गरुडासनोऽगात् ॥ १३ ॥
evaṁ vimokṣya gaja-yūtha-pam abja-nābhas tenāpi pārṣada-gatiṁ gamitena yuktaḥ gandharva-siddha-vibudhair upagīyamāna- karmādbhutaṁ sva-bhavanaṁ garuḍāsano ’gāt
एतन्महाराज तवेरितो मया कृष्णानुभावो गजराजमोक्षणम् । स्वर्ग्यं यशस्यं कलिकल्मषापहं दु:स्वप्ननाशं कुरुवर्य शृण्वताम् ॥ १४ ॥
etan mahā-rāja taverito mayā kṛṣṇānubhāvo gaja-rāja-mokṣaṇam svargyaṁ yaśasyaṁ kali-kalmaṣāpahaṁ duḥsvapna-nāśaṁ kuru-varya śṛṇvatām
यथानुकीर्तयन्त्येतच्छ्रेयस्कामा द्विजातय: । शुचय: प्रातरुत्थाय दु:स्वप्नाद्युपशान्तये ॥ १५ ॥
yathānukīrtayanty etac chreyas-kāmā dvijātayaḥ śucayaḥ prātar utthāya duḥsvapnādy-upaśāntaye
इदमाह हरि: प्रीतो गजेन्द्रं कुरुसत्तम । शृण्वतां सर्वभूतानां सर्वभूतमयो विभु: ॥ १६ ॥
idam āha hariḥ prīto gajendraṁ kuru-sattama śṛṇvatāṁ sarva-bhūtānāṁ sarva-bhūta-mayo vibhuḥ
श्रीभगवानुवाच ये मां त्वां च सरश्चेदं गिरिकन्दरकाननम् । वेत्रकीचकवेणूनां गुल्मानि सुरपादपान् ॥ १७ ॥ शृङ्गाणीमानि धिष्ण्यानि ब्रह्मणो मे शिवस्य च । क्षीरोदं मे प्रियं धाम श्वेतद्वीपं च भास्वरम् ॥ १८ ॥ श्रीवत्सं कौस्तुभं मालां गदां कौमोदकीं मम । सुदर्शनं पाञ्चजन्यं सुपर्णं पतगेश्वरम् ॥ १९ ॥ शेषं च मत्कलां सूक्ष्मां श्रियं देवीं मदाश्रयाम् । ब्रह्माणं नारदमृषिं भवं प्रह्लादमेव च ॥ २० ॥ मत्स्यकूर्मवराहाद्यैरवतारै: कृतानि मे । कर्माण्यनन्तपुण्यानि सूर्यं सोमं हुताशनम् ॥ २१ ॥ प्रणवं सत्यमव्यक्तं गोविप्रान् धर्ममव्ययम् । दाक्षायणीर्धर्मपत्नी: सोमकश्यपयोरपि ॥ २२ ॥ गङ्गां सरस्वतीं नन्दां कालिन्दीं सितवारणम् । ध्रुवं ब्रह्मऋषीन्सप्त पुण्यश्लोकांश्च मानवान् ॥ २३ ॥ उत्थायापररात्रान्ते प्रयता: सुसमाहिता: । स्मरन्ति मम रूपाणि मुच्यन्ते तेꣷहसोऽखिलात् ॥ २४ ॥
śrī-bhagavān uvāca ye māṁ tvāṁ ca saraś cedaṁ giri-kandara-kānanam vetra-kīcaka-veṇūnāṁ gulmāni sura-pādapān śṛṅgāṇīmāni dhiṣṇyāni brahmaṇo me śivasya ca kṣīrodaṁ me priyaṁ dhāma śveta-dvīpaṁ ca bhāsvaram śrīvatsaṁ kaustubhaṁ mālāṁ gadāṁ kaumodakīṁ mama sudarśanaṁ pāñcajanyaṁ suparṇaṁ patageśvaram śeṣaṁ ca mat-kalāṁ sūkṣmāṁ śriyaṁ devīṁ mad-āśrayām brahmāṇaṁ nāradam ṛṣiṁ bhavaṁ prahrādam eva ca matsya-kūrma-varāhādyair avatāraiḥ kṛtāni me karmāṇy ananta-puṇyāni sūryaṁ somaṁ hutāśanam praṇavaṁ satyam avyaktaṁ go-viprān dharmam avyayam dākṣāyaṇīr dharma-patnīḥ soma-kaśyapayor api gaṅgāṁ sarasvatīṁ nandāṁ kālindīṁ sita-vāraṇam dhruvaṁ brahma-ṛṣīn sapta puṇya-ślokāṁś ca mānavān utthāyāpara-rātrānte prayatāḥ susamāhitāḥ smaranti mama rūpāṇi mucyante te ’ṁhaso ’khilāt
ये मां स्तुवन्त्यनेनाङ्ग प्रतिबुध्य निशात्यये । तेषां प्राणात्यये चाहं ददामि विपुलां गतिम् ॥ २५ ॥
ye māṁ stuvanty anenāṅga pratibudhya niśātyaye teṣāṁ prāṇātyaye cāhaṁ dadāmi vipulāṁ gatim
श्रीशुक उवाच इत्यादिश्य हृषीकेश: प्राध्माय जलजोत्तमम् । हर्षयन्विबुधानीकमारुरोह खगाधिपम् ॥ २६ ॥
śrī-śuka uvāca ity ādiśya hṛṣīkeśaḥ prādhmāya jalajottamam harṣayan vibudhānīkam āruroha khagādhipam
श्रीशुक उवाच राजन्नुदितमेतत् ते हरे: कर्माघनाशनम् । गजेन्द्रमोक्षणं पुण्यं रैवतं त्वन्तरं शृणु ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca rājann uditam etat te hareḥ karmāgha-nāśanam gajendra-mokṣaṇaṁ puṇyaṁ raivataṁ tv antaraṁ śṛṇu
पञ्चमो रैवतो नाम मनुस्तामससोदर: । बलिविन्ध्यादयस्तस्य सुता हार्जुनपूर्वका: ॥ २ ॥
pañcamo raivato nāma manus tāmasa-sodaraḥ bali-vindhyādayas tasya sutā hārjuna-pūrvakāḥ
विभुरिन्द्र: सुरगणा राजन्भूतरयादय: । हिरण्यरोमा वेदशिरा ऊर्ध्वबाह्वादयो द्विजा: ॥ ३ ॥
vibhur indraḥ sura-gaṇā rājan bhūtarayādayaḥ hiraṇyaromā vedaśirā ūrdhvabāhv-ādayo dvijāḥ
पत्नी विकुण्ठा शुभ्रस्य वैकुण्ठै: सुरसत्तमै: । तयो: स्वकलया जज्ञे वैकुण्ठो भगवान्स्वयम् ॥ ४ ॥
patnī vikuṇṭhā śubhrasya vaikuṇṭhaiḥ sura-sattamaiḥ tayoḥ sva-kalayā jajñe vaikuṇṭho bhagavān svayam
वैकुण्ठ: कल्पितो येन लोको लोकनमस्कृत: । रमया प्रार्थ्यमानेन देव्या तत्प्रियकाम्यया ॥ ५ ॥
vaikuṇṭhaḥ kalpito yena loko loka-namaskṛtaḥ ramayā prārthyamānena devyā tat-priya-kāmyayā
तस्यानुभाव: कथितो गुणाश्च परमोदया: । भौमान्रेणून्स विममे यो विष्णोर्वर्णयेद् गुणान् ॥ ६ ॥
tasyānubhāvaḥ kathito guṇāś ca paramodayāḥ bhaumān reṇūn sa vimame yo viṣṇor varṇayed guṇān
षष्ठश्च चक्षुष: पुत्रश्चाक्षुषो नाम वै मनु: । पूरुपूरुषसुद्युम्नप्रमुखाश्चाक्षुषात्मजा: ॥ ७ ॥
ṣaṣṭhaś ca cakṣuṣaḥ putraś cākṣuṣo nāma vai manuḥ pūru-pūruṣa-sudyumna- pramukhāś cākṣuṣātmajāḥ
इन्द्रो मन्त्रद्रुमस्तत्र देवा आप्यादयो गणा: । मुनयस्तत्र वै राजन्हविष्मद्वीरकादय: ॥ ८ ॥
indro mantradrumas tatra devā āpyādayo gaṇāḥ munayas tatra vai rājan haviṣmad-vīrakādayaḥ
तत्रापि देवसम्भूत्यां वैराजस्याभवत् सुत: । अजितो नाम भगवानंशेन जगत: पति: ॥ ९ ॥
tatrāpi devasambhūtyāṁ vairājasyābhavat sutaḥ ajito nāma bhagavān aṁśena jagataḥ patiḥ
पयोधिं येन निर्मथ्य सुराणां साधिता सुधा । भ्रममाणोऽम्भसि धृत: कूर्मरूपेण मन्दर: ॥ १० ॥
payodhiṁ yena nirmathya surāṇāṁ sādhitā sudhā bhramamāṇo ’mbhasi dhṛtaḥ kūrma-rūpeṇa mandaraḥ
श्रीराजोवाच यथा भगवता ब्रह्मन्मथित: क्षीरसागर: । यदर्थं वा यतश्चाद्रिं दधाराम्बुचरात्मना ॥ ११ ॥ यथामृतं सुरै: प्राप्तं किं चान्यदभवत् तत: । एतद् भगवत: कर्म वदस्व परमाद्भुतम् ॥ १२ ॥
śrī-rājovāca yathā bhagavatā brahman mathitaḥ kṣīra-sāgaraḥ yad-arthaṁ vā yataś cādriṁ dadhārāmbucarātmanā yathāmṛtaṁ suraiḥ prāptaṁ kiṁ cānyad abhavat tataḥ etad bhagavataḥ karma vadasva paramādbhutam
त्वया सङ्कथ्यमानेन महिम्ना सात्वतां पते: । नातितृप्यति मे चित्तं सुचिरं तापतापितम् ॥ १३ ॥
tvayā saṅkathyamānena mahimnā sātvatāṁ pateḥ nātitṛpyati me cittaṁ suciraṁ tāpa-tāpitam
श्रीसूत उवाच सम्पृष्टो भगवानेवं द्वैपायनसुतो द्विजा: । अभिनन्द्य हरेर्वीर्यमभ्याचष्टुं प्रचक्रमे ॥ १४ ॥
śrī-sūta uvāca sampṛṣṭo bhagavān evaṁ dvaipāyana-suto dvijāḥ abhinandya harer vīryam abhyācaṣṭuṁ pracakrame
श्रीशुक उवाच यदा युद्धेऽसुरैर्देवा बध्यमाना: शितायुधै: । गतासवो निपतिता नोत्तिष्ठेरन्स्म भूरिश: ॥ १५ ॥ यदा दुर्वास: शापेन सेन्द्रा लोकास्त्रयो नृप । नि:श्रीकाश्चाभवंस्तत्र नेशुरिज्यादय: क्रिया: ॥ १६ ॥
śrī-śuka uvāca yadā yuddhe ’surair devā badhyamānāḥ śitāyudhaiḥ gatāsavo nipatitā nottiṣṭheran sma bhūriśaḥ yadā durvāsaḥ śāpena sendrā lokās trayo nṛpa niḥśrīkāś cābhavaṁs tatra neśur ijyādayaḥ kriyāḥ
निशाम्यैतत् सुरगणा महेन्द्रवरुणादय: । नाध्यगच्छन्स्वयं मन्त्रैर्मन्त्रयन्तो विनिश्चितम् ॥ १७ ॥ ततो ब्रह्मसभां जग्मुर्मेरोर्मूर्धनि सर्वश: । सर्वं विज्ञापयां चक्रु: प्रणता: परमेष्ठिने ॥ १८ ॥
niśāmyaitat sura-gaṇā mahendra-varuṇādayaḥ nādhyagacchan svayaṁ mantrair mantrayanto viniścitam tato brahma-sabhāṁ jagmur meror mūrdhani sarvaśaḥ sarvaṁ vijñāpayāṁ cakruḥ praṇatāḥ parameṣṭhine
स विलोक्येन्द्रवाय्वादीन् नि:सत्त्वान्विगतप्रभान् । लोकानमङ्गलप्रायानसुरानयथा विभु: ॥ १९ ॥ समाहितेन मनसा संस्मरन्पुरुषं परम् । उवाचोत्फुल्लवदनो देवान्स भगवान्पर: ॥ २० ॥
sa vilokyendra-vāyv-ādīn niḥsattvān vigata-prabhān lokān amaṅgala-prāyān asurān ayathā vibhuḥ samāhitena manasā saṁsmaran puruṣaṁ param uvācotphulla-vadano devān sa bhagavān paraḥ
अहं भवो यूयमथोऽसुरादयो मनुष्यतिर्यग्द्रुमघर्मजातय: । यस्यावतारांशकलाविसर्जिता व्रजाम सर्वे शरणं तमव्ययम् ॥ २१ ॥
ahaṁ bhavo yūyam atho ’surādayo manuṣya-tiryag-druma-gharma-jātayaḥ yasyāvatārāṁśa-kalā-visarjitā vrajāma sarve śaraṇaṁ tam avyayam
न यस्य वध्यो न च रक्षणीयो नोपेक्षणीयादरणीयपक्ष: । तथापि सर्गस्थितिसंयमार्थं धत्ते रज:सत्त्वतमांसि काले ॥ २२ ॥
na yasya vadhyo na ca rakṣaṇīyo nopekṣaṇīyādaraṇīya-pakṣaḥ tathāpi sarga-sthiti-saṁyamārthaṁ dhatte rajaḥ-sattva-tamāṁsi kāle
अयं च तस्य स्थितिपालनक्षण: सत्त्वं जुषाणस्य भवाय देहिनाम् । तस्माद् व्रजाम: शरणं जगद्गुरुं स्वानां स नो धास्यति शं सुरप्रिय: ॥ २३ ॥
ayaṁ ca tasya sthiti-pālana-kṣaṇaḥ sattvaṁ juṣāṇasya bhavāya dehinām tasmād vrajāmaḥ śaraṇaṁ jagad-guruṁ svānāṁ sa no dhāsyati śaṁ sura-priyaḥ
श्रीशुक उवाच इत्याभाष्य सुरान्वेधा: सह देवैररिन्दम । अजितस्य पदं साक्षाज्जगाम तमस: परम् ॥ २४ ॥
śrī-śuka uvāca ity ābhāṣya surān vedhāḥ saha devair arindama ajitasya padaṁ sākṣāj jagāma tamasaḥ param
तत्रादृष्टस्वरूपाय श्रुतपूर्वाय वै प्रभु: । स्तुतिमब्रूत दैवीभिर्गीर्भिस्त्ववहितेन्द्रिय: ॥ २५ ॥
tatrādṛṣṭa-svarūpāya śruta-pūrvāya vai prabhuḥ stutim abrūta daivībhir gīrbhis tv avahitendriyaḥ
श्रीब्रह्मोवाच अविक्रियं सत्यमनन्तमाद्यं गुहाशयं निष्कलमप्रतर्क्यम् । मनोऽग्रयानं वचसानिरुक्तं नमामहे देववरं वरेण्यम् ॥ २६ ॥
śrī-brahmovāca avikriyaṁ satyam anantam ādyaṁ guhā-śayaṁ niṣkalam apratarkyam mano-’grayānaṁ vacasāniruktaṁ namāmahe deva-varaṁ vareṇyam
विपश्चितं प्राणमनोधियात्मना- मर्थेन्द्रियाभासमनिद्रमव्रणम् । छायातपौ यत्र न गृध्रपक्षौ तमक्षरं खं त्रियुगं व्रजामहे ॥ २७ ॥
vipaścitaṁ prāṇa-mano-dhiyātmanām arthendriyābhāsam anidram avraṇam chāyātapau yatra na gṛdhra-pakṣau tam akṣaraṁ khaṁ tri-yugaṁ vrajāmahe
अजस्य चक्रं त्वजयेर्यमाणं मनोमयं पञ्चदशारमाशु । त्रिनाभि विद्युच्चलमष्टनेमि यदक्षमाहुस्तमृतं प्रपद्ये ॥ २८ ॥
ajasya cakraṁ tv ajayeryamāṇaṁ manomayaṁ pañcadaśāram āśu tri-nābhi vidyuc-calam aṣṭa-nemi yad-akṣam āhus tam ṛtaṁ prapadye
य एकवर्णं तमस: परं त- दलोकमव्यक्तमनन्तपारम् । आसांचकारोपसुपर्णमेन- मुपासते योगरथेन धीरा: ॥ २९ ॥
ya eka-varṇaṁ tamasaḥ paraṁ tad alokam avyaktam ananta-pāram āsāṁ cakāropasuparṇam enam upāsate yoga-rathena dhīrāḥ
न यस्य कश्चातितितर्ति मायां यया जनो मुह्यति वेद नार्थम् । तं निर्जितात्मात्मगुणं परेशं नमाम भूतेषु समं चरन्तम् ॥ ३० ॥
na yasya kaścātititarti māyāṁ yayā jano muhyati veda nārtham taṁ nirjitātmātma-guṇaṁ pareśaṁ namāma bhūteṣu samaṁ carantam
इमे वयं यत्प्रिययैव तन्वा सत्त्वेन सृष्टा बहिरन्तरावि: । गतिं न सूक्ष्मामृषयश्च विद्महे कुतोऽसुराद्या इतरप्रधाना: ॥ ३१ ॥
ime vayaṁ yat-priyayaiva tanvā sattvena sṛṣṭā bahir-antar-āviḥ gatiṁ na sūkṣmām ṛṣayaś ca vidmahe kuto ’surādyā itara-pradhānāḥ
पादौ महीयं स्वकृतैव यस्य चतुर्विधो यत्र हि भूतसर्ग: । स वै महापूरुष आत्मतन्त्र: प्रसीदतां ब्रह्म महाविभूति: ॥ ३२ ॥
pādau mahīyaṁ sva-kṛtaiva yasya catur-vidho yatra hi bhūta-sargaḥ sa vai mahā-pūruṣa ātma-tantraḥ prasīdatāṁ brahma mahā-vibhūtiḥ
अम्भस्तु यद्रेत उदारवीर्यं सिध्यन्ति जीवन्त्युत वर्धमाना: । लोकायतोऽथाखिललोकपाला: प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ३३ ॥
ambhas tu yad-reta udāra-vīryaṁ sidhyanti jīvanty uta vardhamānāḥ lokā yato ’thākhila-loka-pālāḥ prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
सोमं मनो यस्य समामनन्ति दिवौकसां यो बलमन्ध आयु: । ईशो नगानां प्रजन: प्रजानां प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ३४ ॥
somaṁ mano yasya samāmananti divaukasāṁ yo balam andha āyuḥ īśo nagānāṁ prajanaḥ prajānāṁ prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
अग्निर्मुखं यस्य तु जातवेदा जात: क्रियाकाण्डनिमित्तजन्मा । अन्त:समुद्रेऽनुपचन्स्वधातून् प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ३५ ॥
agnir mukhaṁ yasya tu jāta-vedā jātaḥ kriyā-kāṇḍa-nimitta-janmā antaḥ-samudre ’nupacan sva-dhātūn prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
यच्चक्षुरासीत् तरणिर्देवयानं त्रयीमयो ब्रह्मण एष धिष्ण्यम् । द्वारं च मुक्तेरमृतं च मृत्यु: प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ३६ ॥
yac-cakṣur āsīt taraṇir deva-yānaṁ trayīmayo brahmaṇa eṣa dhiṣṇyam dvāraṁ ca mukter amṛtaṁ ca mṛtyuḥ prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
प्राणादभूद् यस्य चराचराणां प्राण: सहो बलमोजश्च वायु: । अन्वास्म सम्राजमिवानुगा वयं प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ३७ ॥
prāṇād abhūd yasya carācarāṇāṁ prāṇaḥ saho balam ojaś ca vāyuḥ anvāsma samrājam ivānugā vayaṁ prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
श्रोत्राद् दिशो यस्य हृदश्च खानि प्रजज्ञिरे खं पुरुषस्य नाभ्या: । प्राणेन्द्रियात्मासुशरीरकेत: प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ३८ ॥
śrotrād diśo yasya hṛdaś ca khāni prajajñire khaṁ puruṣasya nābhyāḥ prāṇendriyātmāsu-śarīra-ketaḥ prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
बलान्महेन्द्रस्त्रिदशा: प्रसादा- न्मन्योर्गिरीशो धिषणाद् विरिञ्च: । खेम्यस्तुछन्दांस्यृषयो मेढ्रत: क: प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ३९ ॥
balān mahendras tri-daśāḥ prasādān manyor girīśo dhiṣaṇād viriñcaḥ khebhyas tu chandāṁsy ṛṣayo meḍhrataḥ kaḥ prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
श्रीर्वक्षस: पितरश्छाययासन् धर्म: स्तनादितर: पृष्ठतोऽभूत् । द्यौर्यस्य शीर्ष्णोऽप्सरसो विहारात् प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ४० ॥
śrīr vakṣasaḥ pitaraś chāyayāsan dharmaḥ stanād itaraḥ pṛṣṭhato ’bhūt dyaur yasya śīrṣṇo ’psaraso vihārāt prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
विप्रो मुखाद् ब्रह्म च यस्य गुह्यं राजन्य आसीद् भुजयोर्बलं च । ऊर्वोर्विडोजोऽङ्घ्रिरवेदशूद्रौ प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ४१ ॥
vipro mukhād brahma ca yasya guhyaṁ rājanya āsīd bhujayor balaṁ ca ūrvor viḍ ojo ’ṅghrir aveda-śūdrau prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
लोभोऽधरात् प्रीतिरुपर्यभूद् द्युति- र्नस्त: पशव्य: स्पर्शेन काम: । भ्रुवोर्यम: पक्ष्मभवस्तु काल: प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ४२ ॥
lobho ’dharāt prītir upary abhūd dyutir nastaḥ paśavyaḥ sparśena kāmaḥ bhruvor yamaḥ pakṣma-bhavas tu kālaḥ prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
द्रव्यं वय: कर्म गुणान्विशेषं यद्योगमायाविहितान्वदन्ति । यद् दुर्विभाव्यं प्रबुधापबाधं प्रसीदतां न: स महाविभूति: ॥ ४३ ॥
dravyaṁ vayaḥ karma guṇān viśeṣaṁ yad-yoga-māyā-vihitān vadanti yad durvibhāvyaṁ prabudhāpabādhaṁ prasīdatāṁ naḥ sa mahā-vibhūtiḥ
नमोऽस्तु तस्मा उपशान्तशक्तये स्वाराज्यलाभप्रतिपूरितात्मने । गुणेषु मायारचितेषु वृत्तिभि- र्न सज्जमानाय नभस्वदूतये ॥ ४४ ॥
namo ’stu tasmā upaśānta-śaktaye svārājya-lābha-pratipūritātmane guṇeṣu māyā-raciteṣu vṛttibhir na sajjamānāya nabhasvad-ūtaye
स त्वं नो दर्शयात्मानमस्मत्करणगोचरम् । प्रपन्नानां दिदृक्षूणां सस्मितं ते मुखाम्बुजम् ॥ ४५ ॥
sa tvaṁ no darśayātmānam asmat-karaṇa-gocaram prapannānāṁ didṛkṣūṇāṁ sasmitaṁ te mukhāmbujam
तैस्तै: स्वेच्छाभूतै रूपै: काले काले स्वयं विभो । कर्म दुर्विषहं यन्नो भगवांस्तत् करोति हि ॥ ४६ ॥
tais taiḥ svecchā-bhūtai rūpaiḥ kāle kāle svayaṁ vibho karma durviṣahaṁ yan no bhagavāṁs tat karoti hi
क्लेशभूर्यल्पसाराणि कर्माणि विफलानि वा । देहिनां विषयार्तानां न तथैवार्पितं त्वयि ॥ ४७ ॥
kleśa-bhūry-alpa-sārāṇi karmāṇi viphalāni vā dehināṁ viṣayārtānāṁ na tathaivārpitaṁ tvayi
नावम: कर्मकल्पोऽपि विफलायेश्वरार्पित: । कल्पते पुरुषस्यैव स ह्यात्मा दयितो हित: ॥ ४८ ॥
nāvamaḥ karma-kalpo ’pi viphalāyeśvarārpitaḥ kalpate puruṣasyaiva sa hy ātmā dayito hitaḥ
यथा हि स्कन्धशाखानां तरोर्मूलावसेचनम् । एवमाराधनं विष्णो: सर्वेषामात्मनश्च हि ॥ ४९ ॥
yathā hi skandha-śākhānāṁ taror mūlāvasecanam evam ārādhanaṁ viṣṇoḥ sarveṣām ātmanaś ca hi
नमस्तुभ्यमनन्ताय दुर्वितर्क्यात्मकर्मणे । निर्गुणाय गुणेशाय सत्त्वस्थाय च साम्प्रतम् ॥ ५० ॥
namas tubhyam anantāya durvitarkyātma-karmaṇe nirguṇāya guṇeśāya sattva-sthāya ca sāmpratam
श्रीशुक उवाच एवं स्तुत: सुरगणैर्भगवान् हरिरीश्वर: । तेषामाविरभूद् राजन्सहस्रार्कोदयद्युति: ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca evaṁ stutaḥ sura-gaṇair bhagavān harir īśvaraḥ teṣām āvirabhūd rājan sahasrārkodaya-dyutiḥ
tenaiva sahasā sarve devāḥ pratihatekṣaṇāḥ nāpaśyan khaṁ diśaḥ kṣauṇīm ātmānaṁ ca kuto vibhum
विरिञ्चो भगवान्दृष्ट्वा सह शर्वेण तां तनुम् । स्वच्छां मरकतश्यामां कञ्जगर्भारुणेक्षणाम् ॥ ३ ॥ तप्तहेमावदातेन लसत्कौशेयवाससा । प्रसन्नचारुसर्वाङ्गीं सुमुखीं सुन्दरभ्रुवम् ॥ ४ ॥ महामणिकिरीटेन केयूराभ्यां च भूषिताम् । कर्णाभरणनिर्भातकपोलश्रीमुखाम्बुजाम् ॥ ५ ॥ काञ्चीकलापवलयहारनूपुरशोभिताम् । कौस्तुभाभरणां लक्ष्मीं बिभ्रतीं वनमालिनीम् ॥ ६ ॥ सुदर्शनादिभि: स्वास्त्रैर्मूर्तिमद्भिरुपासिताम् । तुष्टाव देवप्रवर: सशर्व: पुरुषं परम् । सर्वामरगणै: साकं सर्वाङ्गैरवनिं गतै: ॥ ७ ॥
viriñco bhagavān dṛṣṭvā saha śarveṇa tāṁ tanum svacchāṁ marakata-śyāmāṁ kañja-garbhāruṇekṣaṇām tapta-hemāvadātena lasat-kauśeya-vāsasā prasanna-cāru-sarvāṅgīṁ sumukhīṁ sundara-bhruvam mahā-maṇi-kirīṭena keyūrābhyāṁ ca bhūṣitām karṇābharaṇa-nirbhāta- kapola-śrī-mukhāmbujām kāñcīkalāpa-valaya- hāra-nūpura-śobhitām kaustubhābharaṇāṁ lakṣmīṁ bibhratīṁ vana-mālinīm sudarśanādibhiḥ svāstrair mūrtimadbhir upāsitām tuṣṭāva deva-pravaraḥ saśarvaḥ puruṣaṁ param sarvāmara-gaṇaiḥ sākaṁ sarvāṅgair avaniṁ gataiḥ
श्रीब्रह्मोवाच अजातजन्मस्थितिसंयमाया- गुणाय निर्वाणसुखार्णवाय । अणोरणिम्नेऽपरिगण्यधाम्ने
śrī-brahmovāca ajāta-janma-sthiti-saṁyamāyā- guṇāya nirvāṇa-sukhārṇavāya aṇor aṇimne ’parigaṇya-dhāmne mahānubhāvāya namo namas te
रूपं तवैतत् पुरुषर्षभेज्यं श्रेयोऽर्थिभिर्वैदिकतान्त्रिकेण । योगेन धात: सह नस्त्रिलोकान् पश्याम्यमुष्मिन्नु ह विश्वमूर्तौ ॥ ९ ॥
rūpaṁ tavaitat puruṣarṣabhejyaṁ śreyo ’rthibhir vaidika-tāntrikeṇa yogena dhātaḥ saha nas tri-lokān paśyāmy amuṣminn u ha viśva-mūrtau
त्वय्यग्र आसीत् त्वयि मध्य आसीत् त्वय्यन्त आसीदिदमात्मतन्त्रे । त्वमादिरन्तो जगतोऽस्य मध्यं घटस्य मृत्स्नेव पर: परस्मात् ॥ १० ॥
tvayy agra āsīt tvayi madhya āsīt tvayy anta āsīd idam ātma-tantre tvam ādir anto jagato ’sya madhyaṁ ghaṭasya mṛtsneva paraḥ parasmāt
त्वं माययात्माश्रयया स्वयेदं निर्माय विश्वं तदनुप्रविष्ट: । पश्यन्ति युक्ता मनसा मनीषिणो गुणव्यवायेऽप्यगुणं विपश्चित: ॥ ११ ॥
tvaṁ māyayātmāśrayayā svayedaṁ nirmāya viśvaṁ tad-anupraviṣṭaḥ paśyanti yuktā manasā manīṣiṇo guṇa-vyavāye ’py aguṇaṁ vipaścitaḥ
यथाग्निमेधस्यमृतं च गोषु भुव्यन्नमम्बूद्यमने च वृत्तिम् । योगैर्मनुष्या अधियन्ति हि त्वां गुणेषु बुद्ध्या कवयो वदन्ति ॥ १२ ॥
yathāgnim edhasy amṛtaṁ ca goṣu bhuvy annam ambūdyamane ca vṛttim yogair manuṣyā adhiyanti hi tvāṁ guṇeṣu buddhyā kavayo vadanti
तं त्वां वयं नाथ समुज्जिहानं सरोजनाभातिचिरेप्सितार्थम् । दृष्ट्वा गता निर्वृतमद्य सर्वे गजा दवार्ता इव गाङ्गमम्भ: ॥ १३ ॥
taṁ tvāṁ vayaṁ nātha samujjihānaṁ saroja-nābhāticirepsitārtham dṛṣṭvā gatā nirvṛtam adya sarve gajā davārtā iva gāṅgam ambhaḥ
स त्वं विधत्स्वाखिललोकपाला वयं यदर्थास्तव पादमूलम् । समागतास्ते बहिरन्तरात्मन् किं वान्यविज्ञाप्यमशेषसाक्षिण: ॥ १४ ॥
sa tvaṁ vidhatsvākhila-loka-pālā vayaṁ yad arthās tava pāda-mūlam samāgatās te bahir-antar-ātman kiṁ vānya-vijñāpyam aśeṣa-sākṣiṇaḥ
अहं गिरित्रश्च सुरादयो ये दक्षादयोऽग्नेरिव केतवस्ते । किं वा विदामेश पृथग्विभाता विधत्स्व शं नो द्विजदेवमन्त्रम् ॥ १५ ॥
ahaṁ giritraś ca surādayo ye dakṣādayo ’gner iva ketavas te kiṁ vā vidāmeśa pṛthag-vibhātā vidhatsva śaṁ no dvija-deva-mantram
श्रीशुक उवाच एवं विरिञ्चादिभिरीडितस्तद् विज्ञाय तेषां हृदयं यथैव । जगाद जीमूतगभीरया गिरा बद्धाञ्जलीन्संवृतसर्वकारकान् ॥ १६ ॥
śrī-śuka uvāca evaṁ viriñcādibhir īḍitas tad vijñāya teṣāṁ hṛdayaṁ yathaiva jagāda jīmūta-gabhīrayā girā baddhāñjalīn saṁvṛta-sarva-kārakān
एक एवेश्वरस्तस्मिन्सुरकार्ये सुरेश्वर: । विहर्तुकामस्तानाह समुद्रोन्मथनादिभि: ॥ १७ ॥
eka eveśvaras tasmin sura-kārye sureśvaraḥ vihartu-kāmas tān āha samudronmathanādibhiḥ
श्रीभगवानुवाच हन्त ब्रह्मन्नहो शम्भो हे देवा मम भाषितम् । शृणुतावहिता: सर्वे श्रेयो व: स्याद् यथा सुरा: ॥ १८ ॥
śrī-bhagavān uvāca hanta brahmann aho śambho he devā mama bhāṣitam śṛṇutāvahitāḥ sarve śreyo vaḥ syād yathā surāḥ
यात दानवदैतेयैस्तावत् सन्धिर्विधीयताम् । कालेनानुगृहीतैस्तैर्यावद् वो भव आत्मन: ॥ १९ ॥
yāta dānava-daiteyais tāvat sandhir vidhīyatām kālenānugṛhītais tair yāvad vo bhava ātmanaḥ
अरयोऽपि हि सन्धेया: सति कार्यार्थगौरवे । अहिमूषिकवद् देवा ह्यर्थस्य पदवीं गतै: ॥ २० ॥
arayo ’pi hi sandheyāḥ sati kāryārtha-gaurave ahi-mūṣikavad devā hy arthasya padavīṁ gataiḥ
अमृतोत्पादने यत्न: क्रियतामविलम्बितम् । यस्य पीतस्य वै जन्तुर्मृत्युग्रस्तोऽमरो भवेत् ॥ २१ ॥
amṛtotpādane yatnaḥ kriyatām avilambitam yasya pītasya vai jantur mṛtyu-grasto ’maro bhavet
क्षिप्त्वा क्षीरोदधौ सर्वा वीरुत्तृणलतौषधी: । मन्थानं मन्दरं कृत्वा नेत्रं कृत्वा तु वासुकिम् ॥ २२ ॥ सहायेन मया देवा निर्मन्थध्वमतन्द्रिता: । क्लेशभाजो भविष्यन्ति दैत्या यूयं फलग्रहा: ॥ २३ ॥
kṣiptvā kṣīrodadhau sarvā vīrut-tṛṇa-latauṣadhīḥ manthānaṁ mandaraṁ kṛtvā netraṁ kṛtvā tu vāsukim sahāyena mayā devā nirmanthadhvam atandritāḥ kleśa-bhājo bhaviṣyanti daityā yūyaṁ phala-grahāḥ
यूयं तदनुमोदध्वं यदिच्छन्त्यसुरा: सुरा: । न संरम्भेण सिध्यन्ति सर्वार्था: सान्त्वया यथा ॥ २४ ॥
yūyaṁ tad anumodadhvaṁ yad icchanty asurāḥ surāḥ na saṁrambheṇa sidhyanti sarvārthāḥ sāntvayā yathā
न भेतव्यं कालकूटाद् विषाज्जलधिसम्भवात् । लोभ: कार्यो न वो जातु रोष: कामस्तु वस्तुषु ॥ २५ ॥
na bhetavyaṁ kālakūṭād viṣāj jaladhi-sambhavāt lobhaḥ kāryo na vo jātu roṣaḥ kāmas tu vastuṣu
श्रीशुक उवाच इति देवान्समादिश्य भगवान् पुरुषोत्तम: । तेषामन्तर्दधे राजन्स्वच्छन्दगतिरीश्वर: ॥ २६ ॥
śrī-śuka uvāca iti devān samādiśya bhagavān puruṣottamaḥ teṣām antardadhe rājan svacchanda-gatir īśvaraḥ
अथ तस्मै भगवते नमस्कृत्य पितामह: । भवश्च जग्मतु: स्वं स्वं धामोपेयुर्बलिं सुरा: ॥ २७ ॥
atha tasmai bhagavate namaskṛtya pitāmahaḥ bhavaś ca jagmatuḥ svaṁ svaṁ dhāmopeyur baliṁ surāḥ
दृष्ट्वारीनप्यसंयत्ताञ्जातक्षोभान्स्वनायकान् । न्यषेधद् दैत्यराट् श्लोक्य: सन्धिविग्रहकालवित् ॥ २८ ॥
dṛṣṭvārīn apy asaṁyattāñ jāta-kṣobhān sva-nāyakān nyaṣedhad daitya-rāṭ ślokyaḥ sandhi-vigraha-kālavit
ते वैरोचनिमासीनं गुप्तं चासुरयूथपै: । श्रिया परमया जुष्टं जिताशेषमुपागमन् ॥ २९ ॥
te vairocanim āsīnaṁ guptaṁ cāsura-yūtha-paiḥ śriyā paramayā juṣṭaṁ jitāśeṣam upāgaman
महेन्द्र: श्लक्ष्णया वाचा सान्त्वयित्वा महामति: । अभ्यभाषत तत् सर्वं शिक्षितं पुरुषोत्तमात् ॥ ३० ॥
mahendraḥ ślakṣṇayā vācā sāntvayitvā mahā-matiḥ abhyabhāṣata tat sarvaṁ śikṣitaṁ puruṣottamāt
तत्त्वरोचत दैत्यस्य तत्रान्ये येऽसुराधिपा: । शम्बरोऽरिष्टनेमिश्च ये च त्रिपुरवासिन: ॥ ३१ ॥
tat tv arocata daityasya tatrānye ye ’surādhipāḥ śambaro ’riṣṭanemiś ca ye ca tripura-vāsinaḥ
ततो देवासुरा: कृत्वा संविदं कृतसौहृदा: । उद्यमं परमं चक्रुरमृतार्थे परन्तप ॥ ३२ ॥
tato devāsurāḥ kṛtvā saṁvidaṁ kṛta-sauhṛdāḥ udyamaṁ paramaṁ cakrur amṛtārthe parantapa
ततस्ते मन्दरगिरिमोजसोत्पाट्य दुर्मदा: । नदन्त उदधिं निन्यु: शक्ता: परिघबाहव: ॥ ३३ ॥
tatas te mandara-girim ojasotpāṭya durmadāḥ nadanta udadhiṁ ninyuḥ śaktāḥ parigha-bāhavaḥ
दूरभारोद्वहश्रान्ता: शक्रवैरोचनादय: । अपारयन्तस्तं वोढुं विवशा विजहु: पथि ॥ ३४ ॥
dūra-bhārodvaha-śrāntāḥ śakra-vairocanādayaḥ apārayantas taṁ voḍhuṁ vivaśā vijahuḥ pathi
निपतन्स गिरिस्तत्र बहूनमरदानवान् । चूर्णयामास महता भारेण कनकाचल: ॥ ३५ ॥
nipatan sa giris tatra bahūn amara-dānavān cūrṇayām āsa mahatā bhāreṇa kanakācalaḥ
तांस्तथा भग्नमनसो भग्नबाहूरुकन्धरान् । विज्ञाय भगवांस्तत्र बभूव गरुडध्वज: ॥ ३६ ॥
tāṁs tathā bhagna-manaso bhagna-bāhūru-kandharān vijñāya bhagavāṁs tatra babhūva garuḍa-dhvajaḥ
गिरिपातविनिष्पिष्टान्विलोक्यामरदानवान् । ईक्षया जीवयामास निर्जरान् निर्व्रणान् यथा ॥ ३७ ॥
giri-pāta-viniṣpiṣṭān vilokyāmara-dānavān īkṣayā jīvayām āsa nirjarān nirvraṇān yathā
गिरिं चारोप्य गरुडे हस्तेनैकेन लीलया । आरुह्य प्रययावब्धिं सुरासुरगणैर्वृत: ॥ ३८ ॥
giriṁ cāropya garuḍe hastenaikena līlayā āruhya prayayāv abdhiṁ surāsura-gaṇair vṛtaḥ
अवरोप्य गिरिं स्कन्धात् सुपर्ण: पततां वर: । ययौ जलान्त उत्सृज्य हरिणा स विसर्जित: ॥ ३९ ॥
avaropya giriṁ skandhāt suparṇaḥ patatāṁ varaḥ yayau jalānta utsṛjya hariṇā sa visarjitaḥ
श्रीशुक उवाच ते नागराजमामन्त्र्य फलभागेन वासुकिम् । परिवीय गिरौ तस्मिन् नेत्रमब्धिं मुदान्विता: । आरेभिरे सुरा यत्ता अमृतार्थे कुरूद्वह ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca te nāga-rājam āmantrya phala-bhāgena vāsukim parivīya girau tasmin netram abdhiṁ mudānvitāḥ ārebhire surā yattā amṛtārthe kurūdvaha
हरि: पुरस्ताज्जगृहे पूर्वं देवास्ततोऽभवन् ॥ २ ॥
hariḥ purastāj jagṛhe pūrvaṁ devās tato ’bhavan
तन्नैच्छन् दैत्यपतयो महापुरुषचेष्टितम् । न गृह्णीमो वयं पुच्छमहेरङ्गममङ्गलम् । स्वाध्यायश्रुतसम्पन्ना: प्रख्याता जन्मकर्मभि: ॥ ३ ॥
tan naicchan daitya-patayo mahā-puruṣa-ceṣṭitam na gṛhṇīmo vayaṁ puccham aher aṅgam amaṅgalam svādhyāya-śruta-sampannāḥ prakhyātā janma-karmabhiḥ
इति तूष्णीं स्थितान्दैत्यान् विलोक्य पुरुषोत्तम: । स्मयमानो विसृज्याग्रं पुच्छं जग्राह सामर: ॥ ४ ॥
iti tūṣṇīṁ sthitān daityān vilokya puruṣottamaḥ smayamāno visṛjyāgraṁ pucchaṁ jagrāha sāmaraḥ
कृतस्थानविभागास्त एवं कश्यपनन्दना: । ममन्थु: परमं यत्ता अमृतार्थं पयोनिधिम् ॥ ५ ॥
kṛta-sthāna-vibhāgās ta evaṁ kaśyapa-nandanāḥ mamanthuḥ paramaṁ yattā amṛtārthaṁ payo-nidhim
मथ्यमानेऽर्णवे सोऽद्रिरनाधारो ह्यपोऽविशत् । ध्रियमाणोऽपि बलिभिर्गौरवात् पाण्डुनन्दन ॥ ६ ॥
mathyamāne ’rṇave so ’drir anādhāro hy apo ’viśat dhriyamāṇo ’pi balibhir gauravāt pāṇḍu-nandana
ते सुनिर्विण्णमनस: परिम्लानमुखश्रिय: । आसन् स्वपौरुषे नष्टे दैवेनातिबलीयसा ॥ ७ ॥
te sunirviṇṇa-manasaḥ parimlāna-mukha-śriyaḥ āsan sva-pauruṣe naṣṭe daivenātibalīyasā
विलोक्य विघ्नेशविधिं तदेश्वरो दुरन्तवीर्योऽवितथाभिसन्धि: । कृत्वा वपु: कच्छपमद्भुतं महत् प्रविश्य तोयं गिरिमुज्जहार ॥ ८ ॥
vilokya vighneśa-vidhiṁ tadeśvaro duranta-vīryo ’vitathābhisandhiḥ kṛtvā vapuḥ kacchapam adbhutam mahat praviśya toyaṁ girim ujjahāra
तमुत्थितं वीक्ष्य कुलाचलं पुन: समुद्यता निर्मथितुं सुरासुरा: । दधार पृष्ठेन स लक्षयोजन- प्रस्तारिणा द्वीप इवापरो महान् ॥ ९ ॥
tam utthitaṁ vīkṣya kulācalaṁ punaḥ samudyatā nirmathituṁ surāsurāḥ dadhāra pṛṣṭhena sa lakṣa-yojana- prastāriṇā dvīpa ivāparo mahān
सुरासुरेन्द्रैर्भुजवीर्यवेपितं परिभ्रमन्तं गिरिमङ्ग पृष्ठत: । बिभ्रत् तदावर्तनमादिकच्छपो मेनेऽङ्गकण्डूयनमप्रमेय: ॥ १० ॥
surāsurendrair bhuja-vīrya-vepitaṁ paribhramantaṁ girim aṅga pṛṣṭhataḥ bibhrat tad-āvartanam ādi-kacchapo mene ’ṅga-kaṇḍūyanam aprameyaḥ
तथासुरानाविशदासुरेण रूपेण तेषां बलवीर्यमीरयन् । उद्दीपयन् देवगणांश्च विष्णु- र्दैवेन नागेन्द्रमबोधरूप: ॥ ११ ॥
tathāsurān āviśad āsureṇa rūpeṇa teṣāṁ bala-vīryam īrayan uddīpayan deva-gaṇāṁś ca viṣṇur daivena nāgendram abodha-rūpaḥ
उपर्यगेन्द्रं गिरिराडिवान्य आक्रम्य हस्तेन सहस्रबाहु: । तस्थौ दिवि ब्रह्मभवेन्द्रमुख्यै- रभिष्टुवद्भि: सुमनोऽभिवृष्ट: ॥ १२ ॥
upary agendraṁ giri-rāḍ ivānya ākramya hastena sahasra-bāhuḥ tasthau divi brahma-bhavendra-mukhyair abhiṣṭuvadbhiḥ sumano-’bhivṛṣṭaḥ
उपर्यधश्चात्मनि गोत्रनेत्रयो: परेण ते प्राविशता समेधिता: । ममन्थुरब्धिं तरसा मदोत्कटा महाद्रिणा क्षोभितनक्रचक्रम् ॥ १३ ॥
upary adhaś cātmani gotra-netrayoḥ pareṇa te prāviśatā samedhitāḥ mamanthur abdhiṁ tarasā madotkaṭā mahādriṇā kṣobhita-nakra-cakram
अहीन्द्रसाहस्रकठोरदृङ्मुख- श्वासाग्निधूमाहतवर्चसोऽसुरा: । पौलोमकालेयबलील्वलादयो दवाग्निदग्धा: सरला इवाभवन् ॥ १४ ॥
ahīndra-sāhasra-kaṭhora-dṛṅ-mukha- śvāsāgni-dhūmāhata-varcaso ’surāḥ pauloma-kāleya-balīlvalādayo davāgni-dagdhāḥ saralā ivābhavan
देवांश्च तच्छ्वासशिखाहतप्रभान् धूम्राम्बरस्रग्वरकञ्चुकाननान् । समभ्यवर्षन्भगवद्वशा घना ववु: समुद्रोर्म्युपगूढवायव: ॥ १५ ॥
devāṁś ca tac-chvāsa-śikhā-hata-prabhān dhūmrāmbara-srag-vara-kañcukānanān samabhyavarṣan bhagavad-vaśā ghanā vavuḥ samudrormy-upagūḍha-vāyavaḥ
मथ्यमानात् तथा सिन्धोर्देवासुरवरूथपै: । यदा सुधा न जायेत निर्ममन्थाजित: स्वयम् ॥ १६ ॥
mathyamānāt tathā sindhor devāsura-varūtha-paiḥ yadā sudhā na jāyeta nirmamanthājitaḥ svayam
मेघश्याम: कनकपरिधि: कर्णविद्योतविद्यु- न्मूर्ध्नि भ्राजद्विलुलितकच: स्रग्धरो रक्तनेत्र: । जैत्रैर्दोर्भिर्जगदभयदैर्दन्दशूकं गृहीत्वा मथ्नन् मथ्ना प्रतिगिरिरिवाशोभताथो धृताद्रि: ॥ १७ ॥
megha-śyāmaḥ kanaka-paridhiḥ karṇa-vidyota-vidyun mūrdhni bhrājad-vilulita-kacaḥ srag-dharo rakta-netraḥ jaitrair dorbhir jagad-abhaya-dair dandaśūkaṁ gṛhītvā mathnan mathnā pratigirir ivāśobhatātho dhṛtādriḥ
निर्मथ्यमानादुदधेरभूद्विषं महोल्बणं हालहलाह्वमग्रत: । सम्भ्रान्तमीनोन्मकराहिकच्छपात् तिमिद्विपग्राहतिमिङ्गिलाकुलात् ॥ १८ ॥
nirmathyamānād udadher abhūd viṣaṁ maholbaṇaṁ hālahalāhvam agrataḥ sambhrānta-mīnonmakarāhi-kacchapāt timi-dvipa-grāha-timiṅgilākulāt
तदुग्रवेगं दिशि दिश्युपर्यधो विसर्पदुत्सर्पदसह्यमप्रति । भीता: प्रजा दुद्रुवुरङ्ग सेश्वरा अरक्ष्यमाणा: शरणं सदाशिवम् ॥ १९ ॥
tad ugra-vegaṁ diśi diśy upary adho visarpad utsarpad asahyam aprati bhītāḥ prajā dudruvur aṅga seśvarā arakṣyamāṇāḥ śaraṇaṁ sadāśivam
विलोक्य तं देववरं त्रिलोक्या भवाय देव्याभिमतं मुनीनाम् । आसीनमद्रावपवर्गहेतो- स्तपो जुषाणं स्तुतिभि: प्रणेमु: ॥ २० ॥
vilokya taṁ deva-varaṁ tri-lokyā bhavāya devyābhimataṁ munīnām āsīnam adrāv apavarga-hetos tapo juṣāṇaṁ stutibhiḥ praṇemuḥ
श्रीप्रजापतय ऊचु: देवदेव महादेव भूतात्मन् भूतभावन । त्राहि न: शरणापन्नांस्त्रैलोक्यदहनाद् विषात् ॥ २१ ॥
śrī-prajāpataya ūcuḥ deva-deva mahā-deva bhūtātman bhūta-bhāvana trāhi naḥ śaraṇāpannāṁs trailokya-dahanād viṣāt
त्वमेक: सर्वजगत ईश्वरो बन्धमोक्षयो: । तं त्वामर्चन्ति कुशला: प्रपन्नार्तिहरं गुरुम् ॥ २२ ॥
tvam ekaḥ sarva-jagata īśvaro bandha-mokṣayoḥ taṁ tvām arcanti kuśalāḥ prapannārti-haraṁ gurum
गुणमय्या स्वशक्त्यास्य सर्गस्थित्यप्ययान्विभो । धत्से यदा स्वदृग् भूमन्ब्रह्मविष्णुशिवाभिधाम् ॥ २३ ॥
guṇa-mayyā sva-śaktyāsya sarga-sthity-apyayān vibho dhatse yadā sva-dṛg bhūman brahma-viṣṇu-śivābhidhām
त्वं ब्रह्म परमं गुह्यं सदसद्भावभावनम् । नानाशक्तिभिराभातस्त्वमात्मा जगदीश्वर: ॥ २४ ॥
tvaṁ brahma paramaṁ guhyaṁ sad-asad-bhāva-bhāvanam nānā-śaktibhir ābhātas tvam ātmā jagad-īśvaraḥ
त्वं शब्दयोनिर्जगदादिरात्मा प्राणेन्द्रियद्रव्यगुण: स्वभाव: । काल: क्रतु: सत्यमृतं च धर्म- स्त्वय्यक्षरं यत् त्रिवृदामनन्ति ॥ २५ ॥
tvaṁ śabda-yonir jagad-ādir ātmā prāṇendriya-dravya-guṇaḥ svabhāvaḥ kālaḥ kratuḥ satyam ṛtaṁ ca dharmas tvayy akṣaraṁ yat tri-vṛd-āmananti
अग्निर्मुखं तेऽखिलदेवतात्मा क्षितिं विदुर्लोकभवाङ्घ्रिपङ्कजम् । कालं गतिं तेऽखिलदेवतात्मनो दिशश्च कर्णौ रसनं जलेशम् ॥ २६ ॥
agnir mukhaṁ te ’khila-devatātmā kṣitiṁ vidur loka-bhavāṅghri-paṅkajam kālaṁ gatiṁ te ’khila-devatātmano diśaś ca karṇau rasanaṁ jaleśam
नाभिर्नभस्ते श्वसनं नभस्वान् सूर्यश्च चक्षूंषि जलं स्म रेत: । परावरात्माश्रयणं तवात्मा सोमो मनो द्यौर्भगवन् शिरस्ते ॥ २७ ॥
nābhir nabhas te śvasanaṁ nabhasvān sūryaś ca cakṣūṁṣi jalaṁ sma retaḥ parāvarātmāśrayaṇaṁ tavātmā somo mano dyaur bhagavan śiras te
कुक्षि: समुद्रा गिरयोऽस्थिसङ्घा रोमाणि सर्वौषधिवीरुधस्ते । छन्दांसि साक्षात् तव सप्त धातव- स्त्रयीमयात्मन् हृदयं सर्वधर्म: ॥ २८ ॥
kukṣiḥ samudrā girayo ’sthi-saṅghā romāṇi sarvauṣadhi-vīrudhas te chandāṁsi sākṣāt tava sapta dhātavas trayī-mayātman hṛdayaṁ sarva-dharmaḥ
मुखानि पञ्चोपनिषदस्तवेश यैस्त्रिंशदष्टोत्तरमन्त्रवर्ग: । यत् तच्छिवाख्यं परमात्मतत्त्वं देव स्वयंज्योतिरवस्थितिस्ते ॥ २९ ॥
mukhāni pañcopaniṣadas taveśa yais triṁśad-aṣṭottara-mantra-vargaḥ yat tac chivākhyaṁ paramātma-tattvaṁ deva svayaṁ-jyotir avasthitis te
छाया त्वधर्मोर्मिषु यैर्विसर्गो नेत्रत्रयं सत्त्वरजस्तमांसि । साङ्ख्यात्मन: शास्त्रकृतस्तवेक्षा छन्दोमयो देव ऋषि: पुराण: ॥ ३० ॥
chāyā tv adharmormiṣu yair visargo netra-trayaṁ sattva-rajas-tamāṁsi sāṅkhyātmanaḥ śāstra-kṛtas tavekṣā chandomayo deva ṛṣiḥ purāṇaḥ
न ते गिरित्राखिललोकपाल- विरिञ्चवैकुण्ठसुरेन्द्रगम्यम् । ज्योति: परं यत्र रजस्तमश्च सत्त्वं न यद् ब्रह्म निरस्तभेदम् ॥ ३१ ॥
na te giri-trākhila-loka-pāla- viriñca-vaikuṇṭha-surendra-gamyam jyotiḥ paraṁ yatra rajas tamaś ca sattvaṁ na yad brahma nirasta-bhedam
कामाध्वरत्रिपुरकालगराद्यनेक- भूतद्रुह: क्षपयत: स्तुतये न तत् ते । यस्त्वन्तकाल इदमात्मकृतं स्वनेत्र- वह्निस्फुलिङ्गशिखया भसितं न वेद ॥ ३२ ॥
kāmādhvara-tripura-kālagarādy-aneka- bhūta-druhaḥ kṣapayataḥ stutaye na tat te yas tv anta-kāla idam ātma-kṛtaṁ sva-netra- vahni-sphuliṅga-śikhayā bhasitaṁ na veda
ये त्वात्मरामगुरुभिर्हृदि चिन्तिताङ्घ्रि- द्वन्द्वं चरन्तमुमया तपसाभितप्तम् । कत्थन्त उग्रपरुषं निरतं श्मशाने ते नूनमूतिमविदंस्तव हातलज्जा: ॥ ३३ ॥
ye tv ātma-rāma-gurubhir hṛdi cintitāṅghri- dvandvaṁ carantam umayā tapasābhitaptam katthanta ugra-paruṣaṁ nirataṁ śmaśāne te nūnam ūtim avidaṁs tava hāta-lajjāḥ
तत् तस्य ते सदसतो: परत: परस्य नाञ्ज: स्वरूपगमने प्रभवन्ति भूम्न: । ब्रह्मादय: किमुत संस्तवने वयं तु तत्सर्गसर्गविषया अपि शक्तिमात्रम् ॥ ३४ ॥
tat tasya te sad-asatoḥ parataḥ parasya nāñjaḥ svarūpa-gamane prabhavanti bhūmnaḥ brahmādayaḥ kim uta saṁstavane vayaṁ tu tat-sarga-sarga-viṣayā api śakti-mātram
एतत् परं प्रपश्यामो न परं ते महेश्वर । मृडनाय हि लोकस्य व्यक्तिस्तेऽव्यक्तकर्मण: ॥ ३५ ॥
etat paraṁ prapaśyāmo na paraṁ te maheśvara mṛḍanāya hi lokasya vyaktis te ’vyakta-karmaṇaḥ
श्रीशुक उवाच तद्वीक्ष्य व्यसनं तासां कृपया भृशपीडित: । सर्वभूतसुहृद् देव इदमाह सतीं प्रियाम् ॥ ३६ ॥
śrī-śuka uvāca tad-vīkṣya vyasanaṁ tāsāṁ kṛpayā bhṛśa-pīḍitaḥ sarva-bhūta-suhṛd deva idam āha satīṁ priyām
श्रीशिव उवाच अहो बत भवान्येतत् प्रजानां पश्य वैशसम् । क्षीरोदमथनोद्भूतात् कालकूटादुपस्थितम् ॥ ३७ ॥
śrī-śiva uvāca aho bata bhavāny etat prajānāṁ paśya vaiśasam kṣīroda-mathanodbhūtāt kālakūṭād upasthitam
आसां प्राणपरीप्सूनां विधेयमभयं हि मे । एतावान्हि प्रभोरर्थो यद् दीनपरिपालनम् ॥ ३८ ॥
āsāṁ prāṇa-parīpsūnāṁ vidheyam abhayaṁ hi me etāvān hi prabhor artho yad dīna-paripālanam
प्राणै: स्वै: प्राणिन: पान्ति साधव: क्षणभङ्गुरै: । बद्धवैरेषु भूतेषु मोहितेष्वात्ममायया ॥ ३९ ॥
prāṇaiḥ svaiḥ prāṇinaḥ pānti sādhavaḥ kṣaṇa-bhaṅguraiḥ baddha-vaireṣu bhūteṣu mohiteṣv ātma-māyayā
पुंस: कृपयतो भद्रे सर्वात्मा प्रीयते हरि: । प्रीते हरौ भगवति प्रीयेऽहं सचराचर: । तस्मादिदं गरं भुञ्जे प्रजानां स्वस्तिरस्तु मे ॥ ४० ॥
puṁsaḥ kṛpayato bhadre sarvātmā prīyate hariḥ prīte harau bhagavati prīye ’haṁ sacarācaraḥ tasmād idaṁ garaṁ bhuñje prajānāṁ svastir astu me
श्रीशुक उवाच एवमामन्त्र्य भगवान्भवानीं विश्वभावन: । तद् विषं जग्धुमारेभे प्रभावज्ञान्वमोदत ॥ ४१ ॥
śrī-śuka uvāca evam āmantrya bhagavān bhavānīṁ viśva-bhāvanaḥ tad viṣaṁ jagdhum ārebhe prabhāva-jñānvamodata
तत: करतलीकृत्य व्यापि हालाहलं विषम् । अभक्षयन्महादेव: कृपया भूतभावन: ॥ ४२ ॥
tataḥ karatalī-kṛtya vyāpi hālāhalaṁ viṣam abhakṣayan mahā-devaḥ kṛpayā bhūta-bhāvanaḥ
तस्यापि दर्शयामास स्ववीर्यं जलकल्मष: । यच्चकार गले नीलं तच्च साधोर्विभूषणम् ॥ ४३ ॥
tasyāpi darśayām āsa sva-vīryaṁ jala-kalmaṣaḥ yac cakāra gale nīlaṁ tac ca sādhor vibhūṣaṇam
तप्यन्ते लोकतापेन साधव: प्रायशो जना: । परमाराधनं तद्धि पुरुषस्याखिलात्मन: ॥ ४४ ॥
tapyante loka-tāpena sādhavaḥ prāyaśo janāḥ paramārādhanaṁ tad dhi puruṣasyākhilātmanaḥ
निशम्य कर्म तच्छम्भोर्देवदेवस्य मीढुष: । प्रजा दाक्षायणी ब्रह्मा वैकुण्ठश्च शशंसिरे ॥ ४५ ॥
niśamya karma tac chambhor deva-devasya mīḍhuṣaḥ prajā dākṣāyaṇī brahmā vaikuṇṭhaś ca śaśaṁsire
प्रस्कन्नं पिबत: पाणेर्यत् किञ्चिज्जगृहु: स्म तत् । वृश्चिकाहिविषौषध्यो दन्दशूकाश्च येऽपरे ॥ ४६ ॥
praskannaṁ pibataḥ pāṇer yat kiñcij jagṛhuḥ sma tat vṛścikāhi-viṣauṣadhyo dandaśūkāś ca ye ’pare
श्रीशुक उवाच पीते गरे वृषाङ्केण प्रीतास्तेऽमरदानवा: । ममन्थुस्तरसा सिन्धुं हविर्धानी ततोऽभवत् ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca pīte gare vṛṣāṅkeṇa prītās te ’mara-dānavāḥ mamanthus tarasā sindhuṁ havirdhānī tato ’bhavat
तामग्निहोत्रीमृषयो जगृहुर्ब्रह्मवादिन: । यज्ञस्य देवयानस्य मेध्याय हविषे नृप ॥ २ ॥
tām agni-hotrīm ṛṣayo jagṛhur brahma-vādinaḥ yajñasya deva-yānasya medhyāya haviṣe nṛpa
तत उच्चै:श्रवा नाम हयोऽभूच्चन्द्रपाण्डुर: । तस्मिन्बलि: स्पृहां चक्रे नेन्द्र ईश्वरशिक्षया ॥ ३ ॥
tata uccaiḥśravā nāma hayo ’bhūc candra-pāṇḍuraḥ tasmin baliḥ spṛhāṁ cakre nendra īśvara-śikṣayā
तत ऐरावतो नाम वारणेन्द्रो विनिर्गत: । दन्तैश्चतुर्भि: श्वेताद्रेर्हरन्भगवतो महिम् ॥ ४ ॥
tata airāvato nāma vāraṇendro vinirgataḥ dantaiś caturbhiḥ śvetādrer haran bhagavato mahim
ऐरावणादयस्त्वष्टौ दिग् गजा अभवंस्तत: । अभ्रमुप्रभृतयोऽष्टौ च करिण्यस्त्वभवन्नृप ॥ ५ ॥
airāvaṇādayas tv aṣṭau dig-gajā abhavaṁs tataḥ abhramu-prabhṛtayo ’ṣṭau ca kariṇyas tv abhavan nṛpa
कौस्तुभाख्यमभूद् रत्नं पद्मरागो महोदधे: । तस्मिन् मणौ स्पृहां चक्रे वक्षोऽलङ्करणे हरि: । ततोऽभवत् पारिजात: सुरलोकविभूषणम् । पूरयत्यर्थिनो योऽर्थै: शश्वद् भुवि यथा भवान् ॥ ६ ॥
kaustubhākhyam abhūd ratnaṁ padmarāgo mahodadheḥ tasmin maṇau spṛhāṁ cakre vakṣo-’laṅkaraṇe hariḥ tato ’bhavat pārijātaḥ sura-loka-vibhūṣaṇam pūrayaty arthino yo ’rthaiḥ śaśvad bhuvi yathā bhavān
ततश्चाप्सरसो जाता निष्ककण्ठ्य: सुवासस: । रमण्य: स्वर्गिणां वल्गुगतिलीलावलोकनै: ॥ ७ ॥
tataś cāpsaraso jātā niṣka-kaṇṭhyaḥ suvāsasaḥ ramaṇyaḥ svargiṇāṁ valgu- gati-līlāvalokanaiḥ
ततश्चाविरभूत् साक्षाच्छ्री रमा भगवत्परा । रञ्जयन्ती दिश: कान्त्या विद्युत् सौदामनी यथा ॥ ८ ॥
tataś cāvirabhūt sākṣāc chrī ramā bhagavat-parā rañjayantī diśaḥ kāntyā vidyut saudāmanī yathā
तस्यां चक्रु: स्पृहां सर्वे ससुरासुरमानवा: । रूपौदार्यवयोवर्णमहिमाक्षिप्तचेतस: ॥ ९ ॥
tasyāṁ cakruḥ spṛhāṁ sarve sasurāsura-mānavāḥ rūpaudārya-vayo-varṇa- mahimākṣipta-cetasaḥ
तस्या आसनमानिन्ये महेन्द्रो महदद्भुतम् । मूर्तिमत्य: सरिच्छ्रेष्ठा हेमकुम्भैर्जलं शुचि ॥ १० ॥
tasyā āsanam āninye mahendro mahad-adbhutam mūrtimatyaḥ saric-chreṣṭhā hema-kumbhair jalaṁ śuci
आभिषेचनिका भूमिराहरत् सकलौषधी: । गाव: पञ्च पवित्राणि वसन्तो मधुमाधवौ ॥ ११ ॥
ābhiṣecanikā bhūmir āharat sakalauṣadhīḥ gāvaḥ pañca pavitrāṇi vasanto madhu-mādhavau
ऋषय: कल्पयांचक्रुराभिषेकं यथाविधि । जगुर्भद्राणि गन्धर्वा नट्यश्च ननृतुर्जगु: ॥ १२ ॥
ṛṣayaḥ kalpayāṁ cakrur ābhiṣekaṁ yathā-vidhi jagur bhadrāṇi gandharvā naṭyaś ca nanṛtur jaguḥ
मेघा मृदङ्गपणवमुरजानकगोमुखान् । व्यनादयन् शङ्खवेणुवीणास्तुमुलनि:स्वनान् ॥ १३ ॥
meghā mṛdaṅga-paṇava- murajānaka-gomukhān vyanādayan śaṅkha-veṇu- vīṇās tumula-niḥsvanān
ततोऽभिषिषिचुर्देवीं श्रियं पद्मकरां सतीम् । दिगिभा: पूर्णकलशै: सूक्तवाक्यैर्द्विजेरितै: ॥ १४ ॥
tato ’bhiṣiṣicur devīṁ śriyaṁ padma-karāṁ satīm digibhāḥ pūrṇa-kalaśaiḥ sūkta-vākyair dvijeritaiḥ
समुद्र: पीतकौशेयवाससी समुपाहरत् । वरुण: स्रजं वैजयन्तीं मधुना मत्तषट्पदाम् ॥ १५ ॥
samudraḥ pīta-kauśeya- vāsasī samupāharat varuṇaḥ srajaṁ vaijayantīṁ madhunā matta-ṣaṭpadām
भूषणानि विचित्राणि विश्वकर्मा प्रजापति: । हारं सरस्वती पद्ममजो नागाश्च कुण्डले ॥ १६ ॥
bhūṣaṇāni vicitrāṇi viśvakarmā prajāpatiḥ hāraṁ sarasvatī padmam ajo nāgāś ca kuṇḍale
तत: कृतस्वस्त्ययनोत्पलस्रजं नदद्द्विरेफां परिगृह्य पाणिना । चचाल वक्त्रं सुकपोलकुण्डलं सव्रीडहासं दधती सुशोभनम् ॥ १७ ॥
tataḥ kṛta-svastyayanotpala-srajaṁ nadad-dvirephāṁ parigṛhya pāṇinā cacāla vaktraṁ sukapola-kuṇḍalaṁ savrīḍa-hāsaṁ dadhatī suśobhanam
स्तनद्वयं चातिकृशोदरी समं निरन्तरं चन्दनकुङ्कुमोक्षितम् । ततस्ततो नूपुरवल्गुशिञ्जितै- र्विसर्पती हेमलतेव सा बभौ ॥ १८ ॥
stana-dvayaṁ cātikṛśodarī samaṁ nirantaraṁ candana-kuṅkumokṣitam tatas tato nūpura-valgu śiñjitair visarpatī hema-lateva sā babhau
विलोकयन्ती निरवद्यमात्मन: पदं ध्रुवं चाव्यभिचारिसद्गुणम् । गन्धर्वसिद्धासुरयक्षचारण- त्रैपिष्टपेयादिषु नान्वविन्दत ॥ १९ ॥
vilokayantī niravadyam ātmanaḥ padaṁ dhruvaṁ cāvyabhicāri-sad-guṇam gandharva-siddhāsura-yakṣa-cāraṇa- traipiṣṭapeyādiṣu nānvavindata
नूनं तपो यस्य न मन्युनिर्जयो ज्ञानं क्वचित् तच्च न सङ्गवर्जितम् । कश्चिन्महांस्तस्य न कामनिर्जय: स ईश्वर: किं परतोव्यपाश्रय: ॥ २० ॥
nūnaṁ tapo yasya na manyu-nirjayo jñānaṁ kvacit tac ca na saṅga-varjitam kaścin mahāṁs tasya na kāma-nirjayaḥ sa īśvaraḥ kiṁ parato vyapāśrayaḥ
धर्म: क्वचित् तत्र न भूतसौहृदं त्याग: क्वचित् तत्र न मुक्तिकारणम् । वीर्यं न पुंसोऽस्त्यजवेगनिष्कृतं न हि द्वितीयो गुणसङ्गवर्जित: ॥ २१ ॥
dharmaḥ kvacit tatra na bhūta-sauhṛdaṁ tyāgaḥ kvacit tatra na mukti-kāraṇam vīryaṁ na puṁso ’sty aja-vega-niṣkṛtaṁ na hi dvitīyo guṇa-saṅga-varjitaḥ
क्वचिच्चिरायुर्न हि शीलमङ्गलं क्वचित् तदप्यस्ति न वेद्यमायुष: । यत्रोभयं कुत्र च सोऽप्यमङ्गल: सुमङ्गल: कश्च न काङ्क्षते हि माम् ॥ २२ ॥
kvacic cirāyur na hi śīla-maṅgalaṁ kvacit tad apy asti na vedyam āyuṣaḥ yatrobhayaṁ kutra ca so ’py amaṅgalaḥ sumaṅgalaḥ kaśca na kāṅkṣate hi mām
एवं विमृश्याव्यभिचारिसद्गुणै- र्वरं निजैकाश्रयतयागुणाश्रयम् । वव्रे वरं सर्वगुणैरपेक्षितं रमा मुकुन्दं निरपेक्षमीप्सितम् ॥ २३ ॥
evaṁ vimṛśyāvyabhicāri-sad-guṇair varaṁ nijaikāśrayatayāguṇāśrayam vavre varaṁ sarva-guṇair apekṣitaṁ ramā mukundaṁ nirapekṣam īpsitam
तस्यांसदेश उशतीं नवकञ्जमालां माद्यन्मधुव्रतवरूथगिरोपघुष्टाम् । तस्थौ निधाय निकटे तदुर: स्वधाम सव्रीडहासविकसन्नयनेन याता ॥ २४ ॥
tasyāṁsa-deśa uśatīṁ nava-kañja-mālāṁ mādyan-madhuvrata-varūtha-giropaghuṣṭām tasthau nidhāya nikaṭe tad-uraḥ sva-dhāma savrīḍa-hāsa-vikasan-nayanena yātā
तस्या: श्रियस्त्रिजगतो जनको जनन्या वक्षोनिवासमकरोत् परमं विभूते: । श्री: स्वा: प्रजा: सकरुणेन निरीक्षणेन यत्र स्थितैधयत साधिपतींस्त्रिलोकान् ॥ २५ ॥
tasyāḥ śriyas tri-jagato janako jananyā vakṣo nivāsam akarot paramaṁ vibhūteḥ śrīḥ svāḥ prajāḥ sakaruṇena nirīkṣaṇena yatra sthitaidhayata sādhipatīṁs tri-lokān
शङ्खतूर्यमृदङ्गानां वादित्राणां पृथु: स्वन: । देवानुगानां सस्त्रीणां नृत्यतां गायतामभूत् ॥ २६ ॥
śaṅkha-tūrya-mṛdaṅgānāṁ vāditrāṇāṁ pṛthuḥ svanaḥ devānugānāṁ sastrīṇāṁ nṛtyatāṁ gāyatām abhūt
ब्रह्मरुद्राङ्गिरोमुख्या: सर्वे विश्वसृजो विभुम् । ईडिरेऽवितथैर्मन्त्रैस्तल्लिङ्गै: पुष्पवर्षिण: ॥ २७ ॥
brahma-rudrāṅgiro-mukhyāḥ sarve viśva-sṛjo vibhum īḍire ’vitathair mantrais tal-liṅgaiḥ puṣpa-varṣiṇaḥ
श्रियावलोकिता देवा: सप्रजापतय: प्रजा: । शीलादिगुणसम्पन्ना लेभिरे निर्वृतिं पराम् ॥ २८ ॥
śriyāvalokitā devāḥ saprajāpatayaḥ prajāḥ śīlādi-guṇa-sampannā lebhire nirvṛtiṁ parām
नि:सत्त्वा लोलुपा राजन् निरुद्योगा गतत्रपा: । यदा चोपेक्षिता लक्ष्म्या बभूवुर्दैत्यदानवा: ॥ २९ ॥
niḥsattvā lolupā rājan nirudyogā gata-trapāḥ yadā copekṣitā lakṣmyā babhūvur daitya-dānavāḥ
अथासीद् वारुणी देवी कन्या कमललोचना । असुरा जगृहुस्तां वै हरेरनुमतेन ते ॥ ३० ॥
athāsīd vāruṇī devī kanyā kamala-locanā asurā jagṛhus tāṁ vai harer anumatena te
अथोदधेर्मथ्यमानात् काश्यपैरमृतार्थिभि: । उदतिष्ठन्महाराज पुरुष: परमाद्भुत: ॥ ३१ ॥
athodadher mathyamānāt kāśyapair amṛtārthibhiḥ udatiṣṭhan mahārāja puruṣaḥ paramādbhutaḥ
दीर्घपीवरदोर्दण्ड: कम्बुग्रीवोऽरुणेक्षण: । श्यामलस्तरुण: स्रग्वी सर्वाभरणभूषित: ॥ ३२ ॥
dīrgha-pīvara-dor-daṇḍaḥ kambu-grīvo ’ruṇekṣaṇaḥ śyāmalas taruṇaḥ sragvī sarvābharaṇa-bhūṣitaḥ
पीतवासा महोरस्क: सुमृष्टमणिकुण्डल: । स्निग्धकुञ्चितकेशान्तसुभग: सिंहविक्रम: । अमृतापूर्णकलसं बिभ्रद् वलयभूषित: ॥ ३३ ॥
pīta-vāsā mahoraskaḥ sumṛṣṭa-maṇi-kuṇḍalaḥ snigdha-kuñcita-keśānta- subhagaḥ siṁha-vikramaḥ amṛtāpūrṇa-kalasaṁ bibhrad valaya-bhūṣitaḥ
स वै भगवत: साक्षाद्विष्णोरंशांशसम्भव: । धन्वन्तरिरिति ख्यात आयुर्वेददृगिज्यभाक् ॥ ३४ ॥
sa vai bhagavataḥ sākṣād viṣṇor aṁśāṁśa-sambhavaḥ dhanvantarir iti khyāta āyur-veda-dṛg ijya-bhāk
तमालोक्यासुरा: सर्वे कलसं चामृताभृतम् । लिप्सन्त: सर्ववस्तूनि कलसं तरसाहरन् ॥ ३५ ॥
tam ālokyāsurāḥ sarve kalasaṁ cāmṛtābhṛtam lipsantaḥ sarva-vastūni kalasaṁ tarasāharan
नीयमानेऽसुरैस्तस्मिन्कलसेऽमृतभाजने । विषण्णमनसो देवा हरिं शरणमाययु: ॥ ३६ ॥
nīyamāne ’surais tasmin kalase ’mṛta-bhājane viṣaṇṇa-manaso devā hariṁ śaraṇam āyayuḥ
इति तद्दैन्यमालोक्य भगवान्भृत्यकामकृत् । मा खिद्यत मिथोऽर्थं व: साधयिष्ये स्वमायया ॥ ३७ ॥
iti tad-dainyam ālokya bhagavān bhṛtya-kāma-kṛt mā khidyata mitho ’rthaṁ vaḥ sādhayiṣye sva-māyayā
मिथ: कलिरभूत्तेषां तदर्थे तर्षचेतसाम् । अहं पूर्वमहं पूर्वं न त्वं न त्वमिति प्रभो ॥ ३८ ॥
mithaḥ kalir abhūt teṣāṁ tad-arthe tarṣa-cetasām ahaṁ pūrvam ahaṁ pūrvaṁ na tvaṁ na tvam iti prabho
देवा: स्वं भागमर्हन्ति ये तुल्यायासहेतव: । सत्रयाग इवैतस्मिन्नेष धर्म: सनातन: ॥ ३९ ॥ इति स्वान्प्रत्यषेधन्वै दैतेया जातमत्सरा: । दुर्बला: प्रबलान् राजन्गृहीतकलसान् मुहु: ॥ ४० ॥
devāḥ svaṁ bhāgam arhanti ye tulyāyāsa-hetavaḥ satra-yāga ivaitasminn eṣa dharmaḥ sanātanaḥ iti svān pratyaṣedhan vai daiteyā jāta-matsarāḥ durbalāḥ prabalān rājan gṛhīta-kalasān muhuḥ
एतस्मिन्नन्तरे विष्णु: सर्वोपायविदीश्वर: । योषिद्रूपमनिर्देश्यं दधार परमाद्भुतम् ॥ ४१ ॥ प्रेक्षणीयोत्पलश्यामं सर्वावयवसुन्दरम् । समानकर्णाभरणं सुकपोलोन्नसाननम् ॥ ४२ ॥ नवयौवननिर्वृत्तस्तनभारकृशोदरम् । मुखामोदानुरक्तालिझङ्कारोद्विग्नलोचनम् ॥ ४३ ॥ बिभ्रत् सुकेशभारेण मालामुत्फुल्लमल्लिकाम् । सुग्रीवकण्ठाभरणं सुभुजाङ्गदभूषितम् ॥ ४४ ॥ विरजाम्बरसंवीतनितम्बद्वीपशोभया । काञ्च्या प्रविलसद्वल्गुचलच्चरणनूपुरम् ॥ ४५ ॥ सव्रीडस्मितविक्षिप्तभ्रूविलासावलोकनै: । दैत्ययूथपचेत:सु काममुद्दीपयन् मुहु: ॥ ४६ ॥
etasminn antare viṣṇuḥ sarvopāya-vid īśvaraḥ yoṣid-rūpam anirdeśyaṁ dadhāra-paramādbhutam prekṣaṇīyotpala-śyāmaṁ sarvāvayava-sundaram samāna-karṇābharaṇaṁ sukapolonnasānanam nava-yauvana-nirvṛtta- stana-bhāra-kṛśodaram mukhāmodānuraktāli- jhaṅkārodvigna-locanam bibhrat sukeśa-bhāreṇa mālām utphulla-mallikām sugrīva-kaṇṭhābharaṇaṁ su-bhujāṅgada-bhūṣitam virajāmbara-saṁvīta- nitamba-dvīpa-śobhayā kāñcyā pravilasad-valgu- calac-caraṇa-nūpuram savrīḍa-smita-vikṣipta- bhrū-vilāsāvalokanaiḥ daitya-yūtha-pa-cetaḥsu kāmam uddīpayan muhuḥ
श्रीशुक उवाच तेऽन्योन्यतोऽसुरा: पात्रं हरन्तस्त्यक्तसौहृदा: । क्षिपन्तो दस्युधर्माण आयान्तीं ददृशु: स्त्रियम् ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca te ’nyonyato ’surāḥ pātraṁ harantas tyakta-sauhṛdāḥ kṣipanto dasyu-dharmāṇa āyāntīṁ dadṛśuḥ striyam
अहो रूपमहो धाम अहो अस्या नवं वय: । इति ते तामभिद्रुत्य पप्रच्छुर्जातहृच्छया: ॥ २ ॥
aho rūpam aho dhāma aho asyā navaṁ vayaḥ iti te tām abhidrutya papracchur jāta-hṛc-chayāḥ
का त्वं कञ्जपलाशाक्षि कुतो वा किं चिकीर्षसि । कस्यासि वद वामोरु मथ्नतीव मनांसि न: ॥ ३ ॥
kā tvaṁ kañja-palāśākṣi kuto vā kiṁ cikīrṣasi kasyāsi vada vāmoru mathnatīva manāṁsi naḥ
न वयं त्वामरैर्दैत्यै: सिद्धगन्धर्वचारणै: । नास्पृष्टपूर्वां जानीमो लोकेशैश्च कुतो नृभि: ॥ ४ ॥
na vayaṁ tvāmarair daityaiḥ siddha-gandharva-cāraṇaiḥ nāspṛṣṭa-pūrvāṁ jānīmo lokeśaiś ca kuto nṛbhiḥ
नूनं त्वं विधिना सुभ्रू: प्रेषितासि शरीरिणाम् । सर्वेन्द्रियमन:प्रीतिं विधातुं सघृणेन किम् ॥ ५ ॥
nūnaṁ tvaṁ vidhinā subhrūḥ preṣitāsi śarīriṇām sarvendriya-manaḥ-prītiṁ vidhātuṁ saghṛṇena kim
सा त्वं न: स्पर्धमानानामेकवस्तुनि मानिनि । ज्ञातीनां बद्धवैराणां शं विधत्स्व सुमध्यमे ॥ ६ ॥
sā tvaṁ naḥ spardhamānānām eka-vastuni mānini jñātīnāṁ baddha-vairāṇāṁ śaṁ vidhatsva sumadhyame
वयं कश्यपदायादा भ्रातर: कृतपौरुषा: । विभजस्व यथान्यायं नैव भेदो यथा भवेत् ॥ ७ ॥
vayaṁ kaśyapa-dāyādā bhrātaraḥ kṛta-pauruṣāḥ vibhajasva yathā-nyāyaṁ naiva bhedo yathā bhavet
इत्युपामन्त्रितो दैत्यैर्मायायोषिद्वपुर्हरि: । प्रहस्य रुचिरापाङ्गैर्निरीक्षन्निदमब्रवीत् ॥ ८ ॥
ity upāmantrito daityair māyā-yoṣid-vapur hariḥ prahasya rucirāpāṅgair nirīkṣann idam abravīt
श्रीभगवानुवाच कथं कश्यपदायादा: पुंश्चल्यां मयि सङ्गता: । विश्वासं पण्डितो जातु कामिनीषु न याति हि ॥ ९ ॥
śrī-bhagavān uvāca kathaṁ kaśyapa-dāyādāḥ puṁścalyāṁ mayi saṅgatāḥ viśvāsaṁ paṇḍito jātu kāminīṣu na yāti hi
सालावृकाणां स्त्रीणां च स्वैरिणीनां सुरद्विष: । सख्यान्याहुरनित्यानि नूत्नं नूत्नं विचिन्वताम् ॥ १० ॥
sālāvṛkāṇāṁ strīṇāṁ ca svairiṇīnāṁ sura-dviṣaḥ sakhyāny āhur anityāni nūtnaṁ nūtnaṁ vicinvatām
श्रीशुक उवाच इति ते क्ष्वेलितैस्तस्या आश्वस्तमनसोऽसुरा: । जहसुर्भावगम्भीरं ददुश्चामृतभाजनम् ॥ ११ ॥
śrī-śuka uvāca iti te kṣvelitais tasyā āśvasta-manaso ’surāḥ jahasur bhāva-gambhīraṁ daduś cāmṛta-bhājanam
ततो गृहीत्वामृतभाजनं हरि- र्बभाष ईषत्स्मितशोभया गिरा । यद्यभ्युपेतं क्व च साध्वसाधु वा कृतं मया वो विभजे सुधामिमाम् ॥ १२ ॥
tato gṛhītvāmṛta-bhājanaṁ harir babhāṣa īṣat-smita-śobhayā girā yady abhyupetaṁ kva ca sādhv asādhu vā kṛtaṁ mayā vo vibhaje sudhām imām
इत्यभिव्याहृतं तस्या आकर्ण्यासुरपुङ्गवा: । अप्रमाणविदस्तस्यास्तत् तथेत्यन्वमंसत ॥ १३ ॥
ity abhivyāhṛtaṁ tasyā ākarṇyāsura-puṅgavāḥ apramāṇa-vidas tasyās tat tathety anvamaṁsata
अथोपोष्य कृतस्नाना हुत्वा च हविषानलम् । दत्त्वा गोविप्रभूतेभ्य: कृतस्वस्त्ययना द्विजै: ॥ १४ ॥ यथोपजोषं वासांसि परिधायाहतानि ते । कुशेषु प्राविशन्सर्वे प्रागग्रेष्वभिभूषिता: ॥ १५ ॥
athopoṣya kṛta-snānā hutvā ca haviṣānalam dattvā go-vipra-bhūtebhyaḥ kṛta-svastyayanā dvijaiḥ yathopajoṣaṁ vāsāṁsi paridhāyāhatāni te kuśeṣu prāviśan sarve prāg-agreṣv abhibhūṣitāḥ
प्राङ्मुखेषूपविष्टेषु सुरेषु दितिजेषु च । धूपामोदितशालायां जुष्टायां माल्यदीपकै: ॥ १६ ॥ तस्यां नरेन्द्र करभोरुरुशद्दुकूल- श्रोणीतटालसगतिर्मदविह्वलाक्षी । सा कूजती कनकनूपुरशिञ्जितेन कुम्भस्तनी कलसपाणिरथाविवेश ॥ १७ ॥
prāṅ-mukheṣūpaviṣṭeṣu sureṣu ditijeṣu ca dhūpāmodita-śālāyāṁ juṣṭāyāṁ mālya-dīpakaiḥ tasyāṁ narendra karabhorur uśad-dukūla- śroṇī-taṭālasa-gatir mada-vihvalākṣī sā kūjatī kanaka-nūpura-śiñjitena kumbha-stanī kalasa-pāṇir athāviveśa
तां श्रीसखीं कनककुण्डलचारुकर्ण- नासाकपोलवदनां परदेवताख्याम् । संवीक्ष्य सम्मुमुहुरुत्स्मितवीक्षणेन देवासुरा विगलितस्तनपट्टिकान्ताम् ॥ १८ ॥
tāṁ śrī-sakhīṁ kanaka-kuṇḍala-cāru-karṇa- nāsā-kapola-vadanāṁ para-devatākhyām saṁvīkṣya sammumuhur utsmita-vīkṣaṇena devāsurā vigalita-stana-paṭṭikāntām
असुराणां सुधादानं सर्पाणामिव दुर्नयम् । मत्वा जातिनृशंसानां न तां व्यभजदच्युत: ॥ १९ ॥
asurāṇāṁ sudhā-dānaṁ sarpāṇām iva durnayam matvā jāti-nṛśaṁsānāṁ na tāṁ vyabhajad acyutaḥ
कल्पयित्वा पृथक् पङ्क्तीरुभयेषां जगत्पति: । तांश्चोपवेशयामास स्वेषु स्वेषु च पङ्क्तिषु ॥ २० ॥
kalpayitvā pṛthak paṅktīr ubhayeṣāṁ jagat-patiḥ tāṁś copaveśayām āsa sveṣu sveṣu ca paṅktiṣu
दैत्यान्गृहीतकलसो वञ्चयन्नुपसञ्चरै: । दूरस्थान् पाययामास जरामृत्युहरां सुधाम् ॥ २१ ॥
daityān gṛhīta-kalaso vañcayann upasañcaraiḥ dūra-sthān pāyayām āsa jarā-mṛtyu-harāṁ sudhām
ते पालयन्त: समयमसुरा: स्वकृतं नृप । तूष्णीमासन्कृतस्नेहा: स्त्रीविवादजुगुप्सया ॥ २२ ॥
te pālayantaḥ samayam asurāḥ sva-kṛtaṁ nṛpa tūṣṇīm āsan kṛta-snehāḥ strī-vivāda-jugupsayā
तस्यां कृतातिप्रणया: प्रणयापायकातरा: । बहुमानेन चाबद्धा नोचु: किञ्चन विप्रियम् ॥ २३ ॥
tasyāṁ kṛtātipraṇayāḥ praṇayāpāya-kātarāḥ bahu-mānena cābaddhā nocuḥ kiñcana vipriyam
देवलिङ्गप्रतिच्छन्न: स्वर्भानुर्देवसंसदि । प्रविष्ट: सोममपिबच्चन्द्रार्काभ्यां च सूचित: ॥ २४ ॥
deva-liṅga-praticchannaḥ svarbhānur deva-saṁsadi praviṣṭaḥ somam apibac candrārkābhyāṁ ca sūcitaḥ
चक्रेण क्षुरधारेण जहार पिबत: शिर: । हरिस्तस्य कबन्धस्तु सुधयाप्लावितोऽपतत् ॥ २५ ॥
cakreṇa kṣura-dhāreṇa jahāra pibataḥ śiraḥ haris tasya kabandhas tu sudhayāplāvito ’patat
शिरस्त्वमरतां नीतमजो ग्रहमचीक्लृपत् । यस्तु पर्वणि चन्द्रार्कावभिधावति वैरधी: ॥ २६ ॥
śiras tv amaratāṁ nītam ajo graham acīkḷpat yas tu parvaṇi candrārkāv abhidhāvati vaira-dhīḥ
पीतप्रायेऽमृते देवैर्भगवान् लोकभावन: । पश्यतामसुरेन्द्राणां स्वं रूपं जगृहे हरि: ॥ २७ ॥
pīta-prāye ’mṛte devair bhagavān loka-bhāvanaḥ paśyatām asurendrāṇāṁ svaṁ rūpaṁ jagṛhe hariḥ
एवं सुरासुरगणा: समदेशकाल- हेत्वर्थकर्ममतयोऽपि फले विकल्पा: । तत्रामृतं सुरगणा: फलमञ्जसापु- र्यत्पादपङ्कजरज:श्रयणान्न दैत्या: ॥ २८ ॥
evaṁ surāsura-gaṇāḥ sama-deśa-kāla- hetv-artha-karma-matayo ’pi phale vikalpāḥ tatrāmṛtaṁ sura-gaṇāḥ phalam añjasāpur yat-pāda-paṅkaja-rajaḥ-śrayaṇān na daityāḥ
यद् युज्यतेऽसुवसुकर्ममनोवचोभि- र्देहात्मजादिषु नृभिस्तदसत् पृथक्त्वात् । तैरेव सद् भवति यत् क्रियतेऽपृथक्त्वात् सर्वस्य तद् भवति मूलनिषेचनं यत् ॥ २९ ॥
yad yujyate ’su-vasu-karma-mano-vacobhir dehātmajādiṣu nṛbhis tad asat pṛthaktvāt tair eva sad bhavati yat kriyate ’pṛthaktvāt sarvasya tad bhavati mūla-niṣecanaṁ yat
श्रीशुक उवाच इति दानवदैतेया नाविन्दन्नमृतं नृप । युक्ता: कर्मणि यत्ताश्च वासुदेवपराङ्मुखा: ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca iti dānava-daiteyā nāvindann amṛtaṁ nṛpa yuktāḥ karmaṇi yattāś ca vāsudeva-parāṅmukhāḥ
साधयित्वामृतं राजन्पाययित्वा स्वकान्सुरान् । पश्यतां सर्वभूतानां ययौ गरुडवाहन: ॥ २ ॥
sādhayitvāmṛtaṁ rājan pāyayitvā svakān surān paśyatāṁ sarva-bhūtānāṁ yayau garuḍa-vāhanaḥ
सपत्नानां परामृद्धिं दृष्ट्वा ते दितिनन्दना: । अमृष्यमाणा उत्पेतुर्देवान्प्रत्युद्यतायुधा: ॥ ३ ॥
sapatnānāṁ parām ṛddhiṁ dṛṣṭvā te diti-nandanāḥ amṛṣyamāṇā utpetur devān pratyudyatāyudhāḥ
तत: सुरगणा: सर्वे सुधया पीतयैधिता: । प्रतिसंयुयुधु: शस्त्रैर्नारायणपदाश्रया: ॥ ४ ॥
tataḥ sura-gaṇāḥ sarve sudhayā pītayaidhitāḥ pratisaṁyuyudhuḥ śastrair nārāyaṇa-padāśrayāḥ
तत्र दैवासुरो नाम रण: परमदारुण: । रोधस्युदन्वतो राजंस्तुमुलो रोमहर्षण: ॥ ५ ॥
tatra daivāsuro nāma raṇaḥ parama-dāruṇaḥ rodhasy udanvato rājaṁs tumulo roma-harṣaṇaḥ
तत्रान्योन्यं सपत्नास्ते संरब्धमनसो रणे । समासाद्यासिभिर्बाणैर्निजघ्नुर्विविधायुधै: ॥ ६ ॥
tatrānyonyaṁ sapatnās te saṁrabdha-manaso raṇe samāsādyāsibhir bāṇair nijaghnur vividhāyudhaiḥ
शङ्खतूर्यमृदङ्गानां भेरीडमरिणां महान् । हस्त्यश्वरथपत्तीनां नदतां निस्वनोऽभवत् ॥ ७ ॥
śaṅkha-tūrya-mṛdaṅgānāṁ bherī-ḍamariṇāṁ mahān hasty-aśva-ratha-pattīnāṁ nadatāṁ nisvano ’bhavat
रथिनो रथिभिस्तत्र पत्तिभि: सह पत्तय: । हया हयैरिभाश्चेभै: समसज्जन्त संयुगे ॥ ८ ॥
rathino rathibhis tatra pattibhiḥ saha pattayaḥ hayā hayair ibhāś cebhaiḥ samasajjanta saṁyuge
उष्ट्रै: केचिदिभै: केचिदपरे युयुधु: खरै: । केचिद्गौरमुखैरृक्षैर्द्वीपिभिर्हरिभिर्भटा: ॥ ९ ॥
uṣṭraiḥ kecid ibhaiḥ kecid apare yuyudhuḥ kharaiḥ kecid gaura-mukhair ṛkṣair dvīpibhir haribhir bhaṭāḥ
गृध्रै: कङ्कैर्बकैरन्ये श्येनभासैस्तिमिङ्गिलै: । शरभैर्महिषै: खड्गैर्गोवृषैर्गवयारुणै: ॥ १० ॥ शिवाभिराखुभि: केचित् कृकलासै: शशैर्नरै: । बस्तैरेके कृष्णसारैर्हंसैरन्ये च सूकरै: ॥ ११ ॥ अन्ये जलस्थलखगै: सत्त्वैर्विकृतविग्रहै: । सेनयोरुभयो राजन्विविशुस्तेऽग्रतोऽग्रत: ॥ १२ ॥
gṛdhraiḥ kaṅkair bakair anye śyena-bhāsais timiṅgilaiḥ śarabhair mahiṣaiḥ khaḍgair go-vṛṣair gavayāruṇaiḥ śivābhir ākhubhiḥ kecit kṛkalāsaiḥ śaśair naraiḥ bastair eke kṛṣṇa-sārair haṁsair anye ca sūkaraiḥ anye jala-sthala-khagaiḥ sattvair vikṛta-vigrahaiḥ senayor ubhayo rājan viviśus te ’grato ’grataḥ
चित्रध्वजपटै राजन्नातपत्रै: सितामलै: । महाधनैर्वज्रदण्डैर्व्यजनैर्बार्हचामरै: ॥ १३ ॥ वातोद्धूतोत्तरोष्णीषैरर्चिर्भिर्वर्मभूषणै: । स्फुरद्भिर्विशदै: शस्त्रै: सुतरां सूर्यरश्मिभि: ॥ १४ ॥ देवदानववीराणां ध्वजिन्यौ पाण्डुनन्दन । रेजतुर्वीरमालाभिर्यादसामिव सागरौ ॥ १५ ॥
citra-dhvaja-paṭai rājann ātapatraiḥ sitāmalaiḥ mahā-dhanair vajra-daṇḍair vyajanair bārha-cāmaraiḥ vātoddhūtottaroṣṇīṣair arcirbhir varma-bhūṣaṇaiḥ sphuradbhir viśadaiḥ śastraiḥ sutarāṁ sūrya-raśmibhiḥ deva-dānava-vīrāṇāṁ dhvajinyau pāṇḍu-nandana rejatur vīra-mālābhir yādasām iva sāgarau
वैरोचनो बलि: सङ्ख्ये सोऽसुराणां चमूपति: । यानं वैहायसं नाम कामगं मयनिर्मितम् ॥ १६ ॥ सर्वसाङ्ग्रामिकोपेतं सर्वाश्चर्यमयं प्रभो । अप्रतर्क्यमनिर्देश्यं दृश्यमानमदर्शनम् ॥ १७ ॥ आस्थितस्तद् विमानाग्र्यं सर्वानीकाधिपैर्वृत: । बालव्यजनछत्राग्र्यै रेजे चन्द्र इवोदये ॥ १८ ॥
vairocano baliḥ saṅkhye so ’surāṇāṁ camū-patiḥ yānaṁ vaihāyasaṁ nāma kāma-gaṁ maya-nirmitam sarva-sāṅgrāmikopetaṁ sarvāścaryamayaṁ prabho apratarkyam anirdeśyaṁ dṛśyamānam adarśanam āsthitas tad vimānāgryaṁ sarvānīkādhipair vṛtaḥ bāla-vyajana-chatrāgryai reje candra ivodaye
तस्यासन्सर्वतो यानैर्यूथानां पतयोऽसुरा: । नमुचि: शम्बरो बाणो विप्रचित्तिरयोमुख: ॥ १९ ॥ द्विमूर्धा कालनाभोऽथ प्रहेतिर्हेतिरिल्वल: । शकुनिर्भूतसन्तापो वज्रदंष्ट्रो विरोचन: ॥ २० ॥ हयग्रीव: शङ्कुशिरा: कपिलो मेघदुन्दुभि: । तारकश्चक्रदृक् शुम्भो निशुम्भो जम्भ उत्कल: ॥ २१ ॥ अरिष्टोऽरिष्टनेमिश्च मयश्च त्रिपुराधिप: । अन्ये पौलोमकालेया निवातकवचादय: ॥ २२ ॥ अलब्धभागा: सोमस्य केवलं क्लेशभागिन: । सर्व एते रणमुखे बहुशो निर्जितामरा: ॥ २३ ॥ सिंहनादान्विमुञ्चन्त: शङ्खान्दध्मुर्महारवान् । दृष्ट्वा सपत्नानुत्सिक्तान्बलभित् कुपितो भृशम् ॥ २४ ॥
tasyāsan sarvato yānair yūthānāṁ patayo ’surāḥ namuciḥ śambaro bāṇo vipracittir ayomukhaḥ dvimūrdhā kālanābho ’tha prahetir hetir ilvalaḥ śakunir bhūtasantāpo vajradaṁṣṭro virocanaḥ hayagrīvaḥ śaṅkuśirāḥ kapilo meghadundubhiḥ tārakaś cakradṛk śumbho niśumbho jambha utkalaḥ ariṣṭo ’riṣṭanemiś ca mayaś ca tripurādhipaḥ anye pauloma-kāleyā nivātakavacādayaḥ alabdha-bhāgāḥ somasya kevalaṁ kleśa-bhāginaḥ sarva ete raṇa-mukhe bahuśo nirjitāmarāḥ siṁha-nādān vimuñcantaḥ śaṅkhān dadhmur mahā-ravān dṛṣṭvā sapatnān utsiktān balabhit kupito bhṛśam
ऐरावतं दिक्करिणमारूढ: शुशुभे स्वराट् । यथा स्रवत्प्रस्रवणमुदयाद्रिमहर्पति: ॥ २५ ॥
airāvataṁ dik-kariṇam ārūḍhaḥ śuśubhe sva-rāṭ yathā sravat-prasravaṇam udayādrim ahar-patiḥ
तस्यासन्सर्वतो देवा नानावाहध्वजायुधा: । लोकपाला: सहगणैर्वाय्वग्निवरुणादय: ॥ २६ ॥
tasyāsan sarvato devā nānā-vāha-dhvajāyudhāḥ lokapālāḥ saha-gaṇair vāyv-agni-varuṇādayaḥ
तेऽन्योन्यमभिसंसृत्य क्षिपन्तो मर्मभिर्मिथ: । आह्वयन्तो विशन्तोऽग्रे युयुधुर्द्वन्द्वयोधिन: ॥ २७ ॥
te ’nyonyam abhisaṁsṛtya kṣipanto marmabhir mithaḥ āhvayanto viśanto ’gre yuyudhur dvandva-yodhinaḥ
युयोध बलिरिन्द्रेण तारकेण गुहोऽस्यत । वरुणो हेतिनायुध्यन्मित्रो राजन्प्रहेतिना ॥ २८ ॥
yuyodha balir indreṇa tārakeṇa guho ’syata varuṇo hetināyudhyan mitro rājan prahetinā
यमस्तु कालनाभेन विश्वकर्मा मयेन वै । शम्बरो युयुधे त्वष्ट्रा सवित्रा तु विरोचन: ॥ २९ ॥
yamas tu kālanābhena viśvakarmā mayena vai śambaro yuyudhe tvaṣṭrā savitrā tu virocanaḥ
अपराजितेन नमुचिरश्विनौ वृषपर्वणा । सूर्यो बलिसुतैर्देवो बाणज्येष्ठै: शतेन च ॥ ३० ॥ राहुणा च तथा सोम: पुलोम्ना युयुधेऽनिल: । निशुम्भशुम्भयोर्देवी भद्रकाली तरस्विनी ॥ ३१ ॥
aparājitena namucir aśvinau vṛṣaparvaṇā sūryo bali-sutair devo bāṇa-jyeṣṭhaiḥ śatena ca rāhuṇā ca tathā somaḥ pulomnā yuyudhe ’nilaḥ niśumbha-śumbhayor devī bhadrakālī tarasvinī
वृषाकपिस्तु जम्भेन महिषेण विभावसु: । इल्वल: सह वातापिर्ब्रह्मपुत्रैररिन्दम ॥ ३२ ॥ कामदेवेन दुर्मर्ष उत्कलो मातृभि: सह । बृहस्पतिश्चोशनसा नरकेण शनैश्चर: ॥ ३३ ॥ मरुतो निवातकवचै: कालेयैर्वसवोऽमरा: । विश्वेदेवास्तु पौलोमै रुद्रा: क्रोधवशै: सह ॥ ३४ ॥
vṛṣākapis tu jambhena mahiṣeṇa vibhāvasuḥ ilvalaḥ saha vātāpir brahma-putrair arindama kāmadevena durmarṣa utkalo mātṛbhiḥ saha bṛhaspatiś cośanasā narakeṇa śanaiścaraḥ maruto nivātakavacaiḥ kāleyair vasavo ’marāḥ viśvedevās tu paulomai rudrāḥ krodhavaśaiḥ saha
त एवमाजावसुरा: सुरेन्द्रा द्वन्द्वेन संहत्य च युध्यमाना: । अन्योन्यमासाद्य निजघ्नुरोजसा जिगीषवस्तीक्ष्णशरासितोमरै: ॥ ३५ ॥
ta evam ājāv asurāḥ surendrā dvandvena saṁhatya ca yudhyamānāḥ anyonyam āsādya nijaghnur ojasā jigīṣavas tīkṣṇa-śarāsi-tomaraiḥ
भुशुण्डिभिश्चक्रगदर्ष्टिपट्टिशै: शक्त्युल्मुकै: प्रासपरश्वधैरपि । निस्त्रिंशभल्लै: परिघै: समुद्गरै: सभिन्दिपालैश्च शिरांसि चिच्छिदु: ॥ ३६ ॥
bhuśuṇḍibhiś cakra-gadarṣṭi-paṭṭiśaiḥ śakty-ulmukaiḥ prāsa-paraśvadhair api nistriṁśa-bhallaiḥ parighaiḥ samudgaraiḥ sabhindipālaiś ca śirāṁsi cicchiduḥ
गजास्तुरङ्गा: सरथा: पदातय: सारोहवाहा विविधा विखण्डिता: । निकृत्तबाहूरुशिरोधराङ्घ्रय- श्छिन्नध्वजेष्वासतनुत्रभूषणा: ॥ ३७ ॥
gajās turaṅgāḥ sarathāḥ padātayaḥ sāroha-vāhā vividhā vikhaṇḍitāḥ nikṛtta-bāhūru-śirodharāṅghrayaś chinna-dhvajeṣvāsa-tanutra-bhūṣaṇāḥ
तेषां पदाघातरथाङ्गचूर्णिता- दायोधनादुल्बण उत्थितस्तदा । रेणुर्दिश: खं द्युमणिं च छादयन् न्यवर्ततासृक् स्रुतिभि: परिप्लुतात् ॥ ३८ ॥
teṣāṁ padāghāta-rathāṅga-cūrṇitād āyodhanād ulbaṇa utthitas tadā reṇur diśaḥ khaṁ dyumaṇiṁ ca chādayan nyavartatāsṛk-srutibhiḥ pariplutāt
शिरोभिरुद्धूतकिरीटकुण्डलै: संरम्भदृग्भि: परिदष्टदच्छदै: । महाभुजै: साभरणै: सहायुधै: सा प्रास्तृता भू: करभोरुभिर्बभौ ॥ ३९ ॥
śirobhir uddhūta-kirīṭa-kuṇḍalaiḥ saṁrambha-dṛgbhiḥ paridaṣṭa-dacchadaiḥ mahā-bhujaiḥ sābharaṇaiḥ sahāyudhaiḥ sā prāstṛtā bhūḥ karabhorubhir babhau
कबन्धास्तत्र चोत्पेतु: पतितस्वशिरोऽक्षिभि: । उद्यतायुधदोर्दण्डैराधावन्तो भटान् मृधे ॥ ४० ॥
kabandhās tatra cotpetuḥ patita-sva-śiro-’kṣibhiḥ udyatāyudha-dordaṇḍair ādhāvanto bhaṭān mṛdhe
बलिर्महेन्द्रं दशभिस्त्रिभिरैरावतं शरै: । चतुर्भिश्चतुरो वाहानेकेनारोहमार्च्छयत् ॥ ४१ ॥
balir mahendraṁ daśabhis tribhir airāvataṁ śaraiḥ caturbhiś caturo vāhān ekenāroham ārcchayat
स तानापतत: शक्रस्तावद्भि: शीघ्रविक्रम: । चिच्छेद निशितैर्भल्लैरसम्प्राप्तान्हसन्निव ॥ ४२ ॥
sa tān āpatataḥ śakras tāvadbhiḥ śīghra-vikramaḥ ciccheda niśitair bhallair asamprāptān hasann iva
तस्य कर्मोत्तमं वीक्ष्य दुर्मर्ष: शक्तिमाददे । तां ज्वलन्तीं महोल्काभां हस्तस्थामच्छिनद्धरि: ॥ ४३ ॥
tasya karmottamaṁ vīkṣya durmarṣaḥ śaktim ādade tāṁ jvalantīṁ maholkābhāṁ hasta-sthām acchinad dhariḥ
तत: शूलं तत: प्रासं ततस्तोमरमृष्टय: । यद् यच्छस्त्रं समादद्यात्सर्वं तदच्छिनद् विभु: ॥ ४४ ॥
tataḥ śūlaṁ tataḥ prāsaṁ tatas tomaram ṛṣṭayaḥ yad yac chastraṁ samādadyāt sarvaṁ tad acchinad vibhuḥ
ससर्जाथासुरीं मायामन्तर्धानगतोऽसुर: । तत: प्रादुरभूच्छैल: सुरानीकोपरि प्रभो ॥ ४५ ॥
sasarjāthāsurīṁ māyām antardhāna-gato ’suraḥ tataḥ prādurabhūc chailaḥ surānīkopari prabho
ततो निपेतुस्तरवो दह्यमाना दवाग्निना । शिला: सटङ्कशिखराश्चूर्णयन्त्यो द्विषद्बलम् ॥ ४६ ॥
tato nipetus taravo dahyamānā davāgninā śilāḥ saṭaṅka-śikharāś cūrṇayantyo dviṣad-balam
महोरगा: समुत्पेतुर्दन्दशूका: सवृश्चिका: । सिंहव्याघ्रवराहाश्च मर्दयन्तो महागजा: ॥ ४७ ॥
mahoragāḥ samutpetur dandaśūkāḥ savṛścikāḥ siṁha-vyāghra-varāhāś ca mardayanto mahā-gajāḥ
यातुधान्यश्च शतश: शूलहस्ता विवासस: । छिन्धि भिन्धीति वादिन्यस्तथा रक्षोगणा: प्रभो ॥ ४८ ॥
yātudhānyaś ca śataśaḥ śūla-hastā vivāsasaḥ chindhi bhindhīti vādinyas tathā rakṣo-gaṇāḥ prabho
ततो महाघना व्योम्नि गम्भीरपरुषस्वना: । अङ्गारान्मुमुचुर्वातैराहता: स्तनयित्नव: ॥ ४९ ॥
tato mahā-ghanā vyomni gambhīra-paruṣa-svanāḥ aṅgārān mumucur vātair āhatāḥ stanayitnavaḥ
सृष्टो दैत्येन सुमहान्वह्नि: श्वसनसारथि: । सांवर्तक इवात्युग्रो विबुधध्वजिनीमधाक् ॥ ५० ॥
sṛṣṭo daityena sumahān vahniḥ śvasana-sārathiḥ sāṁvartaka ivātyugro vibudha-dhvajinīm adhāk
तत: समुद्र उद्वेल: सर्वत: प्रत्यदृश्यत । प्रचण्डवातैरुद्धूततरङ्गावर्तभीषण: ॥ ५१ ॥
tataḥ samudra udvelaḥ sarvataḥ pratyadṛśyata pracaṇḍa-vātair uddhūta- taraṅgāvarta-bhīṣaṇaḥ
एवं दैत्यैर्महामायैरलक्ष्यगतिभीरणे । सृज्यमानासु मायासु विषेदु: सुरसैनिका: ॥ ५२ ॥
evaṁ daityair mahā-māyair alakṣya-gatibhī raṇe sṛjyamānāsu māyāsu viṣeduḥ sura-sainikāḥ
न तत्प्रतिविधिं यत्र विदुरिन्द्रादयो नृप । ध्यात: प्रादुरभूत् तत्र भगवान्विश्वभावन: ॥ ५३ ॥
na tat-pratividhiṁ yatra vidur indrādayo nṛpa dhyātaḥ prādurabhūt tatra bhagavān viśva-bhāvanaḥ
तत: सुपर्णांसकृताङ्घ्रिपल्लव: पिशङ्गवासा नवकञ्जलोचन: । अदृश्यताष्टायुधबाहुरुल्लस- च्छ्रीकौस्तुभानर्घ्यकिरीटकुण्डल: ॥ ५४ ॥
tataḥ suparṇāṁsa-kṛtāṅghri-pallavaḥ piśaṅga-vāsā nava-kañja-locanaḥ adṛśyatāṣṭāyudha-bāhur ullasac- chrī-kaustubhānarghya-kirīṭa-kuṇḍalaḥ
तस्मिन्प्रविष्टेऽसुरकूटकर्मजा माया विनेशुर्महिना महीयस: । स्वप्नो यथा हि प्रतिबोध आगते हरिस्मृति: सर्वविपद्विमोक्षणम् ॥ ५५ ॥
tasmin praviṣṭe ’sura-kūṭa-karmajā māyā vineśur mahinā mahīyasaḥ svapno yathā hi pratibodha āgate hari-smṛtiḥ sarva-vipad-vimokṣaṇam
दृष्ट्वा मृधे गरुडवाहमिभारिवाह आविध्य शूलमहिनोदथ कालनेमि: । तल्लीलया गरुडमूर्ध्नि पतद् गृहीत्वा तेनाहनन्नृप सवाहमरिं त्र्यधीश: ॥ ५६ ॥
dṛṣṭvā mṛdhe garuḍa-vāham ibhāri-vāha āvidhya śūlam ahinod atha kālanemiḥ tal līlayā garuḍa-mūrdhni patad gṛhītvā tenāhanan nṛpa savāham ariṁ tryadhīśaḥ
माली सुमाल्यतिबलौ युधि पेततुर्य च्चक्रेण कृत्तशिरसावथ माल्यवांस्तम् । आहत्य तिग्मगदयाहनदण्डजेन्द्र तावच्छिरोऽच्छिनदरेर्नदतोऽरिणाद्य: ॥ ५७ ॥
mālī sumāly atibalau yudhi petatur yac- cakreṇa kṛtta-śirasāv atha mālyavāṁs tam āhatya tigma-gadayāhanad aṇḍajendraṁ tāvac chiro ’cchinad arer nadato ’riṇādyaḥ
श्रीशुक उवाच अथो सुरा: प्रत्युपलब्धचेतस: परस्य पुंस: परयानुकम्पया । जघ्नुर्भृशं शक्रसमीरणादय- स्तांस्तान्रणे यैरभिसंहता: पुरा ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca atho surāḥ pratyupalabdha-cetasaḥ parasya puṁsaḥ parayānukampayā jaghnur bhṛśaṁ śakra-samīraṇādayas tāṁs tān raṇe yair abhisaṁhatāḥ purā
वैरोचनाय संरब्धो भगवान्पाकशासन: । उदयच्छद् यदा वज्रं प्रजा हा हेति चुक्रुशु: ॥ २ ॥
vairocanāya saṁrabdho bhagavān pāka-śāsanaḥ udayacchad yadā vajraṁ prajā hā heti cukruśuḥ
वज्रपाणिस्तमाहेदं तिरस्कृत्य पुर:स्थितम् । मनस्विनं सुसम्पन्नं विचरन्तं महामृधे ॥ ३ ॥
vajra-pāṇis tam āhedaṁ tiraskṛtya puraḥ-sthitam manasvinaṁ susampannaṁ vicarantaṁ mahā-mṛdhe
नटवन्मूढ मायाभिर्मायेशान् नो जिगीषसि । जित्वा बालान् निबद्धाक्षान् नटो हरति तद्धनम् ॥ ४ ॥
naṭavan mūḍha māyābhir māyeśān no jigīṣasi jitvā bālān nibaddhākṣān naṭo harati tad-dhanam
आरुरुक्षन्ति मायाभिरुत्सिसृप्सन्ति ये दिवम् । तान्दस्यून्विधुनोम्यज्ञान्पूर्वस्माच्च पदादध: ॥ ५ ॥
ārurukṣanti māyābhir utsisṛpsanti ye divam tān dasyūn vidhunomy ajñān pūrvasmāc ca padād adhaḥ
सोऽहं दुर्मायिनस्तेऽद्य वज्रेण शतपर्वणा । शिरो हरिष्ये मन्दात्मन्घटस्व ज्ञातिभि: सह ॥ ६ ॥
so ’haṁ durmāyinas te ’dya vajreṇa śata-parvaṇā śiro hariṣye mandātman ghaṭasva jñātibhiḥ saha
श्रीबलिरुवाच सङ्ग्रामे वर्तमानानां कालचोदितकर्मणाम् । कीर्तिर्जयोऽजयो मृत्यु: सर्वेषां स्युरनुक्रमात् ॥ ७ ॥
śrī-balir uvāca saṅgrāme vartamānānāṁ kāla-codita-karmaṇām kīrtir jayo ’jayo mṛtyuḥ sarveṣāṁ syur anukramāt
तदिदं कालरशनं जगत् पश्यन्ति सूरय: । न हृष्यन्ति न शोचन्ति तत्र यूयमपण्डिता: ॥ ८ ॥
tad idaṁ kāla-raśanaṁ jagat paśyanti sūrayaḥ na hṛṣyanti na śocanti tatra yūyam apaṇḍitāḥ
न वयं मन्यमानानामात्मानं तत्र साधनम् । गिरो व: साधुशोच्यानां गृह्णीमो मर्मताडना: ॥ ९ ॥
na vayaṁ manyamānānām ātmānaṁ tatra sādhanam giro vaḥ sādhu-śocyānāṁ gṛhṇīmo marma-tāḍanāḥ
श्रीशुक उवाच इत्याक्षिप्य विभुं वीरो नाराचैर्वीरमर्दन: । आकर्णपूर्णैरहनदाक्षेपैराहतं पुन: ॥ १० ॥
śrī-śuka uvāca ity ākṣipya vibhuṁ vīro nārācair vīra-mardanaḥ ākarṇa-pūrṇair ahanad ākṣepair āha taṁ punaḥ
एवं निराकृतो देवो वैरिणा तथ्यवादिना । नामृष्यत् तदधिक्षेपं तोत्राहत इव द्विप: ॥ ११ ॥
evaṁ nirākṛto devo vairiṇā tathya-vādinā nāmṛṣyat tad-adhikṣepaṁ totrāhata iva dvipaḥ
प्राहरत् कुलिशं तस्मा अमोघं परमर्दन: । सयानो न्यपतद् भूमौ छिन्नपक्ष इवाचल: ॥ १२ ॥
prāharat kuliśaṁ tasmā amoghaṁ para-mardanaḥ sayāno nyapatad bhūmau chinna-pakṣa ivācalaḥ
सखायं पतितं दृष्ट्वा जम्भो बलिसख: सुहृत् । अभ्ययात् सौहृदं सख्युर्हतस्यापि समाचरन् ॥ १३ ॥
sakhāyaṁ patitaṁ dṛṣṭvā jambho bali-sakhaḥ suhṛt abhyayāt sauhṛdaṁ sakhyur hatasyāpi samācaran
स सिंहवाह आसाद्य गदामुद्यम्य रंहसा । जत्रावताडयच्छक्रं गजं च सुमहाबल: ॥ १४ ॥
sa siṁha-vāha āsādya gadām udyamya raṁhasā jatrāv atāḍayac chakraṁ gajaṁ ca sumahā-balaḥ
गदाप्रहारव्यथितो भृशं विह्वलितो गज: । जानुभ्यां धरणीं स्पृष्ट्वा कश्मलं परमं ययौ ॥ १५ ॥
gadā-prahāra-vyathito bhṛśaṁ vihvalito gajaḥ jānubhyāṁ dharaṇīṁ spṛṣṭvā kaśmalaṁ paramaṁ yayau
ततो रथो मातलिना हरिभिर्दशशतैर्वृत: । आनीतो द्विपमुत्सृज्य रथमारुरुहे विभु: ॥ १६ ॥
tato ratho mātalinā haribhir daśa-śatair vṛtaḥ ānīto dvipam utsṛjya ratham āruruhe vibhuḥ
तस्य तत् पूजयन् कर्म यन्तुर्दानवसत्तम: । शूलेन ज्वलता तं तु स्मयमानोऽहनन्मृधे ॥ १७ ॥
tasya tat pūjayan karma yantur dānava-sattamaḥ śūlena jvalatā taṁ tu smayamāno ’hanan mṛdhe
सेहे रुजं सुदुर्मर्षां सत्त्वमालम्ब्य मातलि: । इन्द्रो जम्भस्य सङ्क्रुद्धो वज्रेणापाहरच्छिर: ॥ १८ ॥
sehe rujaṁ sudurmarṣāṁ sattvam ālambya mātaliḥ indro jambhasya saṅkruddho vajreṇāpāharac chiraḥ
जम्भं श्रुत्वा हतं तस्य ज्ञातयो नारदादृषे: । नमुचिश्च बल: पाकस्तत्रापेतुस्त्वरान्विता: ॥ १९ ॥
jambhaṁ śrutvā hataṁ tasya jñātayo nāradād ṛṣeḥ namuciś ca balaḥ pākas tatrāpetus tvarānvitāḥ
वचोभि: परुषैरिन्द्रमर्दयन्तोऽस्य मर्मसु । शरैरवाकिरन् मेघा धाराभिरिव पर्वतम् ॥ २० ॥
vacobhiḥ paruṣair indram ardayanto ’sya marmasu śarair avākiran meghā dhārābhir iva parvatam
हरीन्दशशतान्याजौ हर्यश्वस्य बल: शरै: । तावद्भिरर्दयामास युगपल्लघुहस्तवान् ॥ २१ ॥
harīn daśa-śatāny ājau haryaśvasya balaḥ śaraiḥ tāvadbhir ardayām āsa yugapal laghu-hastavān
शताभ्यां मातलिं पाको रथं सावयवं पृथक् । सकृत्सन्धानमोक्षेण तदद्भुतमभूद् रणे ॥ २२ ॥
śatābhyāṁ mātaliṁ pāko rathaṁ sāvayavaṁ pṛthak sakṛt sandhāna-mokṣeṇa tad adbhutam abhūd raṇe
नमुचि: पञ्चदशभि: स्वर्णपुङ्खैर्महेषुभि: । आहत्य व्यनदत्सङ्ख्ये सतोय इव तोयद: ॥ २३ ॥
namuciḥ pañca-daśabhiḥ svarṇa-puṅkhair maheṣubhiḥ āhatya vyanadat saṅkhye satoya iva toyadaḥ
सर्वत: शरकूटेन शक्रं सरथसारथिम् । छादयामासुरसुरा: प्रावृट्सूर्यमिवाम्बुदा: ॥ २४ ॥
sarvataḥ śara-kūṭena śakraṁ saratha-sārathim chādayām āsur asurāḥ prāvṛṭ-sūryam ivāmbudāḥ
अलक्षयन्तस्तमतीव विह्वला विचुक्रुशुर्देवगणा: सहानुगा: । अनायका: शत्रुबलेन निर्जिता वणिक्पथा भिन्ननवो यथार्णवे ॥ २५ ॥
alakṣayantas tam atīva vihvalā vicukruśur deva-gaṇāḥ sahānugāḥ anāyakāḥ śatru-balena nirjitā vaṇik-pathā bhinna-navo yathārṇave
ततस्तुराषाडिषुबद्धपञ्जराद् विनिर्गत: साश्वरथध्वजाग्रणी: । बभौ दिश: खं पृथिवीं च रोचयन् स्वतेजसा सूर्य इव क्षपात्यये ॥ २६ ॥
tatas turāṣāḍ iṣu-baddha-pañjarād vinirgataḥ sāśva-ratha-dhvajāgraṇīḥ babhau diśaḥ khaṁ pṛthivīṁ ca rocayan sva-tejasā sūrya iva kṣapātyaye
निरीक्ष्य पृतनां देव: परैरभ्यर्दितां रणे । उदयच्छद् रिपुं हन्तुं वज्रं वज्रधरो रुषा ॥ २७ ॥
nirīkṣya pṛtanāṁ devaḥ parair abhyarditāṁ raṇe udayacchad ripuṁ hantuṁ vajraṁ vajra-dharo ruṣā
स तेनैवाष्टधारेण शिरसी बलपाकयो: । ज्ञातीनां पश्यतां राजञ्जहार जनयन्भयम् ॥ २८ ॥
sa tenaivāṣṭa-dhāreṇa śirasī bala-pākayoḥ jñātīnāṁ paśyatāṁ rājañ jahāra janayan bhayam
नमुचिस्तद्वधं दृष्ट्वा शोकामर्षरुषान्वित: । जिघांसुरिन्द्रं नृपते चकार परमोद्यमम् ॥ २९ ॥
namucis tad-vadhaṁ dṛṣṭvā śokāmarṣa-ruṣānvitaḥ jighāṁsur indraṁ nṛpate cakāra paramodyamam
अश्मसारमयं शूलं घण्टावद्धेमभूषणम् । प्रगृह्याभ्यद्रवत् क्रुद्धो हतोऽसीति वितर्जयन् । प्राहिणोद् देवराजाय निनदन् मृगराडिव ॥ ३० ॥
aśmasāramayaṁ śūlaṁ ghaṇṭāvad dhema-bhūṣaṇam pragṛhyābhyadravat kruddho hato ’sīti vitarjayan prāhiṇod deva-rājāya ninadan mṛga-rāḍ iva
तदापतद् गगनतले महाजवंविचिच्छिदे हरिरिषुभि: सहस्रधा । तमाहनन्नृप कुलिशेन कन्धरेरुषान्वितस्त्रिदशपति: शिरो हरन् ॥ ३१ ॥
tadāpatad gagana-tale mahā-javaṁ vicicchide harir iṣubhiḥ sahasradhā tam āhanan nṛpa kuliśena kandhare ruṣānvitas tridaśa-patiḥ śiro haran
न तस्य हि त्वचमपि वज्र ऊर्जितो बिभेद य: सुरपतिनौजसेरित: । तदद्भुतं परमतिवीर्यवृत्रभित् तिरस्कृतो नमुचिशिरोधरत्वचा ॥ ३२ ॥
na tasya hi tvacam api vajra ūrjito bibheda yaḥ sura-patinaujaseritaḥ tad adbhutaṁ param ativīrya-vṛtra-bhit tiraskṛto namuci-śirodhara-tvacā
तस्मादिन्द्रोऽबिभेच्छत्रोर्वज्र: प्रतिहतो यत: । किमिदं दैवयोगेन भूतं लोकविमोहनम् ॥ ३३ ॥
tasmād indro ’bibhec chatror vajraḥ pratihato yataḥ kim idaṁ daiva-yogena bhūtaṁ loka-vimohanam
येन मे पूर्वमद्रीणां पक्षच्छेद: प्रजात्यये । कृतो निविशतां भारै: पतत्त्रै: पततां भुवि ॥ ३४ ॥
yena me pūrvam adrīṇāṁ pakṣa-cchedaḥ prajātyaye kṛto niviśatāṁ bhāraiḥ patattraiḥ patatāṁ bhuvi
तप:सारमयं त्वाष्ट्रं वृत्रो येन विपाटित: । अन्ये चापि बलोपेता: सर्वास्त्रैरक्षतत्वच: ॥ ३५ ॥
tapaḥ-sāramayaṁ tvāṣṭraṁ vṛtro yena vipāṭitaḥ anye cāpi balopetāḥ sarvāstrair akṣata-tvacaḥ
सोऽयं प्रतिहतो वज्रो मया मुक्तोऽसुरेऽल्पके । नाहं तदाददे दण्डं ब्रह्मतेजोऽप्यकारणम् ॥ ३६ ॥
so ’yaṁ pratihato vajro mayā mukto ’sure ’lpake nāhaṁ tad ādade daṇḍaṁ brahma-tejo ’py akāraṇam
इति शक्रं विषीदन्तमाह वागशरीरिणी । नायं शुष्कैरथो नार्द्रैर्वधमर्हति दानव: ॥ ३७ ॥
iti śakraṁ viṣīdantam āha vāg aśarīriṇī nāyaṁ śuṣkair atho nārdrair vadham arhati dānavaḥ
मयास्मै यद् वरो दत्तो मृत्युर्नैवार्द्रशुष्कयो: । अतोऽन्यश्चिन्तनीयस्ते उपायो मघवन् रिपो: ॥ ३८ ॥
mayāsmai yad varo datto mṛtyur naivārdra-śuṣkayoḥ ato ’nyaś cintanīyas te upāyo maghavan ripoḥ
तां दैवीं गिरमाकर्ण्य मघवान्सुसमाहित: । ध्यायन् फेनमथापश्यदुपायमुभयात्मकम् ॥ ३९ ॥
tāṁ daivīṁ giram ākarṇya maghavān susamāhitaḥ dhyāyan phenam athāpaśyad upāyam ubhayātmakam
न शुष्केण न चार्द्रेण जहार नमुचे: शिर: । तं तुष्टुवुर्मुनिगणा माल्यैश्चावाकिरन्विभुम् ॥ ४० ॥
na śuṣkeṇa na cārdreṇa jahāra namuceḥ śiraḥ taṁ tuṣṭuvur muni-gaṇā mālyaiś cāvākiran vibhum
गन्धर्वमुख्यौ जगतुर्विश्वावसुपरावसू । देवदुन्दुभयो नेदुर्नर्तक्यो ननृतुर्मुदा ॥ ४१ ॥
gandharva-mukhyau jagatur viśvāvasu-parāvasū deva-dundubhayo nedur nartakyo nanṛtur mudā
अन्येऽप्येवं प्रतिद्वन्द्वान्वाय्वग्निवरुणादय: । सूदयामासुरसुरान् मृगान्केसरिणो यथा ॥ ४२ ॥
anye ’py evaṁ pratidvandvān vāyv-agni-varuṇādayaḥ sūdayām āsur asurān mṛgān kesariṇo yathā
ब्रह्मणा प्रेषितो देवान्देवर्षिर्नारदो नृप । वारयामास विबुधान्दृष्ट्वा दानवसङ्क्षयम् ॥ ४३ ॥
brahmaṇā preṣito devān devarṣir nārado nṛpa vārayām āsa vibudhān dṛṣṭvā dānava-saṅkṣayam
श्रीनारद उवाच भवद्भिरमृतं प्राप्तं नारायणभुजाश्रयै: । श्रिया समेधिता: सर्व उपारमत विग्रहात् ॥ ४४ ॥
śrī-nārada uvāca bhavadbhir amṛtaṁ prāptaṁ nārāyaṇa-bhujāśrayaiḥ śriyā samedhitāḥ sarva upāramata vigrahāt
श्रीशुक उवाच संयम्य मन्युसंरम्भं मानयन्तो मुनेर्वच: । उपगीयमानानुचरैर्ययु: सर्वे त्रिविष्टपम् ॥ ४५ ॥
śrī-śuka uvāca saṁyamya manyu-saṁrambhaṁ mānayanto muner vacaḥ upagīyamānānucarair yayuḥ sarve triviṣṭapam
येऽवशिष्टा रणे तस्मिन् नारदानुमतेन ते । बलिं विपन्नमादाय अस्तं गिरिमुपागमन् ॥ ४६ ॥
ye ’vaśiṣṭā raṇe tasmin nāradānumatena te baliṁ vipannam ādāya astaṁ girim upāgaman
तत्राविनष्टावयवान् विद्यमानशिरोधरान् । उशना जीवयामास संजीवन्या स्वविद्यया ॥ ४७ ॥
tatrāvinaṣṭāvayavān vidyamāna-śirodharān uśanā jīvayām āsa saṁjīvanyā sva-vidyayā
बलिश्चोशनसा स्पृष्ट: प्रत्यापन्नेन्द्रियस्मृति: । पराजितोऽपि नाखिद्यल्लोकतत्त्वविचक्षण: ॥ ४८ ॥
baliś cośanasā spṛṣṭaḥ pratyāpannendriya-smṛtiḥ parājito ’pi nākhidyal loka-tattva-vicakṣaṇaḥ
श्रीबादरायणिरुवाच वृषध्वजो निशम्येदं योषिद्रूपेण दानवान् । मोहयित्वा सुरगणान्हरि: सोममपाययत् ॥ १ ॥ वृषमारुह्य गिरिश: सर्वभूतगणैर्वृत: । सह देव्या ययौ द्रष्टुं यत्रास्ते मधुसूदन: ॥ २ ॥
śrī-bādarāyaṇir uvāca vṛṣa-dhvajo niśamyedaṁ yoṣid-rūpeṇa dānavān mohayitvā sura-gaṇān hariḥ somam apāyayat vṛṣam āruhya giriśaḥ sarva-bhūta-gaṇair vṛtaḥ saha devyā yayau draṣṭuṁ yatrāste madhusūdanaḥ
सभाजितो भगवता सादरं सोमया भव: । सूपविष्ट उवाचेदं प्रतिपूज्य स्मयन्हरिम् ॥ ३ ॥
sabhājito bhagavatā sādaraṁ somayā bhavaḥ sūpaviṣṭa uvācedaṁ pratipūjya smayan harim
श्रीमहादेव उवाच देवदेव जगद्वयापिञ्जगदीश जगन्मय । सर्वेषामपि भावानां त्वमात्मा हेतुरीश्वर: ॥ ४ ॥
śrī-mahādeva uvāca deva-deva jagad-vyāpiñ jagad-īśa jagan-maya sarveṣām api bhāvānāṁ tvam ātmā hetur īśvaraḥ
आद्यन्तावस्य यन्मध्यमिदमन्यदहं बहि: । यतोऽव्ययस्य नैतानि तत् सत्यं ब्रह्म चिद्भवान् ॥ ५ ॥
ādy-antāv asya yan madhyam idam anyad ahaṁ bahiḥ yato ’vyayasya naitāni tat satyaṁ brahma cid bhavān
तवैव चरणाम्भोजं श्रेयस्कामा निराशिष: । विसृज्योभयत: सङ्गं मुनय: समुपासते ॥ ६ ॥
tavaiva caraṇāmbhojaṁ śreyas-kāmā nirāśiṣaḥ visṛjyobhayataḥ saṅgaṁ munayaḥ samupāsate
त्वं ब्रह्म पूर्णममृतं विगुणं विशोक- मानन्दमात्रमविकारमनन्यदन्यत् । विश्वस्य हेतुरुदयस्थितिसंयमाना- मात्मेश्वरश्च तदपेक्षतयानपेक्ष: ॥ ७ ॥
tvaṁ brahma pūrṇam amṛtaṁ viguṇaṁ viśokam ānanda-mātram avikāram ananyad anyat viśvasya hetur udaya-sthiti-saṁyamānām ātmeśvaraś ca tad-apekṣatayānapekṣaḥ
एकस्त्वमेव सदसद्द्वयमद्वयं च स्वर्णं कृताकृतमिवेह न वस्तुभेद: । अज्ञानतस्त्वयि जनैर्विहितो विकल्पो यस्माद् गुणव्यतिकरो निरुपाधिकस्य ॥ ८ ॥
ekas tvam eva sad asad dvayam advayaṁ ca svarṇaṁ kṛtākṛtam iveha na vastu-bhedaḥ ajñānatas tvayi janair vihito vikalpo yasmād guṇa-vyatikaro nirupādhikasya
त्वां ब्रह्म केचिदवयन्त्युत धर्ममेकेएके परं सदसतो: पुरुषं परेशम् । अन्येऽवयन्ति नवशक्तियुतं परं त्वांकेचिन्महापुरुषमव्ययमात्मतन्त्रम् ॥ ९ ॥
tvāṁ brahma kecid avayanty uta dharmam eke eke paraṁ sad-asatoḥ puruṣaṁ pareśam anye ’vayanti nava-śakti-yutaṁ paraṁ tvāṁ kecin mahā-puruṣam avyayam ātma-tantram
नाहं परायुर्ऋषयो न मरीचिमुख्याजानन्ति यद्विरचितं खलु सत्त्वसर्गा: । यन्मायया मुषितचेतस ईश दैत्य-मर्त्यादय: किमुत शश्वदभद्रवृत्ता: ॥ १० ॥
nāhaṁ parāyur ṛṣayo na marīci-mukhyā jānanti yad-viracitaṁ khalu sattva-sargāḥ yan-māyayā muṣita-cetasa īśa daitya- martyādayaḥ kim uta śaśvad-abhadra-vṛttāḥ
स त्वं समीहितमद: स्थितिजन्मनाशंभूतेहितं च जगतो भवबन्धमोक्षौ । वायुर्यथा विशति खं च चराचराख्यंसर्वं तदात्मकतयावगमोऽवरुन्त्से ॥ ११ ॥
sa tvaṁ samīhitam adaḥ sthiti-janma-nāśaṁ bhūtehitaṁ ca jagato bhava-bandha-mokṣau vāyur yathā viśati khaṁ ca carācarākhyaṁ sarvaṁ tad-ātmakatayāvagamo ’varuntse
अवतारा मया दृष्टा रममाणस्य ते गुणै: । सोऽहं तद्द्रष्टुमिच्छामि यत् ते योषिद्वपुर्धृतम् ॥ १२ ॥
avatārā mayā dṛṣṭā ramamāṇasya te guṇaiḥ so ’haṁ tad draṣṭum icchāmi yat te yoṣid-vapur dhṛtam
येन सम्मोहिता दैत्या: पायिताश्चामृतं सुरा: । तद् दिदृक्षव आयाता: परं कौतूहलं हि न: ॥ १३ ॥
yena sammohitā daityāḥ pāyitāś cāmṛtaṁ surāḥ tad didṛkṣava āyātāḥ paraṁ kautūhalaṁ hi naḥ
श्रीशुक उवाच एवमभ्यर्थितो विष्णुर्भगवान् शूलपाणिना । प्रहस्य भावगम्भीरं गिरिशं प्रत्यभाषत ॥ १४ ॥
śrī-śuka uvāca evam abhyarthito viṣṇur bhagavān śūla-pāṇinā prahasya bhāva-gambhīraṁ giriśaṁ pratyabhāṣata
श्रीभगवानुवाच कौतूहलाय दैत्यानां योषिद्वेषो मया धृत: । पश्यता सुरकार्याणि गते पीयूषभाजने ॥ १५ ॥
śrī-bhagavān uvāca kautūhalāya daityānāṁ yoṣid-veṣo mayā dhṛtaḥ paśyatā sura-kāryāṇi gate pīyūṣa-bhājane
तत्तेऽहं दर्शयिष्यामि दिदृक्षो: सुरसत्तम । कामिनां बहु मन्तव्यं सङ्कल्पप्रभवोदयम् ॥ १६ ॥
tat te ’haṁ darśayiṣyāmi didṛkṣoḥ sura-sattama kāmināṁ bahu mantavyaṁ saṅkalpa-prabhavodayam
श्रीशुक उवाच इति ब्रुवाणो भगवांस्तत्रैवान्तरधीयत । सर्वतश्चारयंश्चक्षुर्भव आस्ते सहोमया ॥ १७ ॥
śrī-śuka uvāca iti bruvāṇo bhagavāṁs tatraivāntaradhīyata sarvataś cārayaṁś cakṣur bhava āste sahomayā
ततो ददर्शोपवने वरस्त्रियंविचित्रपुष्पारुणपल्लवद्रुमे । विक्रीडतीं कन्दुकलीलया लसद्-दुकूलपर्यस्तनितम्बमेखलाम् ॥ १८ ॥
tato dadarśopavane vara-striyaṁ vicitra-puṣpāruṇa-pallava-drume vikrīḍatīṁ kanduka-līlayā lasad- dukūla-paryasta-nitamba-mekhalām
आवर्तनोद्वर्तनकम्पितस्तन-प्रकृष्टहारोरुभरै: पदे पदे । प्रभज्यमानामिव मध्यतश्चलत्-पदप्रवालं नयतीं ततस्तत: ॥ १९ ॥
āvartanodvartana-kampita-stana- prakṛṣṭa-hāroru-bharaiḥ pade pade prabhajyamānām iva madhyataś calat- pada-pravālaṁ nayatīṁ tatas tataḥ
दिक्षु भ्रमत्कन्दुकचापलैर्भृशंप्रोद्विग्नतारायतलोललोचनाम् । स्वकर्णविभ्राजितकुण्डलोल्लसत्-कपोलनीलालकमण्डिताननाम् ॥ २० ॥
dikṣu bhramat-kanduka-cāpalair bhṛśaṁ prodvigna-tārāyata-lola-locanām sva-karṇa-vibhrājita-kuṇḍalollasat- kapola-nīlālaka-maṇḍitānanām
श्लथद् दुकूलं कबरीं च विच्युतांसन्नह्यतीं वामकरेण वल्गुना । विनिघ्नतीमन्यकरेण कन्दुकंविमोहयन्तीं जगदात्ममायया ॥ २१ ॥
ślathad dukūlaṁ kabarīṁ ca vicyutāṁ sannahyatīṁ vāma-kareṇa valgunā vinighnatīm anya-kareṇa kandukaṁ vimohayantīṁ jagad-ātma-māyayā
तां वीक्ष्य देव इति कन्दुकलीलयेषद्-व्रीडास्फुटस्मितविसृष्टकटाक्षमुष्ट: । स्त्रीप्रेक्षणप्रतिसमीक्षणविह्वलात्मानात्मानमन्तिक उमां स्वगणांश्च वेद ॥ २२ ॥
tāṁ vīkṣya deva iti kanduka-līlayeṣad- vrīḍāsphuṭa-smita-visṛṣṭa-kaṭākṣa-muṣṭaḥ strī-prekṣaṇa-pratisamīkṣaṇa-vihvalātmā nātmānam antika umāṁ sva-gaṇāṁś ca veda
तस्या: कराग्रात् स तु कन्दुको यदागतो विदूरं तमनुव्रजत्स्त्रिया: । वास: ससूत्रं लघु मारुतोऽहरद्भवस्य देवस्य किलानुपश्यत: ॥ २३ ॥
tasyāḥ karāgrāt sa tu kanduko yadā gato vidūraṁ tam anuvrajat-striyāḥ vāsaḥ sasūtraṁ laghu māruto ’harad bhavasya devasya kilānupaśyataḥ
एवं तां रुचिरापाङ्गीं दर्शनीयां मनोरमाम् । दृष्ट्वा तस्यां मनश्चक्रे विषज्जन्त्यां भव: किल ॥ २४ ॥
evaṁ tāṁ rucirāpāṅgīṁ darśanīyāṁ manoramām dṛṣṭvā tasyāṁ manaś cakre viṣajjantyāṁ bhavaḥ kila
तयापहृतविज्ञानस्तत्कृतस्मरविह्वल: । भवान्या अपि पश्यन्त्या गतह्रीस्तत्पदं ययौ ॥ २५ ॥
tayāpahṛta-vijñānas tat-kṛta-smara-vihvalaḥ bhavānyā api paśyantyā gata-hrīs tat-padaṁ yayau
सा तमायान्तमालोक्य विवस्त्रा व्रीडिता भृशम् । निलीयमाना वृक्षेषु हसन्ती नान्वतिष्ठत ॥ २६ ॥
sā tam āyāntam ālokya vivastrā vrīḍitā bhṛśam nilīyamānā vṛkṣeṣu hasantī nānvatiṣṭhata
तामन्वगच्छद् भगवान् भव: प्रमुषितेन्द्रिय: । कामस्य च वशं नीत: करेणुमिव यूथप: ॥ २७ ॥
tām anvagacchad bhagavān bhavaḥ pramuṣitendriyaḥ kāmasya ca vaśaṁ nītaḥ kareṇum iva yūthapaḥ
सोऽनुव्रज्यातिवेगेन गृहीत्वानिच्छतीं स्त्रियम् । केशबन्ध उपानीय बाहुभ्यां परिषस्वजे ॥ २८ ॥
so ’nuvrajyātivegena gṛhītvānicchatīṁ striyam keśa-bandha upānīya bāhubhyāṁ pariṣasvaje
सोपगूढा भगवता करिणा करिणी यथा । इतस्तत: प्रसर्पन्ती विप्रकीर्णशिरोरुहा ॥ २९ ॥ आत्मानं मोचयित्वाङ्ग सुरर्षभभुजान्तरात् । प्राद्रवत्सा पृथुश्रोणी माया देवविनिर्मिता ॥ ३० ॥
sopagūḍhā bhagavatā kariṇā kariṇī yathā itas tataḥ prasarpantī viprakīrṇa-śiroruhā ātmānaṁ mocayitvāṅga surarṣabha-bhujāntarāt prādravat sā pṛthu-śroṇī māyā deva-vinirmitā
तस्यासौ पदवीं रुद्रो विष्णोरद्भुतकर्मण: । प्रत्यपद्यत कामेन वैरिणेव विनिर्जित: ॥ ३१ ॥
tasyāsau padavīṁ rudro viṣṇor adbhuta-karmaṇaḥ pratyapadyata kāmena vairiṇeva vinirjitaḥ
तस्यानुधावतो रेतश्चस्कन्दामोघरेतस: । शुष्मिणो यूथपस्येव वासितामनुधावत: ॥ ३२ ॥
tasyānudhāvato retaś caskandāmogha-retasaḥ śuṣmiṇo yūthapasyeva vāsitām anudhāvataḥ
यत्र यत्रापतन्मह्यां रेतस्तस्य महात्मन: । तानि रूप्यस्य हेम्नश्च क्षेत्राण्यासन्महीपते ॥ ३३ ॥
yatra yatrāpatan mahyāṁ retas tasya mahātmanaḥ tāni rūpyasya hemnaś ca kṣetrāṇy āsan mahī-pate
सरित्सर:सु शैलेषु वनेषूपवनेषु च । यत्र क्व चासन्नृषयस्तत्र सन्निहितो हर: ॥ ३४ ॥
sarit-saraḥsu śaileṣu vaneṣūpavaneṣu ca yatra kva cāsann ṛṣayas tatra sannihito haraḥ
स्कन्ने रेतसि सोऽपश्यदात्मानं देवमायया । जडीकृतं नृपश्रेष्ठ सन्न्यवर्तत कश्मलात् ॥ ३५ ॥
skanne retasi so ’paśyad ātmānaṁ deva-māyayā jaḍīkṛtaṁ nṛpa-śreṣṭha sannyavartata kaśmalāt
अथावगतमाहात्म्य आत्मनो जगदात्मन: । अपरिज्ञेयवीर्यस्य न मेने तदुहाद्भुतम् ॥ ३६ ॥
athāvagata-māhātmya ātmano jagad-ātmanaḥ aparijñeya-vīryasya na mene tad u hādbhutam
तमविक्लवमव्रीडमालक्ष्य मधुसूदन: । उवाच परमप्रीतो बिभ्रत्स्वां पौरुषीं तनुम् ॥ ३७ ॥
tam aviklavam avrīḍam ālakṣya madhusūdanaḥ uvāca parama-prīto bibhrat svāṁ pauruṣīṁ tanum
श्रीभगवानुवाच दिष्टया त्वं विबुधश्रेष्ठ स्वां निष्ठामात्मना स्थित: । यन्मे स्त्रीरूपया स्वैरं मोहितोऽप्यङ्ग मायया ॥ ३८ ॥
śrī-bhagavān uvāca diṣṭyā tvaṁ vibudha-śreṣṭha svāṁ niṣṭhām ātmanā sthitaḥ yan me strī-rūpayā svairaṁ mohito ’py aṅga māyayā
को नु मेऽतितरेन्मायां विषक्तस्त्वदृते पुमान् । तांस्तान्विसृजतीं भावान्दुस्तरामकृतात्मभि: ॥ ३९ ॥
ko nu me ’titaren māyāṁ viṣaktas tvad-ṛte pumān tāṁs tān visṛjatīṁ bhāvān dustarām akṛtātmabhiḥ
सेयं गुणमयी माया न त्वामभिभविष्यति । मया समेता कालेन कालरूपेण भागश: ॥ ४० ॥
seyaṁ guṇa-mayī māyā na tvām abhibhaviṣyati mayā sametā kālena kāla-rūpeṇa bhāgaśaḥ
श्रीशुक उवाच एवं भगवता राजन् श्रीवत्साङ्केन सत्कृत: । आमन्त्र्य तं परिक्रम्य सगण: स्वालयं ययौ ॥ ४१ ॥
śrī-śuka uvāca evaṁ bhagavatā rājan śrīvatsāṅkena sat-kṛtaḥ āmantrya taṁ parikramya sagaṇaḥ svālayaṁ yayau
आत्मांशभूतां तां मायां भवानीं भगवान्भव: । सम्मतामृषिमुख्यानां प्रीत्याचष्टाथ भारत ॥ ४२ ॥
ātmāṁśa-bhūtāṁ tāṁ māyāṁ bhavānīṁ bhagavān bhavaḥ sammatām ṛṣi-mukhyānāṁ prītyācaṣṭātha bhārata
अयि व्यपश्यस्त्वमजस्य मायांपरस्य पुंस: परदेवताया: । अहं कलानामृषभोऽपि मुह्येययावशोऽन्ये किमुतास्वतन्त्रा: ॥ ४३ ॥
ayi vyapaśyas tvam ajasya māyāṁ parasya puṁsaḥ para-devatāyāḥ ahaṁ kalānām ṛṣabho ’pi muhye yayāvaśo ’nye kim utāsvatantrāḥ
यं मामपृच्छस्त्वमुपेत्य योगात्समासहस्रान्त उपारतं वै । स एष साक्षात् पुरुष: पुराणोन यत्र कालो विशते न वेद: ॥ ४४ ॥
yaṁ mām apṛcchas tvam upetya yogāt samā-sahasrānta upārataṁ vai sa eṣa sākṣāt puruṣaḥ purāṇo na yatra kālo viśate na vedaḥ
श्रीशुक उवाच इति तेऽभिहितस्तात विक्रम: शार्ङ्गधन्वन: । सिन्धोर्निर्मथने येन धृत: पृष्ठे महाचल: ॥ ४५ ॥
śrī-śuka uvāca iti te ’bhihitas tāta vikramaḥ śārṅga-dhanvanaḥ sindhor nirmathane yena dhṛtaḥ pṛṣṭhe mahācalaḥ
एतन्मुहु: कीर्तयतोऽनुशृण्वतो न रिष्यते जातु समुद्यम: क्वचित् । यदुत्तमश्लोकगुणानुवर्णनं समस्तसंसारपरिश्रमापहम् ॥ ४६ ॥
etan muhuḥ kīrtayato ’nuśṛṇvato na riṣyate jātu samudyamaḥ kvacit yad uttamaśloka-guṇānuvarṇanaṁ samasta-saṁsāra-pariśramāpaham
असदविषयमङ्घ्रिं भावगम्यं प्रपन्ना- नमृतममरवर्यानाशयत् सिन्धुमथ्यम् । कपटयुवतिवेषो मोहयन्य: सुरारीं- स्तमहमुपसृतानां कामपूरं नतोऽस्मि ॥ ४७ ॥
asad-aviṣayam aṅghriṁ bhāva-gamyaṁ prapannān amṛtam amara-varyān āśayat sindhu-mathyam kapaṭa-yuvati-veṣo mohayan yaḥ surārīṁs tam aham upasṛtānāṁ kāma-pūraṁ nato ’smi
श्रीशुक उवाच मनुर्विवस्वत: पुत्र: श्राद्धदेव इति श्रुत: । सप्तमो वर्तमानो यस्तदपत्यानि मे शृणु ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca manur vivasvataḥ putraḥ śrāddhadeva iti śrutaḥ saptamo vartamāno yas tad-apatyāni me śṛṇu
इक्ष्वाकुर्नभगश्चैव धृष्ट: शर्यातिरेव च । नरिष्यन्तोऽथ नाभाग: सप्तमो दिष्ट उच्यते ॥ २ ॥ तरूषश्च पृषध्रश्च दशमो वसुमान्स्मृत: । मनोर्वैवस्वतस्यैते दशपुत्रा: परन्तप ॥ ३ ॥
ikṣvākur nabhagaś caiva dhṛṣṭaḥ śaryātir eva ca nariṣyanto ’tha nābhāgaḥ saptamo diṣṭa ucyate tarūṣaś ca pṛṣadhraś ca daśamo vasumān smṛtaḥ manor vaivasvatasyaite daśa-putrāḥ parantapa
आदित्या वसवो रुद्रा विश्वेदेवा मरुद्गणा: । अश्विनावृभवो राजन्निन्द्रस्तेषां पुरन्दर: ॥ ४ ॥
ādityā vasavo rudrā viśvedevā marud-gaṇāḥ aśvināv ṛbhavo rājann indras teṣāṁ purandaraḥ
कश्यपोऽत्रिर्वसिष्ठश्च विश्वामित्रोऽथ गौतम: । जमदग्निर्भरद्वाज इति सप्तर्षय: स्मृता: ॥ ५ ॥
kaśyapo ’trir vasiṣṭhaś ca viśvāmitro ’tha gautamaḥ jamadagnir bharadvāja iti saptarṣayaḥ smṛtāḥ
अत्रापि भगवज्जन्म कश्यपाददितेरभूत् । आदित्यानामवरजो विष्णुर्वामनरूपधृक् ॥ ६ ॥
atrāpi bhagavaj-janma kaśyapād aditer abhūt ādityānām avarajo viṣṇur vāmana-rūpa-dhṛk
सङ्क्षेपतो मयोक्तानि सप्तमन्वन्तराणि ते । भविष्याण्यथ वक्ष्यामि विष्णो: शक्त्यान्वितानि च ॥ ७ ॥
saṅkṣepato mayoktāni sapta-manvantarāṇi te bhaviṣyāṇy atha vakṣyāmi viṣṇoḥ śaktyānvitāni ca
विवस्वतश्च द्वे जाये विश्वकर्मसुते उभे । संज्ञा छाया च राजेन्द्र ये प्रागभिहिते तव ॥ ८ ॥
vivasvataś ca dve jāye viśvakarma-sute ubhe saṁjñā chāyā ca rājendra ye prāg abhihite tava
तृतीयां वडवामेके तासां संज्ञासुतास्त्रय: । यमो यमी श्राद्धदेवश्छायायाश्च सुताञ्छृणु ॥ ९ ॥
tṛtīyāṁ vaḍavām eke tāsāṁ saṁjñā-sutās trayaḥ yamo yamī śrāddhadevaś chāyāyāś ca sutāñ chṛṇu
सावर्णिस्तपती कन्या भार्या संवरणस्य या । शनैश्चरस्तृतीयोऽभूदश्विनौ वडवात्मजौ ॥ १० ॥
sāvarṇis tapatī kanyā bhāryā saṁvaraṇasya yā śanaiścaras tṛtīyo ’bhūd aśvinau vaḍavātmajau
अष्टमेऽन्तर आयाते सावर्णिर्भविता मनु: । निर्मोकविरजस्काद्या: सावर्णितनया नृप ॥ ११ ॥
aṣṭame ’ntara āyāte sāvarṇir bhavitā manuḥ nirmoka-virajaskādyāḥ sāvarṇi-tanayā nṛpa
तत्र देवा: सुतपसो विरजा अमृतप्रभा: । तेषां विरोचनसुतो बलिरिन्द्रो भविष्यति ॥ १२ ॥
tatra devāḥ sutapaso virajā amṛtaprabhāḥ teṣāṁ virocana-suto balir indro bhaviṣyati
दत्त्वेमां याचमानाय विष्णवे य: पदत्रयम् । राद्धमिन्द्रपदं हित्वा तत: सिद्धिमवाप्स्यति ॥ १३ ॥
dattvemāṁ yācamānāya viṣṇave yaḥ pada-trayam rāddham indra-padaṁ hitvā tataḥ siddhim avāpsyati
योऽसौ भगवता बद्ध: प्रीतेन सुतले पुन: । निवेशितोऽधिके स्वर्गादधुनास्ते स्वराडिव ॥ १४ ॥
yo ’sau bhagavatā baddhaḥ prītena sutale punaḥ niveśito ’dhike svargād adhunāste sva-rāḍ iva
गालवो दीप्तिमान्रामो द्रोणपुत्र: कृपस्तथा । ऋष्यशृङ्ग: पितास्माकं भगवान्बादरायण: ॥ १५ ॥ इमे सप्तर्षयस्तत्र भविष्यन्ति स्वयोगत: । इदानीमासते राजन् स्वे स्व आश्रममण्डले ॥ १६ ॥
gālavo dīptimān rāmo droṇa-putraḥ kṛpas tathā ṛṣyaśṛṅgaḥ pitāsmākaṁ bhagavān bādarāyaṇaḥ ime saptarṣayas tatra bhaviṣyanti sva-yogataḥ idānīm āsate rājan sve sva āśrama-maṇḍale
देवगुह्यात्सरस्वत्यां सार्वभौम इति प्रभु: । स्थानं पुरन्दराद्धृत्वा बलये दास्यतीश्वर: ॥ १७ ॥
devaguhyāt sarasvatyāṁ sārvabhauma iti prabhuḥ sthānaṁ purandarād dhṛtvā balaye dāsyatīśvaraḥ
नवमो दक्षसावर्णिर्मनुर्वरुणसम्भव: । भूतकेतुर्दीप्तकेतुरित्याद्यास्तत्सुता नृप ॥ १८ ॥
navamo dakṣa-sāvarṇir manur varuṇa-sambhavaḥ bhūtaketur dīptaketur ity ādyās tat-sutā nṛpa
पारामरीचिगर्भाद्या देवा इन्द्रोऽद्भुत: स्मृत: । द्युतिमत्प्रमुखास्तत्र भविष्यन्त्यृषयस्तत: ॥ १९ ॥
pārā-marīcigarbhādyā devā indro ’dbhutaḥ smṛtaḥ dyutimat-pramukhās tatra bhaviṣyanty ṛṣayas tataḥ
आयुष्मतोऽम्बुधारायामृषभो भगवत्कला । भविता येन संराद्धां त्रिलोकीं भोक्ष्यतेऽद्भुत: ॥ २० ॥
āyuṣmato ’mbudhārāyām ṛṣabho bhagavat-kalā bhavitā yena saṁrāddhāṁ tri-lokīṁ bhokṣyate ’dbhutaḥ
दशमो ब्रह्मसावर्णिरुपश्लोकसुतो मनु: । तत्सुता भूरिषेणाद्या हविष्मत्प्रमुखा द्विजा: ॥ २१ ॥
daśamo brahma-sāvarṇir upaśloka-suto manuḥ tat-sutā bhūriṣeṇādyā haviṣmat pramukhā dvijāḥ
हविष्मान्सुकृत: सत्यो जयो मूर्तिस्तदा द्विजा: । सुवासनविरुद्धाद्या देवा: शम्भु: सुरेश्वर: ॥ २२ ॥
haviṣmān sukṛtaḥ satyo jayo mūrtis tadā dvijāḥ suvāsana-viruddhādyā devāḥ śambhuḥ sureśvaraḥ
विष्वक्सेनो विषूच्यां तु शम्भो: सख्यं करिष्यति । जात: स्वांशेन भगवान्गृहे विश्वसृजो विभु: ॥ २३ ॥
viṣvakseno viṣūcyāṁ tu śambhoḥ sakhyaṁ kariṣyati jātaḥ svāṁśena bhagavān gṛhe viśvasṛjo vibhuḥ
मनुर्वै धर्मसावर्णिरेकादशम आत्मवान् । अनागतास्तत्सुताश्च सत्यधर्मादयो दश ॥ २४ ॥
manur vai dharma-sāvarṇir ekādaśama ātmavān anāgatās tat-sutāś ca satyadharmādayo daśa
विहङ्गमा: कामगमा निर्वाणरुचय: सुरा: । इन्द्रश्च वैधृतस्तेषामृषयश्चारुणादय: ॥ २५ ॥
vihaṅgamāḥ kāmagamā nirvāṇarucayaḥ surāḥ indraś ca vaidhṛtas teṣām ṛṣayaś cāruṇādayaḥ
आर्यकस्य सुतस्तत्र धर्मसेतुरिति स्मृत: । वैधृतायां हरेरंशस्त्रिलोकीं धारयिष्यति ॥ २६ ॥
āryakasya sutas tatra dharmasetur iti smṛtaḥ vaidhṛtāyāṁ harer aṁśas tri-lokīṁ dhārayiṣyati
भविता रुद्रसावर्णी राजन्द्वादशमो मनु: । देववानुपदेवश्च देवश्रेष्ठादय: सुता: ॥ २७ ॥
bhavitā rudra-sāvarṇī rājan dvādaśamo manuḥ devavān upadevaś ca devaśreṣṭhādayaḥ sutāḥ
ऋतधामा च तत्रेन्द्रो देवाश्च हरितादय: । ऋषयश्च तपोमूर्तिस्तपस्व्याग्नीध्रकादय: ॥ २८ ॥
ṛtadhāmā ca tatrendro devāś ca haritādayaḥ ṛṣayaś ca tapomūrtis tapasvy āgnīdhrakādayaḥ
स्वधामाख्यो हरेरंश: साधयिष्यति तन्मनो: । अन्तरं सत्यसहस: सुनृताया: सुतो विभु: ॥ २९ ॥
svadhāmākhyo harer aṁśaḥ sādhayiṣyati tan-manoḥ antaraṁ satyasahasaḥ sunṛtāyāḥ suto vibhuḥ
मनुस्त्रयोदशो भाव्यो देवसावर्णिरात्मवान् । चित्रसेनविचित्राद्या देवसावर्णिदेहजा: ॥ ३० ॥
manus trayodaśo bhāvyo deva-sāvarṇir ātmavān citrasena-vicitrādyā deva-sāvarṇi-dehajāḥ
देवा: सुकर्मसुत्रामसंज्ञा इन्द्रो दिवस्पति: । निर्मोकतत्त्वदर्शाद्या भविष्यन्त्यृषयस्तदा ॥ ३१ ॥
devāḥ sukarma-sutrāma- saṁjñā indro divaspatiḥ nirmoka-tattvadarśādyā bhaviṣyanty ṛṣayas tadā
देवहोत्रस्य तनय उपहर्ता दिवस्पते: । योगेश्वरो हरेरंशो बृहत्यां सम्भविष्यति ॥ ३२ ॥
devahotrasya tanaya upahartā divaspateḥ yogeśvaro harer aṁśo bṛhatyāṁ sambhaviṣyati
मनुर्वा इन्द्रसावर्णिश्चतुर्दशम एष्यति । उरुगम्भीरबुधाद्या इन्द्रसावर्णिवीर्यजा: ॥ ३३ ॥
manur vā indra-sāvarṇiś caturdaśama eṣyati uru-gambhīra-budhādyā indra-sāvarṇi-vīryajāḥ
पवित्राश्चाक्षुषा देवा: शुचिरिन्द्रो भविष्यति । अग्निर्बाहु: शुचि: शुद्धो मागधाद्यास्तपस्विन: ॥ ३४ ॥
pavitrāś cākṣuṣā devāḥ śucir indro bhaviṣyati agnir bāhuḥ śuciḥ śuddho māgadhādyās tapasvinaḥ
सत्रायणस्य तनयो बृहद्भानुस्तदा हरि: । वितानायां महाराज क्रियातन्तून्वितायिता ॥ ३५ ॥
satrāyaṇasya tanayo bṛhadbhānus tadā hariḥ vitānāyāṁ mahārāja kriyā-tantūn vitāyitā
राजंश्चतुर्दशैतानि त्रिकालानुगतानि ते । प्रोक्तान्येभिर्मित: कल्पो युगसाहस्रपर्यय: ॥ ३६ ॥
rājaṁś caturdaśaitāni tri-kālānugatāni te proktāny ebhir mitaḥ kalpo yuga-sāhasra-paryayaḥ
श्रीराजोवाच मन्वन्तरेषु भगवन्यथा मन्वादयस्त्विमे । यस्मिन्कर्मणि ये येन नियुक्तास्तद्वदस्व मे ॥ १ ॥
śrī-rājovāca manvantareṣu bhagavan yathā manv-ādayas tv ime yasmin karmaṇi ye yena niyuktās tad vadasva me
श्रीऋषिरुवाच मनवो मनुपुत्राश्च मुनयश्च महीपते । इन्द्रा: सुरगणाश्चैव सर्वे पुरुषशासना: ॥ २ ॥
śrī-ṛṣir uvāca manavo manu-putrāś ca munayaś ca mahī-pate indrāḥ sura-gaṇāś caiva sarve puruṣa-śāsanāḥ
यज्ञादयो या: कथिता: पौरुष्यस्तनवो नृप । मन्वादयो जगद्यात्रां नयन्त्याभि: प्रचोदिता: ॥ ३ ॥
yajñādayo yāḥ kathitāḥ pauruṣyas tanavo nṛpa manv-ādayo jagad-yātrāṁ nayanty ābhiḥ pracoditāḥ
चतुर्युगान्ते कालेन ग्रस्ताञ्छ्रुतिगणान्यथा । तपसा ऋषयोऽपश्यन्यतो धर्म: सनातन: ॥ ४ ॥
catur-yugānte kālena grastāñ chruti-gaṇān yathā tapasā ṛṣayo ’paśyan yato dharmaḥ sanātanaḥ
ततो धर्मं चतुष्पादं मनवो हरिणोदिता: । युक्ता: सञ्चारयन्त्यद्धा स्वे स्वे काले महीं नृप ॥ ५ ॥
tato dharmaṁ catuṣpādaṁ manavo hariṇoditāḥ yuktāḥ sañcārayanty addhā sve sve kāle mahīṁ nṛpa
पालयन्ति प्रजापाला यावदन्तं विभागश: । यज्ञभागभुजो देवा ये च तत्रान्विताश्च तै: ॥ ६ ॥
pālayanti prajā-pālā yāvad antaṁ vibhāgaśaḥ yajña-bhāga-bhujo devā ye ca tatrānvitāś ca taiḥ
इन्द्रो भगवता दत्तां त्रैलोक्यश्रियमूर्जिताम् । भुञ्जान: पाति लोकांस्त्रीन् कामं लोके प्रवर्षति ॥ ७ ॥
indro bhagavatā dattāṁ trailokya-śriyam ūrjitām bhuñjānaḥ pāti lokāṁs trīn kāmaṁ loke pravarṣati
ज्ञानं चानुयुगं ब्रूते हरि: सिद्धस्वरूपधृक् । ऋषिरूपधर: कर्म योगं योगेशरूपधृक् ॥ ८ ॥
jñānaṁ cānuyugaṁ brūte hariḥ siddha-svarūpa-dhṛk ṛṣi-rūpa-dharaḥ karma yogaṁ yogeśa-rūpa-dhṛk
सर्गं प्रजेशरूपेण दस्यून्हन्यात् स्वराड्वपु: । कालरूपेण सर्वेषामभावाय पृथग्गुण: ॥ ९ ॥
sargaṁ prajeśa-rūpeṇa dasyūn hanyāt svarāḍ-vapuḥ kāla-rūpeṇa sarveṣām abhāvāya pṛthag guṇaḥ
स्तूयमानो जनैरेभिर्मायया नामरूपया । विमोहितात्मभिर्नानादर्शनैर्न च दृश्यते ॥ १० ॥
stūyamāno janair ebhir māyayā nāma-rūpayā vimohitātmabhir nānā- darśanair na ca dṛśyate
एतत् कल्पविकल्पस्य प्रमाणं परिकीर्तितम् । यत्र मन्वन्तराण्याहुश्चतुर्दश पुराविद: ॥ ११ ॥
etat kalpa-vikalpasya pramāṇaṁ parikīrtitam yatra manvantarāṇy āhuś caturdaśa purāvidaḥ
श्रीराजोवाच बले: पदत्रयं भूमे: कस्माद्धरिरयाचत । भूतेश्वर: कृपणवल्लब्धार्थोऽपि बबन्ध तम् ॥ १ ॥ एतद् वेदितुमिच्छामो महत्कौतूहलं हि न: । याच्ञेश्वरस्य पूर्णस्य बन्धनं चाप्यनागस: ॥ २ ॥
śrī-rājovāca baleḥ pada-trayaṁ bhūmeḥ kasmād dharir ayācata bhūteśvaraḥ kṛpaṇa-val labdhārtho ’pi babandha tam etad veditum icchāmo mahat kautūhalaṁ hi naḥ yācñeśvarasya pūrṇasya bandhanaṁ cāpy anāgasaḥ
श्रीशुक उवाच पराजितश्रीरसुभिश्च हापितो हीन्द्रेण राजन्भृगुभि: स जीवित: । सर्वात्मना तानभजद् भृगून्बलि: शिष्यो महात्मार्थनिवेदनेन ॥ ३ ॥
śrī-śuka uvāca parājita-śrīr asubhiś ca hāpito hīndreṇa rājan bhṛgubhiḥ sa jīvitaḥ sarvātmanā tān abhajad bhṛgūn baliḥ śiṣyo mahātmārtha-nivedanena
तं ब्राह्मणा भृगव: प्रीयमाणा अयाजयन्विश्वजिता त्रिणाकम् । जिगीषमाणं विधिनाभिषिच्य महाभिषेकेण महानुभावा: ॥ ४ ॥
taṁ brāhmaṇā bhṛgavaḥ prīyamāṇā ayājayan viśvajitā tri-ṇākam jigīṣamāṇaṁ vidhinābhiṣicya mahābhiṣekeṇa mahānubhāvāḥ
ततो रथ: काञ्चनपट्टनद्धो हयाश्च हर्यश्वतुरङ्गवर्णा: । ध्वजश्च सिंहेन विराजमानो हुताशनादास हविर्भिरिष्टात् ॥ ५ ॥
tato rathaḥ kāñcana-paṭṭa-naddho hayāś ca haryaśva-turaṅga-varṇāḥ dhvajaś ca siṁhena virājamāno hutāśanād āsa havirbhir iṣṭāt
धनुश्च दिव्यं पुरटोपनद्धं तूणावरिक्तौ कवचं च दिव्यम् । पितामहस्तस्य ददौ च माला- मम्लानपुष्पां जलजं च शुक्र: ॥ ६ ॥
dhanuś ca divyaṁ puraṭopanaddhaṁ tūṇāv ariktau kavacaṁ ca divyam pitāmahas tasya dadau ca mālām amlāna-puṣpāṁ jalajaṁ ca śukraḥ
एवं स विप्रार्जितयोधनार्थ- स्तै: कल्पितस्वस्त्ययनोऽथ विप्रान् । प्रदक्षिणीकृत्य कृतप्रणाम: प्रह्लादमामन्त्र्य नमश्चकार ॥ ७ ॥
evaṁ sa viprārjita-yodhanārthas taiḥ kalpita-svastyayano ’tha viprān pradakṣiṇī-kṛtya kṛta-praṇāmaḥ prahrādam āmantrya namaś-cakāra
अथारुह्य रथं दिव्यं भृगुदत्तं महारथ: । सुस्रग्धरोऽथ सन्नह्य धन्वी खड्गी धृतेषुधि: ॥ ८ ॥ हेमाङ्गदलसब्दाहु: स्फुरन्मकरकुण्डल: । रराज रथमारूढो धिष्ण्यस्थ इव हव्यवाट् ॥ ९ ॥
athāruhya rathaṁ divyaṁ bhṛgu-dattaṁ mahārathaḥ susrag-dharo ’tha sannahya dhanvī khaḍgī dhṛteṣudhiḥ hemāṅgada-lasad-bāhuḥ sphuran-makara-kuṇḍalaḥ rarāja ratham ārūḍho dhiṣṇya-stha iva havyavāṭ
तुल्यैश्वर्यबलश्रीभि: स्वयूथैर्दैत्ययूथपै: । पिबद्भिरिव खं दृग्भिर्दहद्भि: परिधीनिव ॥ १० ॥ वृतो विकर्षन् महतीमासुरीं ध्वजिनीं विभु: । ययाविन्द्रपुरीं स्वृद्धां कम्पयन्निव रोदसी ॥ ११ ॥
tulyaiśvarya-bala-śrībhiḥ sva-yūthair daitya-yūthapaiḥ pibadbhir iva khaṁ dṛgbhir dahadbhiḥ paridhīn iva vṛto vikarṣan mahatīm āsurīṁ dhvajinīṁ vibhuḥ yayāv indra-purīṁ svṛddhāṁ kampayann iva rodasī
रम्यामुपवनोद्यानै: श्रीमद्भिर्नन्दनादिभि: । कूजद्विहङ्गमिथुनैर्गायन्मत्तमधुव्रतै: । प्रवालफलपुष्पोरुभारशाखामरद्रुमै: ॥ १२ ॥
ramyām upavanodyānaiḥ śrīmadbhir nandanādibhiḥ kūjad-vihaṅga-mithunair gāyan-matta-madhuvrataiḥ pravāla-phala-puṣporu- bhāra-śākhāmara-drumaiḥ
हंससारसचक्राह्वकारण्डवकुलाकुला: । नलिन्यो यत्र क्रीडन्ति प्रमदा: सुरसेविता: ॥ १३ ॥
haṁsa-sārasa-cakrāhva- kāraṇḍava-kulākulāḥ nalinyo yatra krīḍanti pramadāḥ sura-sevitāḥ
आकाशगङ्गया देव्या वृतां परिखभूतया । प्राकारेणाग्निवर्णेन साट्टालेनोन्नतेन च ॥ १४ ॥
ākāśa-gaṅgayā devyā vṛtāṁ parikha-bhūtayā prākāreṇāgni-varṇena sāṭṭālenonnatena ca
रुक्मपट्टकपाटैश्च द्वारै: स्फटिकगोपुरै: । जुष्टां विभक्तप्रपथां विश्वकर्मविनिर्मिताम् ॥ १५ ॥
rukma-paṭṭa-kapāṭaiś ca dvāraiḥ sphaṭika-gopuraiḥ juṣṭāṁ vibhakta-prapathāṁ viśvakarma-vinirmitām
सभाचत्वररथ्याढ्यां विमानैर्न्यर्बुदैर्युताम् । शृङ्गाटकैर्मणिमयैर्वज्रविद्रुमवेदिभि: ॥ १६ ॥
sabhā-catvara-rathyāḍhyāṁ vimānair nyarbudair yutām śṛṅgāṭakair maṇimayair vajra-vidruma-vedibhiḥ
यत्र नित्यवयोरूपा: श्यामा विरजवासस: । भ्राजन्ते रूपवन्नार्यो ह्यर्चिर्भिरिव वह्नय: ॥ १७ ॥
yatra nitya-vayo-rūpāḥ śyāmā viraja-vāsasaḥ bhrājante rūpavan-nāryo hy arcirbhir iva vahnayaḥ
सुरस्त्रीकेशविभ्रष्टनवसौगन्धिकस्रजाम् । यत्रामोदमुपादाय मार्ग आवाति मारुत: ॥ १८ ॥
sura-strī-keśa-vibhraṣṭa- nava-saugandhika-srajām yatrāmodam upādāya mārga āvāti mārutaḥ
हेमजालाक्षनिर्गच्छद्धूमेनागुरुगन्धिना । पाण्डुरेण प्रतिच्छन्नमार्गे यान्ति सुरप्रिया: ॥ १९ ॥
hema-jālākṣa-nirgacchad- dhūmenāguru-gandhinā pāṇḍureṇa praticchanna- mārge yānti sura-priyāḥ
मुक्तावितानैर्मणिहेमकेतुभि- र्नानापताकावलभीभिरावृताम् । शिखण्डिपारावतभृङ्गनादितां वैमानिकस्त्रीकलगीतमङ्गलाम् ॥ २० ॥
muktā-vitānair maṇi-hema-ketubhir nānā-patākā-valabhībhir āvṛtām śikhaṇḍi-pārāvata-bhṛṅga-nāditāṁ vaimānika-strī-kala-gīta-maṅgalām
मृदङ्गशङ्खानकदुन्दुभिस्वनै: सतालवीणामुरजेष्टवेणुभि: । नृत्यै: सवाद्यैरुपदेवगीतकै- र्मनोरमां स्वप्रभया जितप्रभाम् ॥ २१ ॥
mṛdaṅga-śaṅkhānaka-dundubhi-svanaiḥ satāla-vīṇā-murajeṣṭa-veṇubhiḥ nṛtyaiḥ savādyair upadeva-gītakair manoramāṁ sva-prabhayā jita-prabhām
यां न व्रजन्त्यधर्मिष्ठा: खला भूतद्रुह: शठा: । मानिन: कामिनो लुब्धा एभिर्हीना व्रजन्ति यत् ॥ २२ ॥
yāṁ na vrajanty adharmiṣṭhāḥ khalā bhūta-druhaḥ śaṭhāḥ māninaḥ kāmino lubdhā ebhir hīnā vrajanti yat
तां देवधानीं स वरूथिनीपति- र्बहि: समन्ताद् रुरुधे पृतन्यया । आचार्यदत्तं जलजं महास्वनं दध्मौ प्रयुञ्जन्भयमिन्द्रयोषिताम् ॥ २३ ॥
tāṁ deva-dhānīṁ sa varūthinī-patir bahiḥ samantād rurudhe pṛtanyayā ācārya-dattaṁ jalajaṁ mahā-svanaṁ dadhmau prayuñjan bhayam indra-yoṣitām
मघवांस्तमभिप्रेत्य बले: परममुद्यमम् । सर्वदेवगणोपेतो गुरुमेतदुवाच ह ॥ २४ ॥
maghavāṁs tam abhipretya baleḥ paramam udyamam sarva-deva-gaṇopeto gurum etad uvāca ha
भगवन्नुद्यमो भूयान्बलेर्न: पूर्ववैरिण: । अविषह्यमिमं मन्ये केनासीत्तेजसोर्जित: ॥ २५ ॥
bhagavann udyamo bhūyān baler naḥ pūrva-vairiṇaḥ aviṣahyam imaṁ manye kenāsīt tejasorjitaḥ
नैनं कश्चित् कुतो वापि प्रतिव्योढुमधीश्वर: । पिबन्निव मुखेनेदं लिहन्निव दिशो दश । दहन्निव दिशो दृग्भि: संवर्ताग्निरिवोत्थित: ॥ २६ ॥
nainaṁ kaścit kuto vāpi prativyoḍhum adhīśvaraḥ pibann iva mukhenedaṁ lihann iva diśo daśa dahann iva diśo dṛgbhiḥ saṁvartāgnir ivotthitaḥ
ब्रूहि कारणमेतस्य दुर्धर्षत्वस्य मद्रिपो: । ओज: सहो बलं तेजो यत एतत्समुद्यम: ॥ २७ ॥
brūhi kāraṇam etasya durdharṣatvasya mad-ripoḥ ojaḥ saho balaṁ tejo yata etat samudyamaḥ
श्रीगुरुरुवाच जानामि मघवञ्छत्रोरुन्नतेरस्य कारणम् । शिष्यायोपभृतं तेजो भृगुभिर्ब्रह्मवादिभि: ॥ २८ ॥
śrī-gurur uvāca jānāmi maghavañ chatror unnater asya kāraṇam śiṣyāyopabhṛtaṁ tejo bhṛgubhir brahma-vādibhiḥ
ओजस्विनं बलिं जेतुं न समर्थोऽस्ति कश्चन । भवद्विधो भवान्वापि वर्जयित्वेश्वरं हरिम् । विजेष्यति न कोऽप्येनं ब्रह्मतेज:समेधितम् । नास्य शक्त: पुर: स्थातुं कृतान्तस्य यथा जना: ॥ २९ ॥
ojasvinaṁ baliṁ jetuṁ na samartho ’sti kaścana bhavad-vidho bhavān vāpi varjayitveśvaraṁ harim vijeṣyati na ko ’py enaṁ brahma-tejaḥ-samedhitam nāsya śaktaḥ puraḥ sthātuṁ kṛtāntasya yathā janāḥ
तस्मान्निलयमुत्सृज्य यूयं सर्वे त्रिविष्टपम् । यात कालं प्रतीक्षन्तो यत: शत्रोर्विपर्यय: ॥ ३० ॥
tasmān nilayam utsṛjya yūyaṁ sarve tri-viṣṭapam yāta kālaṁ pratīkṣanto yataḥ śatror viparyayaḥ
एष विप्रबलोदर्क: सम्प्रत्यूर्जितविक्रम: । तेषामेवापमानेन सानुबन्धो विनङ्क्ष्यति ॥ ३१ ॥
eṣa vipra-balodarkaḥ sampraty ūrjita-vikramaḥ teṣām evāpamānena sānubandho vinaṅkṣyati
एवं सुमन्त्रितार्थास्ते गुरुणार्थानुदर्शिना । हित्वा त्रिविष्टपं जग्मुर्गीर्वाणा: कामरूपिण: ॥ ३२ ॥
evaṁ sumantritārthās te guruṇārthānudarśinā hitvā tri-viṣṭapaṁ jagmur gīrvāṇāḥ kāma-rūpiṇaḥ
देवेष्वथ निलीनेषु बलिर्वैरोचन: पुरीम् । देवधानीमधिष्ठाय वशं निन्ये जगत्त्रयम् ॥ ३३ ॥
deveṣv atha nilīneṣu balir vairocanaḥ purīm deva-dhānīm adhiṣṭhāya vaśaṁ ninye jagat-trayam
तं विश्वजयिनं शिष्यं भृगव: शिष्यवत्सला: । शतेन हयमेधानामनुव्रतमयाजयन् ॥ ३४ ॥
taṁ viśva-jayinaṁ śiṣyaṁ bhṛgavaḥ śiṣya-vatsalāḥ śatena hayamedhānām anuvratam ayājayan
ततस्तदनुभावेन भुवनत्रयविश्रुताम् । कीर्तिं दिक्षु वितन्वान: स रेज उडुराडिव ॥ ३५ ॥
tatas tad-anubhāvena bhuvana-traya-viśrutām kīrtiṁ dikṣu-vitanvānaḥ sa reja uḍurāḍ iva
बुभुजे च श्रियं स्वृद्धां द्विजदेवोपलम्भिताम् । कृतकृत्यमिवात्मानं मन्यमानो महामना: ॥ ३६ ॥
bubhuje ca śriyaṁ svṛddhāṁ dvija-devopalambhitām kṛta-kṛtyam ivātmānaṁ manyamāno mahāmanāḥ
श्रीशुक उवाच एवं पुत्रेषु नष्टेषु देवमातादितिस्तदा । हृते त्रिविष्टपे दैत्यै: पर्यतप्यदनाथवत् ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca evaṁ putreṣu naṣṭeṣu deva-mātāditis tadā hṛte tri-viṣṭape daityaiḥ paryatapyad anāthavat
एकदा कश्यपस्तस्या आश्रमं भगवानगात् । निरुत्सवं निरानन्दं समाधेर्विरतश्चिरात् ॥ २ ॥
ekadā kaśyapas tasyā āśramaṁ bhagavān agāt nirutsavaṁ nirānandaṁ samādher virataś cirāt
स पत्नीं दीनवदनां कृतासनपरिग्रह: । सभाजितो यथान्यायमिदमाह कुरूद्वह ॥ ३ ॥
sa patnīṁ dīna-vadanāṁ kṛtāsana-parigrahaḥ sabhājito yathā-nyāyam idam āha kurūdvaha
अप्यभद्रं न विप्राणां भद्रे लोकेऽधुनागतम् । न धर्मस्य न लोकस्य मृत्योश्छन्दानुवर्तिन: ॥ ४ ॥
apy abhadraṁ na viprāṇāṁ bhadre loke ’dhunāgatam na dharmasya na lokasya mṛtyoś chandānuvartinaḥ
अपि वाकुशलं किञ्चिद् गृहेषु गृहमेधिनि । धर्मस्यार्थस्य कामस्य यत्र योगो ह्ययोगिनाम् ॥ ५ ॥
api vākuśalaṁ kiñcid gṛheṣu gṛha-medhini dharmasyārthasya kāmasya yatra yogo hy ayoginām
अपि वातिथयोऽभ्येत्य कुटुम्बासक्तया त्वया । गृहादपूजिता याता: प्रत्युत्थानेन वा क्वचित् ॥ ६ ॥
api vātithayo ’bhyetya kuṭumbāsaktayā tvayā gṛhād apūjitā yātāḥ pratyutthānena vā kvacit
गृहेषु येष्वतिथयो नार्चिता: सलिलैरपि । यदि निर्यान्ति ते नूनं फेरुराजगृहोपमा: ॥ ७ ॥
gṛheṣu yeṣv atithayo nārcitāḥ salilair api yadi niryānti te nūnaṁ pherurāja-gṛhopamāḥ
अप्यग्नयस्तु वेलायां न हुता हविषा सति । त्वयोद्विग्नधिया भद्रे प्रोषिते मयि कर्हिचित् ॥ ८ ॥
apy agnayas tu velāyāṁ na hutā haviṣā sati tvayodvigna-dhiyā bhadre proṣite mayi karhicit
यत्पूजया कामदुघान्याति लोकान्गृहान्वित: । ब्राह्मणोऽग्निश्च वै विष्णो: सर्वदेवात्मनो मुखम् ॥ ९ ॥
yat-pūjayā kāma-dughān yāti lokān gṛhānvitaḥ brāhmaṇo ’gniś ca vai viṣṇoḥ sarva-devātmano mukham
अपि सर्वे कुशलिनस्तव पुत्रा मनस्विनि । लक्षयेऽस्वस्थमात्मानं भवत्या लक्षणैरहम् ॥ १० ॥
api sarve kuśalinas tava putrā manasvini lakṣaye ’svastham ātmānaṁ bhavatyā lakṣaṇair aham
श्रीअदितिरुवाच भद्रं द्विजगवां ब्रह्मन्धर्मस्यास्य जनस्य च । त्रिवर्गस्य परं क्षेत्रं गृहमेधिन्गृहा इमे ॥ ११ ॥
śrī-aditir uvāca bhadraṁ dvija-gavāṁ brahman dharmasyāsya janasya ca tri-vargasya paraṁ kṣetraṁ gṛhamedhin gṛhā ime
अग्नयोऽतिथयो भृत्या भिक्षवो ये च लिप्सव: । सर्वं भगवतो ब्रह्मन्ननुध्यानान्न रिष्यति ॥ १२ ॥
agnayo ’tithayo bhṛtyā bhikṣavo ye ca lipsavaḥ sarvaṁ bhagavato brahmann anudhyānān na riṣyati
को नु मे भगवन्कामो न सम्पद्येत मानस: । यस्या भवान्प्रजाध्यक्ष एवं धर्मान्प्रभाषते ॥ १३ ॥
ko nu me bhagavan kāmo na sampadyeta mānasaḥ yasyā bhavān prajādhyakṣa evaṁ dharmān prabhāṣate
तवैव मारीच मन:शरीरजा: प्रजा इमा: सत्त्वरजस्तमोजुष: । समो भवांस्तास्वसुरादिषु प्रभो तथापि भक्तं भजते महेश्वर: ॥ १४ ॥
tavaiva mārīca manaḥ-śarīrajāḥ prajā imāḥ sattva-rajas-tamo-juṣaḥ samo bhavāṁs tāsv asurādiṣu prabho tathāpi bhaktaṁ bhajate maheśvaraḥ
तस्मादीश भजन्त्या मे श्रेयश्चिन्तय सुव्रत । हृतश्रियो हृतस्थानान्सपत्नै: पाहि न: प्रभो ॥ १५ ॥
tasmād īśa bhajantyā me śreyaś cintaya suvrata hṛta-śriyo hṛta-sthānān sapatnaiḥ pāhi naḥ prabho
परैर्विवासिता साहं मग्ना व्यसनसागरे । ऐश्वर्यं श्रीर्यश: स्थानं हृतानि प्रबलैर्मम ॥ १६ ॥
parair vivāsitā sāhaṁ magnā vyasana-sāgare aiśvaryaṁ śrīr yaśaḥ sthānaṁ hṛtāni prabalair mama
यथा तानि पुन: साधो प्रपद्येरन् ममात्मजा: । तथा विधेहि कल्याणं धिया कल्याणकृत्तम ॥ १७ ॥
yathā tāni punaḥ sādho prapadyeran mamātmajāḥ tathā vidhehi kalyāṇaṁ dhiyā kalyāṇa-kṛttama
श्रीशुक उवाच एवमभ्यर्थितोऽदित्या कस्तामाह स्मयन्निव । अहो मायाबलं विष्णो: स्नेहबद्धमिदं जगत् ॥ १८ ॥
śrī-śuka uvāca evam abhyarthito ’dityā kas tām āha smayann iva aho māyā-balaṁ viṣṇoḥ sneha-baddham idaṁ jagat
क्व देहो भौतिकोऽनात्मा क्व चात्मा प्रकृते: पर: । कस्य के पतिपुत्राद्या मोह एव हि कारणम् ॥ १९ ॥
kva deho bhautiko ’nātmā kva cātmā prakṛteḥ paraḥ kasya ke pati-putrādyā moha eva hi kāraṇam
उपतिष्ठस्व पुरुषं भगवन्तं जनार्दनम् । सर्वभूतगुहावासं वासुदेवं जगद्गुरुम् ॥ २० ॥
upatiṣṭhasva puruṣaṁ bhagavantaṁ janārdanam sarva-bhūta-guhā-vāsaṁ vāsudevaṁ jagad-gurum
स विधास्यति ते कामान्हरिर्दीनानुकम्पन: । अमोघा भगवद्भक्तिर्नेतरेति मतिर्मम ॥ २१ ॥
sa vidhāsyati te kāmān harir dīnānukampanaḥ amoghā bhagavad-bhaktir netareti matir mama
श्रीअदितिरुवाच केनाहं विधिना ब्रह्मन्नुपस्थास्ये जगत्पतिम् । यथा मे सत्यसङ्कल्पो विदध्यात् स मनोरथम् ॥ २२ ॥
śrī-aditir uvāca kenāhaṁ vidhinā brahmann upasthāsye jagat-patim yathā me satya-saṅkalpo vidadhyāt sa manoratham
आदिश त्वं द्विजश्रेष्ठ विधिं तदुपधावनम् । आशु तुष्यति मे देव: सीदन्त्या: सह पुत्रकै: ॥ २३ ॥
ādiśa tvaṁ dvija-śreṣṭha vidhiṁ tad-upadhāvanam āśu tuṣyati me devaḥ sīdantyāḥ saha putrakaiḥ
श्रीकश्यप उवाच एतन्मे भगवान्पृष्ट: प्रजाकामस्य पद्मज: । यदाह ते प्रवक्ष्यामि व्रतं केशवतोषणम् ॥ २४ ॥
śrī-kaśyapa uvāca etan me bhagavān pṛṣṭaḥ prajā-kāmasya padmajaḥ yad āha te pravakṣyāmi vrataṁ keśava-toṣaṇam
फाल्गुनस्यामले पक्षे द्वादशाहं पयोव्रतम् । अर्चयेदरविन्दाक्षं भक्त्या परमयान्वित: ॥ २५ ॥
phālgunasyāmale pakṣe dvādaśāhaṁ payo-vratam arcayed aravindākṣaṁ bhaktyā paramayānvitaḥ
सिनीवाल्यां मृदालिप्य स्नायात् क्रोडविदीर्णया । यदि लभ्येत वै स्रोतस्येतं मन्त्रमुदीरयेत् ॥ २६ ॥
sinīvālyāṁ mṛdālipya snāyāt kroḍa-vidīrṇayā yadi labhyeta vai srotasy etaṁ mantram udīrayet
त्वं देव्यादिवराहेण रसाया: स्थानमिच्छता । उद्धृतासि नमस्तुभ्यं पाप्मानं मे प्रणाशय ॥ २७ ॥
tvaṁ devy ādi-varāheṇa rasāyāḥ sthānam icchatā uddhṛtāsi namas tubhyaṁ pāpmānaṁ me praṇāśaya
निर्वर्तितात्मनियमो देवमर्चेत् समाहित: । अर्चायां स्थण्डिले सूर्ये जले वह्नौ गुरावपि ॥ २८ ॥
nirvartitātma-niyamo devam arcet samāhitaḥ arcāyāṁ sthaṇḍile sūrye jale vahnau gurāv api
नमस्तुभ्यं भगवते पुरुषाय महीयसे । सर्वभूतनिवासाय वासुदेवाय साक्षिणे ॥ २९ ॥
namas tubhyaṁ bhagavate puruṣāya mahīyase sarva-bhūta-nivāsāya vāsudevāya sākṣiṇe
नमोऽव्यक्ताय सूक्ष्माय प्रधानपुरुषाय च । चतुर्विंशद्गुणज्ञाय गुणसङ्ख्यानहेतवे ॥ ३० ॥
namo ’vyaktāya sūkṣmāya pradhāna-puruṣāya ca catur-viṁśad-guṇa-jñāya guṇa-saṅkhyāna-hetave
नमो द्विशीर्ष्णे त्रिपदे चतु:शृङ्गाय तन्तवे । सप्तहस्ताय यज्ञाय त्रयीविद्यात्मने नम: ॥ ३१ ॥
namo dvi-śīrṣṇe tri-pade catuḥ-śṛṅgāya tantave sapta-hastāya yajñāya trayī-vidyātmane namaḥ
नम: शिवाय रुद्राय नम: शक्तिधराय च । सर्वविद्याधिपतये भूतानां पतये नम: ॥ ३२ ॥
namaḥ śivāya rudrāya namaḥ śakti-dharāya ca sarva-vidyādhipataye bhūtānāṁ pataye namaḥ
नमो हिरण्यगर्भाय प्राणाय जगदात्मने । योगैश्वर्यशरीराय नमस्ते योगहेतवे ॥ ३३ ॥
namo hiraṇyagarbhāya prāṇāya jagad-ātmane yogaiśvarya-śarīrāya namas te yoga-hetave
नमस्त आदिदेवाय साक्षिभूताय ते नम: । नारायणाय ऋषये नराय हरये नम: ॥ ३४ ॥
namas ta ādi-devāya sākṣi-bhūtāya te namaḥ nārāyaṇāya ṛṣaye narāya haraye namaḥ
नमो मरकतश्यामवपुषेऽधिगतश्रिये । केशवाय नमस्तुभ्यं नमस्ते पीतवाससे ॥ ३५ ॥
namo marakata-śyāma- vapuṣe ’dhigata-śriye keśavāya namas tubhyaṁ namas te pīta-vāsase
त्वं सर्ववरद: पुंसां वरेण्य वरदर्षभ । अतस्ते श्रेयसे धीरा: पादरेणुमुपासते ॥ ३६ ॥
tvaṁ sarva-varadaḥ puṁsāṁ vareṇya varadarṣabha atas te śreyase dhīrāḥ pāda-reṇum upāsate
अन्ववर्तन्त यं देवा: श्रीश्च तत्पादपद्मयो: । स्पृहयन्त इवामोदं भगवान्मे प्रसीदताम् ॥ ३७ ॥
anvavartanta yaṁ devāḥ śrīś ca tat-pāda-padmayoḥ spṛhayanta ivāmodaṁ bhagavān me prasīdatām
एतैर्मन्त्रैर्हृषीकेशमावाहनपुरस्कृतम् । अर्चयेच्छ्रद्धया युक्त: पाद्योपस्पर्शनादिभि: ॥ ३८ ॥
etair mantrair hṛṣīkeśam āvāhana-puraskṛtam arcayec chraddhayā yuktaḥ pādyopasparśanādibhiḥ
अर्चित्वा गन्धमाल्याद्यै: पयसा स्नपयेद् विभुम् । वस्त्रोपवीताभरणपाद्योपस्पर्शनैस्तत: । गन्धधूपादिभिश्चार्चेद्द्वादशाक्षरविद्यया ॥ ३९ ॥
arcitvā gandha-mālyādyaiḥ payasā snapayed vibhum vastropavītābharaṇa- pādyopasparśanais tataḥ gandha-dhūpādibhiś cārced dvādaśākṣara-vidyayā
शृतं पयसि नैवेद्यं शाल्यन्नं विभवे सति । ससर्पि: सगुडं दत्त्वा जुहुयान्मूलविद्यया ॥ ४० ॥
śṛtaṁ payasi naivedyaṁ śāly-annaṁ vibhave sati sasarpiḥ saguḍaṁ dattvā juhuyān mūla-vidyayā
निवेदितं तद्भक्ताय दद्याद्भुञ्जीत वा स्वयम् । दत्त्वाचमनमर्चित्वा ताम्बूलं च निवेदयेत् ॥ ४१ ॥
niveditaṁ tad-bhaktāya dadyād bhuñjīta vā svayam dattvācamanam arcitvā tāmbūlaṁ ca nivedayet
जपेदष्टोत्तरशतं स्तुवीत स्तुतिभि: प्रभुम् । कृत्वा प्रदक्षिणं भूमौ प्रणमेद् दण्डवन्मुदा ॥ ४२ ॥
japed aṣṭottara-śataṁ stuvīta stutibhiḥ prabhum kṛtvā pradakṣiṇaṁ bhūmau praṇamed daṇḍavan mudā
कृत्वा शिरसि तच्छेषां देवमुद्वासयेत् तत: । द्वयवरान्भोजयेद् विप्रान्पायसेन यथोचितम् ॥ ४३ ॥
kṛtvā śirasi tac-cheṣāṁ devam udvāsayet tataḥ dvy-avarān bhojayed viprān pāyasena yathocitam
भुञ्जीत तैरनुज्ञात: सेष्ट: शेषं सभाजितै: । ब्रह्मचार्यथ तद्रात्र्यां श्वोभूते प्रथमेऽहनि ॥ ४४ ॥ स्नात: शुचिर्यथोक्तेन विधिना सुसमाहित: । पयसा स्नापयित्वार्चेद् यावद्व्रतसमापनम् ॥ ४५ ॥
bhuñjīta tair anujñātaḥ seṣṭaḥ śeṣaṁ sabhājitaiḥ brahmacāry atha tad-rātryāṁ śvo bhūte prathame ’hani snātaḥ śucir yathoktena vidhinā susamāhitaḥ payasā snāpayitvārced yāvad vrata-samāpanam
पयोभक्षो व्रतमिदं चरेद् विष्णवर्चनादृत: । पूर्ववज्जुहुयादग्निं ब्राह्मणांश्चापि भोजयेत् ॥ ४६ ॥
payo-bhakṣo vratam idaṁ cared viṣṇv-arcanādṛtaḥ pūrvavaj juhuyād agniṁ brāhmaṇāṁś cāpi bhojayet
एवं त्वहरह: कुर्याद्द्वादशाहं पयोव्रतम् । हरेराराधनं होममर्हणं द्विजतर्पणम् ॥ ४७ ॥
evaṁ tv ahar ahaḥ kuryād dvādaśāhaṁ payo-vratam harer ārādhanaṁ homam arhaṇaṁ dvija-tarpaṇam
प्रतिपद्दिनमारभ्य यावच्छुक्लत्रयोदशीम् । ब्रह्मचर्यमध:स्वप्नं स्नानं त्रिषवणं चरेत् ॥ ४८ ॥
pratipad-dinam ārabhya yāvac chukla-trayodaśīm brahmacaryam adhaḥ-svapnaṁ snānaṁ tri-ṣavaṇaṁ caret
वर्जयेदसदालापं भोगानुच्चावचांस्तथा । अहिंस्र: सर्वभूतानां वासुदेवपरायण: ॥ ४९ ॥
varjayed asad-ālāpaṁ bhogān uccāvacāṁs tathā ahiṁsraḥ sarva-bhūtānāṁ vāsudeva-parāyaṇaḥ
त्रयोदश्यामथो विष्णो: स्नपनं पञ्चकैर्विभो: । कारयेच्छास्त्रदृष्टेन विधिना विधिकोविदै: ॥ ५० ॥
trayodaśyām atho viṣṇoḥ snapanaṁ pañcakair vibhoḥ kārayec chāstra-dṛṣṭena vidhinā vidhi-kovidaiḥ
पूजां च महतीं कुर्याद् वित्तशाठ्यविवर्जित: । चरुं निरूप्य पयसि शिपिविष्टाय विष्णवे ॥ ५१ ॥ सूक्तेन तेन पुरुषं यजेत सुसमाहित: । नैवेद्यं चातिगुणवद् दद्यात्पुरुषतुष्टिदम् ॥ ५२ ॥
pūjāṁ ca mahatīṁ kuryād vitta-śāṭhya-vivarjitaḥ caruṁ nirūpya payasi śipiviṣṭāya viṣṇave sūktena tena puruṣaṁ yajeta susamāhitaḥ naivedyaṁ cātiguṇavad dadyāt puruṣa-tuṣṭidam
आचार्यं ज्ञानसम्पन्नं वस्त्राभरणधेनुभि: । तोषयेदृत्विजश्चैव तद्विद्ध्याराधनं हरे: ॥ ५३ ॥
ācāryaṁ jñāna-sampannaṁ vastrābharaṇa-dhenubhiḥ toṣayed ṛtvijaś caiva tad viddhy ārādhanaṁ hareḥ
भोजयेत् तान्गुणवता सदन्नेन शुचिस्मिते । अन्यांश्च ब्राह्मणाञ्छक्त्या ये च तत्र समागता: ॥ ५४ ॥
bhojayet tān guṇavatā sad-annena śuci-smite anyāṁś ca brāhmaṇāñ chaktyā ye ca tatra samāgatāḥ
दक्षिणां गुरवे दद्यादृत्विग्भ्यश्च यथार्हत: । अन्नाद्येनाश्वपाकांश्च प्रीणयेत्समुपागतान् ॥ ५५ ॥
dakṣiṇāṁ gurave dadyād ṛtvigbhyaś ca yathārhataḥ annādyenāśva-pākāṁś ca prīṇayet samupāgatān
भुक्तवत्सु च सर्वेषु दीनान्धकृपणादिषु । विष्णोस्तत्प्रीणनं विद्वान्भुञ्जीत सह बन्धुभि: ॥ ५६ ॥
bhuktavatsu ca sarveṣu dīnāndha-kṛpaṇādiṣu viṣṇos tat prīṇanaṁ vidvān bhuñjīta saha bandhubhiḥ
नृत्यवादित्रगीतैश्च स्तुतिभि: स्वस्तिवाचकै: । कारयेत्तत्कथाभिश्च पूजां भगवतोऽन्वहम् ॥ ५७ ॥
nṛtya-vāditra-gītaiś ca stutibhiḥ svasti-vācakaiḥ kārayet tat-kathābhiś ca pūjāṁ bhagavato ’nvaham
एतत्पयोव्रतं नाम पुरुषाराधनं परम् । पितामहेनाभिहितं मया ते समुदाहृतम् ॥ ५८ ॥
etat payo-vrataṁ nāma puruṣārādhanaṁ param pitāmahenābhihitaṁ mayā te samudāhṛtam
त्वं चानेन महाभागे सम्यक्चीर्णेन केशवम् । आत्मना शुद्धभावेन नियतात्मा भजाव्ययम् ॥ ५९ ॥
tvaṁ cānena mahā-bhāge samyak cīrṇena keśavam ātmanā śuddha-bhāvena niyatātmā bhajāvyayam
अयं वै सर्वयज्ञाख्य: सर्वव्रतमिति स्मृतम् । तप:सारमिदं भद्रे दानं चेश्वरतर्पणम् ॥ ६० ॥
ayaṁ vai sarva-yajñākhyaḥ sarva-vratam iti smṛtam tapaḥ-sāram idaṁ bhadre dānaṁ ceśvara-tarpaṇam
त एव नियमा: साक्षात्त एव च यमोत्तमा: । तपो दानं व्रतं यज्ञो येन तुष्यत्यधोक्षज: ॥ ६१ ॥
ta eva niyamāḥ sākṣāt ta eva ca yamottamāḥ tapo dānaṁ vrataṁ yajño yena tuṣyaty adhokṣajaḥ
तस्मादेतद्व्रतं भद्रे प्रयता श्रद्धयाचर । भगवान्परितुष्टस्ते वरानाशु विधास्यति ॥ ६२ ॥
tasmād etad vrataṁ bhadre prayatā śraddhayācara bhagavān parituṣṭas te varān āśu vidhāsyati
श्रीशुक उवाच इत्युक्ता सादिती राजन्स्वभर्त्रा कश्यपेन वै । अन्वतिष्ठद् व्रतमिदं द्वादशाहमतन्द्रिता ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca ity uktā sāditī rājan sva-bhartrā kaśyapena vai anv atiṣṭhad vratam idaṁ dvādaśāham atandritā
चिन्तयन्त्येकया बुद्ध्या महापुरुषमीश्वरम् । प्रगृह्येन्द्रियदुष्टाश्वान्मनसा बुद्धिसारथि: ॥ २ ॥ मनश्चैकाग्रया बुद्ध्या भगवत्यखिलात्मनि । वासुदेवे समाधाय चचार ह पयोव्रतम् ॥ ३ ॥
cintayanty ekayā buddhyā mahā-puruṣam īśvaram pragṛhyendriya-duṣṭāśvān manasā buddhi-sārathiḥ manaś caikāgrayā buddhyā bhagavaty akhilātmani vāsudeve samādhāya cacāra ha payo-vratam
तस्या: प्रादुरभूत्तात भगवानादिपुरुष: । पीतवासाश्चतुर्बाहु: शङ्खचक्रगदाधर: ॥ ४ ॥
tasyāḥ prādurabhūt tāta bhagavān ādi-puruṣaḥ pīta-vāsāś catur-bāhuḥ śaṅkha-cakra-gadā-dharaḥ
तं नेत्रगोचरं वीक्ष्य सहसोत्थाय सादरम् । ननाम भुवि कायेन दण्डवत् प्रीतिविह्वला ॥ ५ ॥
taṁ netra-gocaraṁ vīkṣya sahasotthāya sādaram nanāma bhuvi kāyena daṇḍavat-prīti-vihvalā
सोत्थाय बद्धाञ्जलिरीडितुं स्थिता नोत्सेह आनन्दजलाकुलेक्षणा । बभूव तूष्णीं पुलकाकुलाकृति- स्तद्दर्शनात्युत्सवगात्रवेपथु: ॥ ६ ॥
sotthāya baddhāñjalir īḍituṁ sthitā notseha ānanda-jalākulekṣaṇā babhūva tūṣṇīṁ pulakākulākṛtis tad-darśanātyutsava-gātra-vepathuḥ
प्रीत्या शनैर्गद्गदया गिरा हरिं तुष्टाव सा देव्यदिति: कुरूद्वह । उद्वीक्षती सा पिबतीव चक्षुषा रमापतिं यज्ञपतिं जगत्पतिम् ॥ ७ ॥
prītyā śanair gadgadayā girā hariṁ tuṣṭāva sā devy aditiḥ kurūdvaha udvīkṣatī sā pibatīva cakṣuṣā ramā-patiṁ yajña-patiṁ jagat-patim
श्रीअदितिरुवाच यज्ञेश यज्ञपुरुषाच्युत तीर्थपाद तीर्थश्रव: श्रवणमङ्गलनामधेय । आपन्नलोकवृजिनोपशमोदयाद्य शं न: कृधीश भगवन्नसि दीननाथ: ॥ ८ ॥
śrī-aditir uvāca yajñeśa yajña-puruṣācyuta tīrtha-pāda tīrtha-śravaḥ śravaṇa-maṅgala-nāmadheya āpanna-loka-vṛjinopaśamodayādya śaṁ naḥ kṛdhīśa bhagavann asi dīna-nāthaḥ
विश्वाय विश्वभवनस्थितिसंयमाय स्वैरं गृहीतपुरुशक्तिगुणाय भूम्ने । स्वस्थाय शश्वदुपबृंहितपूर्णबोध- व्यापादितात्मतमसे हरये नमस्ते ॥ ९ ॥
viśvāya viśva-bhavana-sthiti-saṁyamāya svairaṁ gṛhīta-puru-śakti-guṇāya bhūmne sva-sthāya śaśvad-upabṛṁhita-pūrṇa-bodha- vyāpāditātma-tamase haraye namas te
आयु: परं वपुरभीष्टमतुल्यलक्ष्मी- र्द्योभूरसा: सकलयोगगुणास्त्रिवर्ग: । ज्ञानं च केवलमनन्त भवन्ति तुष्टात् त्वत्तो नृणां किमु सपत्नजयादिराशी: ॥ १० ॥
āyuḥ paraṁ vapur abhīṣṭam atulya-lakṣmīr dyo-bhū-rasāḥ sakala-yoga-guṇās tri-vargaḥ jñānaṁ ca kevalam ananta bhavanti tuṣṭāt tvatto nṛṇāṁ kim u sapatna-jayādir āśīḥ
श्रीशुक उवाच अदित्यैवं स्तुतो राजन्भगवान्पुष्करेक्षण: । क्षेत्रज्ञ: सर्वभूतानामिति होवाच भारत ॥ ११ ॥
śrī-śuka uvāca adityaivaṁ stuto rājan bhagavān puṣkarekṣaṇaḥ kṣetra-jñaḥ sarva-bhūtānām iti hovāca bhārata
श्रीभगवानुवाच देवमातर्भवत्या मे विज्ञातं चिरकाङ्क्षितम् । यत् सपत्नैर्हृतश्रीणां च्यावितानां स्वधामत: ॥ १२ ॥
śrī-bhagavān uvāca deva-mātar bhavatyā me vijñātaṁ cira-kāṅkṣitam yat sapatnair hṛta-śrīṇāṁ cyāvitānāṁ sva-dhāmataḥ
तान्विनिर्जित्य समरे दुर्मदानसुरर्षभान् । प्रतिलब्धजयश्रीभि: पुत्रैरिच्छस्युपासितुम् ॥ १३ ॥
tān vinirjitya samare durmadān asurarṣabhān pratilabdha-jaya-śrībhiḥ putrair icchasy upāsitum
इन्द्रज्येष्ठै: स्वतनयैर्हतानां युधि विद्विषाम् । स्त्रियो रुदन्तीरासाद्य द्रष्टुमिच्छसि दु:खिता: ॥ १४ ॥
indra-jyeṣṭhaiḥ sva-tanayair hatānāṁ yudhi vidviṣām striyo rudantīr āsādya draṣṭum icchasi duḥkhitāḥ
आत्मजान्सुसमृद्धांस्त्वं प्रत्याहृतयश:श्रिय: । नाकपृष्ठमधिष्ठाय क्रीडतो द्रष्टुमिच्छसि ॥ १५ ॥
ātmajān susamṛddhāṁs tvaṁ pratyāhṛta-yaśaḥ-śriyaḥ nāka-pṛṣṭham adhiṣṭhāya krīḍato draṣṭum icchasi
प्रायोऽधुना तेऽसुरयूथनाथा अपारणीया इति देवि मे मति: । यत्तेऽनुकूलेश्वरविप्रगुप्ता न विक्रमस्तत्र सुखं ददाति ॥ १६ ॥
prāyo ’dhunā te ’sura-yūtha-nāthā apāraṇīyā iti devi me matiḥ yat te ’nukūleśvara-vipra-guptā na vikramas tatra sukhaṁ dadāti
अथाप्युपायो मम देवि चिन्त्य: सन्तोषितस्य व्रतचर्यया ते । ममार्चनं नार्हति गन्तुमन्यथा श्रद्धानुरूपं फलहेतुकत्वात् ॥ १७ ॥
athāpy upāyo mama devi cintyaḥ santoṣitasya vrata-caryayā te mamārcanaṁ nārhati gantum anyathā śraddhānurūpaṁ phala-hetukatvāt
त्वयार्चितश्चाहमपत्यगुप्तये पयोव्रतेनानुगुणं समीडित: । स्वांशेन पुत्रत्वमुपेत्य ते सुतान् गोप्तास्मि मारीचतपस्यधिष्ठित: ॥ १८ ॥
tvayārcitaś cāham apatya-guptaye payo-vratenānuguṇaṁ samīḍitaḥ svāṁśena putratvam upetya te sutān goptāsmi mārīca-tapasy adhiṣṭhitaḥ
उपधाव पतिं भद्रे प्रजापतिमकल्मषम् । मां च भावयती पत्यावेवंरूपमवस्थितम् ॥ १९ ॥
upadhāva patiṁ bhadre prajāpatim akalmaṣam māṁ ca bhāvayatī patyāv evaṁ rūpam avasthitam
नैतत् परस्मा आख्येयं पृष्टयापि कथञ्चन । सर्वं सम्पद्यते देवि देवगुह्यं सुसंवृतम् ॥ २० ॥
naitat parasmā ākhyeyaṁ pṛṣṭayāpi kathañcana sarvaṁ sampadyate devi deva-guhyaṁ susaṁvṛtam
श्रीशुक उवाच एतावदुक्त्वा भगवांस्तत्रैवान्तरधीयत । अदितिर्दुर्लभं लब्ध्वा हरेर्जन्मात्मनि प्रभो: । उपाधावत् पतिं भक्त्या परया कृतकृत्यवत् ॥ २१ ॥
śrī-śuka uvāca etāvad uktvā bhagavāṁs tatraivāntaradhīyata aditir durlabhaṁ labdhvā harer janmātmani prabhoḥ upādhāvat patiṁ bhaktyā parayā kṛta-kṛtyavat
स वै समाधियोगेन कश्यपस्तदबुध्यत । प्रविष्टमात्मनि हरेरंशं ह्यवितथेक्षण: ॥ २२ ॥
sa vai samādhi-yogena kaśyapas tad abudhyata praviṣṭam ātmani harer aṁśaṁ hy avitathekṣaṇaḥ
सोऽदित्यां वीर्यमाधत्त तपसा चिरसम्भृतम् । समाहितमना राजन्दारुण्यग्निं यथानिल: ॥ २३ ॥
so ’dityāṁ vīryam ādhatta tapasā cira-sambhṛtam samāhita-manā rājan dāruṇy agniṁ yathānilaḥ
अदितेर्धिष्ठितं गर्भं भगवन्तं सनातनम् । हिरण्यगर्भो विज्ञाय समीडे गुह्यनामभि: ॥ २४ ॥
aditer dhiṣṭhitaṁ garbhaṁ bhagavantaṁ sanātanam hiraṇyagarbho vijñāya samīḍe guhya-nāmabhiḥ
श्रीब्रह्मोवाच जयोरुगाय भगवन्नुरुक्रम नमोऽस्तु ते । नमो ब्रह्मण्यदेवाय त्रिगुणाय नमो नम: ॥ २५ ॥
śrī-brahmovāca jayorugāya bhagavann urukrama namo ’stu te namo brahmaṇya-devāya tri-guṇāya namo namaḥ
नमस्ते पृश्निगर्भाय वेदगर्भाय वेधसे । त्रिनाभाय त्रिपृष्ठाय शिपिविष्टाय विष्णवे ॥ २६ ॥
namas te pṛśni-garbhāya veda-garbhāya vedhase tri-nābhāya tri-pṛṣṭhāya śipi-viṣṭāya viṣṇave
त्वमादिरन्तो भुवनस्य मध्य- मनन्तशक्तिं पुरुषं यमाहु: । कालो भवानाक्षिपतीश विश्वं स्रोतो यथान्त:पतितं गभीरम् ॥ २७ ॥
tvam ādir anto bhuvanasya madhyam ananta-śaktiṁ puruṣaṁ yam āhuḥ kālo bhavān ākṣipatīśa viśvaṁ sroto yathāntaḥ patitaṁ gabhīram
त्वं वै प्रजानां स्थिरजङ्गमानां प्रजापतीनामसि सम्भविष्णु: । दिवौकसां देव दिवश्च्युतानां परायणं नौरिव मज्जतोऽप्सु ॥ २८ ॥
tvaṁ vai prajānāṁ sthira-jaṅgamānāṁ prajāpatīnām asi sambhaviṣṇuḥ divaukasāṁ deva divaś cyutānāṁ parāyaṇaṁ naur iva majjato ’psu
श्रीशुक उवाच इत्थं विरिञ्चस्तुतकर्मवीर्य: प्रादुर्बभूवामृतभूरदित्याम् । चतुर्भुज: शङ्खगदाब्जचक्र: पिशङ्गवासा नलिनायतेक्षण: ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca itthaṁ viriñca-stuta-karma-vīryaḥ prādurbabhūvāmṛta-bhūr adityām catur-bhujaḥ śaṅkha-gadābja-cakraḥ piśaṅga-vāsā nalināyatekṣaṇaḥ
श्यामावदातो झषराजकुण्डल- त्विषोल्लसच्छ्रीवदनाम्बुज: पुमान् । श्रीवत्सवक्षा बलयाङ्गदोल्लस- त्किरीटकाञ्चीगुणचारुनूपुर: ॥ २ ॥
śyāmāvadāto jhaṣa-rāja-kuṇḍala- tviṣollasac-chrī-vadanāmbujaḥ pumān śrīvatsa-vakṣā balayāṅgadollasat- kirīṭa-kāñcī-guṇa-cāru-nūpuraḥ
मधुव्रतव्रातविघुष्टया स्वया विराजित: श्रीवनमालया हरि: । प्रजापतेर्वेश्मतम: स्वरोचिषा विनाशयन् कण्ठनिविष्टकौस्तुभ: ॥ ३ ॥
madhu-vrata-vrāta-vighuṣṭayā svayā virājitaḥ śrī-vanamālayā hariḥ prajāpater veśma-tamaḥ svarociṣā vināśayan kaṇṭha-niviṣṭa-kaustubhaḥ
दिश: प्रसेदु: सलिलाशयास्तदा प्रजा: प्रहृष्टा ऋतवो गुणान्विता: । द्यौरन्तरीक्षं क्षितिरग्निजिह्वा गावो द्विजा: सञ्जहृषुर्नगाश्च ॥ ४ ॥
diśaḥ praseduḥ salilāśayās tadā prajāḥ prahṛṣṭā ṛtavo guṇānvitāḥ dyaur antarīkṣaṁ kṣitir agni-jihvā gāvo dvijāḥ sañjahṛṣur nagāś ca
श्रोणायां श्रवणद्वादश्यां मुहूर्तेऽभिजिति प्रभु: । सर्वे नक्षत्रताराद्याश्चक्रुस्तज्जन्म दक्षिणम् ॥ ५ ॥
śroṇāyāṁ śravaṇa-dvādaśyāṁ muhūrte ’bhijiti prabhuḥ sarve nakṣatra-tārādyāś cakrus taj-janma dakṣiṇam
द्वादश्यां सवितातिष्ठन्मध्यन्दिनगतो नृप । विजयानाम सा प्रोक्ता यस्यां जन्म विदुर्हरे: ॥ ६ ॥
dvādaśyāṁ savitātiṣṭhan madhyandina-gato nṛpa vijayā-nāma sā proktā yasyāṁ janma vidur hareḥ
शङ्खदुन्दुभयो नेदुर्मृदङ्गपणवानका: । चित्रवादित्रतूर्याणां निर्घोषस्तुमुलोऽभवत् ॥ ७ ॥
śaṅkha-dundubhayo nedur mṛdaṅga-paṇavānakāḥ citra-vāditra-tūryāṇāṁ nirghoṣas tumulo ’bhavat
प्रीताश्चाप्सरसोऽनृत्यन्गन्धर्वप्रवरा जगु: । तुष्टुवुर्मुनयो देवा मनव: पितरोऽग्नय: ॥ ८ ॥
prītāś cāpsaraso ’nṛtyan gandharva-pravarā jaguḥ tuṣṭuvur munayo devā manavaḥ pitaro ’gnayaḥ
सिद्धविद्याधरगणा: सकिम्पुरुषकिन्नरा: । चारणा यक्षरक्षांसि सुपर्णा भुजगोत्तमा: ॥ ९ ॥ गायन्तोऽतिप्रशंसन्तो नृत्यन्तो विबुधानुगा: । अदित्या आश्रमपदं कुसुमै: समवाकिरन् ॥ १० ॥
siddha-vidyādhara-gaṇāḥ sakimpuruṣa-kinnarāḥ cāraṇā yakṣa-rakṣāṁsi suparṇā bhujagottamāḥ gāyanto ’tipraśaṁsanto nṛtyanto vibudhānugāḥ adityā āśrama-padaṁ kusumaiḥ samavākiran
दृष्ट्वादितिस्तं निजगर्भसम्भवं परं पुमांसं मुदमाप विस्मिता । गृहीतदेहं निजयोगमायया प्रजापतिश्चाह जयेति विस्मित: ॥ ११ ॥
dṛṣṭvāditis taṁ nija-garbha-sambhavaṁ paraṁ pumāṁsaṁ mudam āpa vismitā gṛhīta-dehaṁ nija-yoga-māyayā prajāpatiś cāha jayeti vismitaḥ
यत् तद् वपुर्भाति विभूषणायुधै- रव्यक्तचिद्वयक्तमधारयद्धरि: । बभूव तेनैव स वामनो वटु: सम्पश्यतोर्दिव्यगतिर्यथा नट: ॥ १२ ॥
yat tad vapur bhāti vibhūṣaṇāyudhair avyakta-cid-vyaktam adhārayad dhariḥ babhūva tenaiva sa vāmano vaṭuḥ sampaśyator divya-gatir yathā naṭaḥ
तं वटुं वामनं दृष्ट्वा मोदमाना महर्षय: । कर्माणि कारयामासु: पुरस्कृत्य प्रजापतिम् ॥ १३ ॥
taṁ vaṭuṁ vāmanaṁ dṛṣṭvā modamānā maharṣayaḥ karmāṇi kārayām āsuḥ puraskṛtya prajāpatim
तस्योपनीयमानस्य सावित्रीं सविताब्रवीत् । बृहस्पतिर्ब्रह्मसूत्रं मेखलां कश्यपोऽददात् ॥ १४ ॥
tasyopanīyamānasya sāvitrīṁ savitābravīt bṛhaspatir brahma-sūtraṁ mekhalāṁ kaśyapo ’dadāt
ददौ कृष्णाजिनं भूमिर्दण्डं सोमो वनस्पति: । कौपीनाच्छादनं माता द्यौश्छत्रं जगत: पते: ॥ १५ ॥
dadau kṛṣṇājinaṁ bhūmir daṇḍaṁ somo vanaspatiḥ kaupīnācchādanaṁ mātā dyauś chatraṁ jagataḥ pateḥ
कमण्डलुं वेदगर्भ: कुशान्सप्तर्षयो ददु: । अक्षमालां महाराज सरस्वत्यव्ययात्मन: ॥ १६ ॥
kamaṇḍaluṁ veda-garbhaḥ kuśān saptarṣayo daduḥ akṣa-mālāṁ mahārāja sarasvaty avyayātmanaḥ
तस्मा इत्युपनीताय यक्षराट् पात्रिकामदात् । भिक्षां भगवती साक्षादुमादादम्बिका सती ॥ १७ ॥
tasmā ity upanītāya yakṣa-rāṭ pātrikām adāt bhikṣāṁ bhagavatī sākṣād umādād ambikā satī
स ब्रह्मवर्चसेनैवं सभां सम्भावितो वटु: । ब्रह्मर्षिगणसञ्जुष्टामत्यरोचत मारिष: ॥ १८ ॥
sa brahma-varcasenaivaṁ sabhāṁ sambhāvito vaṭuḥ brahmarṣi-gaṇa-sañjuṣṭām atyarocata māriṣaḥ
समिद्धमाहितं वह्निं कृत्वा परिसमूहनम् । परिस्तीर्य समभ्यर्च्य समिद्भिरजुहोद् द्विज: ॥ १९ ॥
samiddham āhitaṁ vahniṁ kṛtvā parisamūhanam paristīrya samabhyarcya samidbhir ajuhod dvijaḥ
श्रुत्वाश्वमेधैर्यजमानमूर्जितं बलिं भृगूणामुपकल्पितैस्तत: । जगाम तत्राखिलसारसम्भृतो भारेण गां सन्नमयन्पदे पदे ॥ २० ॥
śrutvāśvamedhair yajamānam ūrjitaṁ baliṁ bhṛgūṇām upakalpitais tataḥ jagāma tatrākhila-sāra-sambhṛto bhāreṇa gāṁ sannamayan pade pade
तं नर्मदायास्तट उत्तरे बले- र्य ऋत्विजस्ते भृगुकच्छसंज्ञके । प्रवर्तयन्तो भृगव: क्रतूत्तमं व्यचक्षतारादुदितं यथा रविम् ॥ २१ ॥
taṁ narmadāyās taṭa uttare baler ya ṛtvijas te bhṛgukaccha-saṁjñake pravartayanto bhṛgavaḥ kratūttamaṁ vyacakṣatārād uditaṁ yathā ravim
ते ऋत्विजो यजमान: सदस्या हतत्विषो वामनतेजसा नृप । सूर्य: किलायात्युत वा विभावसु: सनत्कुमारोऽथ दिदृक्षया क्रतो: ॥ २२ ॥
te ṛtvijo yajamānaḥ sadasyā hata-tviṣo vāmana-tejasā nṛpa sūryaḥ kilāyāty uta vā vibhāvasuḥ sanat-kumāro ’tha didṛkṣayā kratoḥ
इत्थं सशिष्येषु भृगुष्वनेकधा वितर्क्यमाणो भगवान्स वामन: । छत्रं सदण्डं सजलं कमण्डलुं विवेश बिभ्रद्धयमेधवाटम् ॥ २३ ॥
itthaṁ saśiṣyeṣu bhṛguṣv anekadhā vitarkyamāṇo bhagavān sa vāmanaḥ chatraṁ sadaṇḍaṁ sajalaṁ kamaṇḍaluṁ viveśa bibhrad dhayamedha-vāṭam
मौञ्ज्या मेखलया वीतमुपवीताजिनोत्तरम् । जटिलं वामनं विप्रं मायामाणवकं हरिम् ॥ २४ ॥ प्रविष्टं वीक्ष्य भृगव: सशिष्यास्ते सहाग्निभि: । प्रत्यगृह्णन्समुत्थाय सङ्क्षिप्तास्तस्य तेजसा ॥ २५ ॥
mauñjyā mekhalayā vītam upavītājinottaram jaṭilaṁ vāmanaṁ vipraṁ māyā-māṇavakaṁ harim praviṣṭaṁ vīkṣya bhṛgavaḥ saśiṣyās te sahāgnibhiḥ pratyagṛhṇan samutthāya saṅkṣiptās tasya tejasā
यजमान: प्रमुदितो दर्शनीयं मनोरमम् । रूपानुरूपावयवं तस्मा आसनमाहरत् ॥ २६ ॥
yajamānaḥ pramudito darśanīyaṁ manoramam rūpānurūpāvayavaṁ tasmā āsanam āharat
स्वागतेनाभिनन्द्याथ पादौ भगवतो बलि: । अवनिज्यार्चयामास मुक्तसङ्गमनोरमम् ॥ २७ ॥
svāgatenābhinandyātha pādau bhagavato baliḥ avanijyārcayām āsa mukta-saṅga-manoramam
तत्पादशौचं जनकल्मषापहं स धर्मविन्मूर्ध्न्यदधात् सुमङ्गलम् । यद् देवदेवो गिरिशश्चन्द्रमौलि- र्दधार मूर्ध्ना परया च भक्त्या ॥ २८ ॥
tat-pāda-śaucaṁ jana-kalmaṣāpahaṁ sa dharma-vin mūrdhny adadhāt sumaṅgalam yad deva-devo giriśaś candra-maulir dadhāra mūrdhnā parayā ca bhaktyā
श्रीबलिरुवाच स्वागतं ते नमस्तुभ्यं ब्रह्मन्किं करवाम ते । ब्रह्मर्षीणां तप: साक्षान्मन्ये त्वार्य वपुर्धरम् ॥ २९ ॥
śrī-balir uvāca svāgataṁ te namas tubhyaṁ brahman kiṁ karavāma te brahmarṣīṇāṁ tapaḥ sākṣān manye tvārya vapur-dharam
अद्य न: पितरस्तृप्ता अद्य न: पावितं कुलम् । अद्य स्विष्ट: क्रतुरयं यद् भवानागतो गृहान् ॥ ३० ॥
adya naḥ pitaras tṛptā adya naḥ pāvitaṁ kulam adya sviṣṭaḥ kratur ayaṁ yad bhavān āgato gṛhān
अद्याग्नयो मे सुहुता यथाविधि द्विजात्मज त्वच्चरणावनेजनै: । हतांहसो वार्भिरियं च भूरहो तथा पुनीता तनुभि: पदैस्तव ॥ ३१ ॥
adyāgnayo me suhutā yathā-vidhi dvijātmaja tvac-caraṇāvanejanaiḥ hatāṁhaso vārbhir iyaṁ ca bhūr aho tathā punītā tanubhiḥ padais tava
यद् वटो वाञ्छसि तत्प्रतीच्छ मे त्वामर्थिनं विप्रसुतानुतर्कये । गां काञ्चनं गुणवद् धाम मृष्टं तथान्नपेयमुत वा विप्रकन्याम् । ग्रामान् समृद्धांस्तुरगान् गजान् वा रथांस्तथार्हत्तम सम्प्रतीच्छ ॥ ३२ ॥
yad yad vaṭo vāñchasi tat pratīccha me tvām arthinaṁ vipra-sutānutarkaye gāṁ kāñcanaṁ guṇavad dhāma mṛṣṭaṁ tathānna-peyam uta vā vipra-kanyām grāmān samṛddhāṁs turagān gajān vā rathāṁs tathārhattama sampratīccha
श्रीशुक उवाच इति वैरोचनेर्वाक्यं धर्मयुक्तं स सूनृतम् । निशम्य भगवान्प्रीत: प्रतिनन्द्येदमब्रवीत् ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca iti vairocaner vākyaṁ dharma-yuktaṁ sa sūnṛtam niśamya bhagavān prītaḥ pratinandyedam abravīt
श्रीभगवानुवाच वचस्तवैतज्जनदेव सूनृतं कुलोचितं धर्मयुतं यशस्करम् । यस्य प्रमाणं भृगव: साम्पराये पितामह: कुलवृद्ध: प्रशान्त: ॥ २ ॥
śrī-bhagavān uvāca vacas tavaitaj jana-deva sūnṛtaṁ kulocitaṁ dharma-yutaṁ yaśas-karam yasya pramāṇaṁ bhṛgavaḥ sāmparāye pitāmahaḥ kula-vṛddhaḥ praśāntaḥ
न ह्येतस्मिन्कुले कश्चिन्नि:सत्त्व: कृपण: पुमान् । प्रत्याख्याता प्रतिश्रुत्य यो वादाता द्विजातये ॥ ३ ॥
na hy etasmin kule kaścin niḥsattvaḥ kṛpaṇaḥ pumān pratyākhyātā pratiśrutya yo vādātā dvijātaye
न सन्ति तीर्थे युधि चार्थिनार्थिता: पराङ्मुखा ये त्वमनस्विनो नृप । युष्मत्कुले यद्यशसामलेन प्रह्लाद उद्भाति यथोडुप: खे ॥ ४ ॥
na santi tīrthe yudhi cārthinārthitāḥ parāṅmukhā ye tv amanasvino nṛpa yuṣmat-kule yad yaśasāmalena prahrāda udbhāti yathoḍupaḥ khe
यतो जातो हिरण्याक्षश्चरन्नेक इमां महीम् । प्रतिवीरं दिग्विजये नाविन्दत गदायुध: ॥ ५ ॥
yato jāto hiraṇyākṣaś carann eka imāṁ mahīm prativīraṁ dig-vijaye nāvindata gadāyudhaḥ
यं विनिर्जित्य कृच्छ्रेण विष्णु: क्ष्मोद्धार आगतम् । आत्मानं जयिनं मेने तद्वीर्यं भूर्यनुस्मरन् ॥ ६ ॥
yaṁ vinirjitya kṛcchreṇa viṣṇuḥ kṣmoddhāra āgatam ātmānaṁ jayinaṁ mene tad-vīryaṁ bhūry anusmaran
निशम्य तद्वधं भ्राता हिरण्यकशिपु: पुरा । हन्तुं भ्रातृहणं क्रुद्धो जगाम निलयं हरे: ॥ ७ ॥
niśamya tad-vadhaṁ bhrātā hiraṇyakaśipuḥ purā hantuṁ bhrātṛ-haṇaṁ kruddho jagāma nilayaṁ hareḥ
तमायान्तं समालोक्य शूलपाणिं कृतान्तवत् । चिन्तयामास कालज्ञो विष्णुर्मायाविनां वर: ॥ ८ ॥
tam āyāntaṁ samālokya śūla-pāṇiṁ kṛtāntavat cintayām āsa kāla-jño viṣṇur māyāvināṁ varaḥ
यतो यतोऽहं तत्रासौ मृत्यु: प्राणभृतामिव । अतोऽहमस्य हृदयं प्रवेक्ष्यामि पराग्दृश: ॥ ९ ॥
yato yato ’haṁ tatrāsau mṛtyuḥ prāṇa-bhṛtām iva ato ’ham asya hṛdayaṁ pravekṣyāmi parāg-dṛśaḥ
एवं स निश्चित्य रिपो: शरीर- माधावतो निर्विविशेऽसुरेन्द्र । श्वासानिलान्तर्हितसूक्ष्मदेह- स्तत्प्राणरन्ध्रेण विविग्नचेता: ॥ १० ॥
evaṁ sa niścitya ripoḥ śarīram ādhāvato nirviviśe ’surendra śvāsānilāntarhita-sūkṣma-dehas tat-prāṇa-randhreṇa vivigna-cetāḥ
स तन्निकेतं परिमृश्य शून्य- मपश्यमान: कुपितो ननाद । क्ष्मां द्यां दिश: खं विवरान्समुद्रान् विष्णुं विचिन्वन् न ददर्श वीर: ॥ ११ ॥
sa tan-niketaṁ parimṛśya śūnyam apaśyamānaḥ kupito nanāda kṣmāṁ dyāṁ diśaḥ khaṁ vivarān samudrān viṣṇuṁ vicinvan na dadarśa vīraḥ
अपश्यन्निति होवाच मयान्विष्टमिदं जगत् । भ्रातृहा मे गतो नूनं यतो नावर्तते पुमान् ॥ १२ ॥
apaśyann iti hovāca mayānviṣṭam idaṁ jagat bhrātṛ-hā me gato nūnaṁ yato nāvartate pumān
वैरानुबन्ध एतावानामृत्योरिह देहिनाम् । अज्ञानप्रभवो मन्युरहंमानोपबृंहित: ॥ १३ ॥
vairānubandha etāvān āmṛtyor iha dehinām ajñāna-prabhavo manyur ahaṁ-mānopabṛṁhitaḥ
पिता प्रह्लादपुत्रस्ते तद्विद्वान्द्विजवत्सल: । स्वमायुर्द्विजलिङ्गेभ्यो देवेभ्योऽदात् स याचित: ॥ १४ ॥
pitā prahrāda-putras te tad-vidvān dvija-vatsalaḥ svam āyur dvija-liṅgebhyo devebhyo ’dāt sa yācitaḥ
भवानाचरितान्धर्मानास्थितो गृहमेधिभि: । ब्राह्मणै: पूर्वजै: शूरैरन्यैश्चोद्दामकीर्तिभि: ॥ १५ ॥
bhavān ācaritān dharmān āsthito gṛhamedhibhiḥ brāhmaṇaiḥ pūrvajaiḥ śūrair anyaiś coddāma-kīrtibhiḥ
तस्मात् त्वत्तो महीमीषद् वृणेऽहं वरदर्षभात् । पदानि त्रीणि दैत्येन्द्र सम्मितानि पदा मम ॥ १६ ॥
tasmāt tvatto mahīm īṣad vṛṇe ’haṁ varadarṣabhāt padāni trīṇi daityendra sammitāni padā mama
नान्यत् ते कामये राजन्वदान्याज्जगदीश्वरात् । नैन: प्राप्नोति वै विद्वान्यावदर्थप्रतिग्रह: ॥ १७ ॥
nānyat te kāmaye rājan vadānyāj jagad-īśvarāt nainaḥ prāpnoti vai vidvān yāvad-artha-pratigrahaḥ
श्रीबलिरुवाच अहो ब्राह्मणदायाद वाचस्ते वृद्धसम्मता: । त्वं बालो बालिशमति: स्वार्थं प्रत्यबुधो यथा ॥ १८ ॥
śrī-balir uvāca aho brāhmaṇa-dāyāda vācas te vṛddha-sammatāḥ tvaṁ bālo bāliśa-matiḥ svārthaṁ praty abudho yathā
मां वचोभि: समाराध्य लोकानामेकमीश्वरम् । पदत्रयं वृणीते योऽबुद्धिमान् द्वीपदाशुषम् ॥ १९ ॥
māṁ vacobhiḥ samārādhya lokānām ekam īśvaram pada-trayaṁ vṛṇīte yo ’buddhimān dvīpa-dāśuṣam
न पुमान् मामुपव्रज्य भूयो याचितुमर्हति । तस्माद् वृत्तिकरीं भूमिं वटो कामं प्रतीच्छ मे ॥ २० ॥
na pumān mām upavrajya bhūyo yācitum arhati tasmād vṛttikarīṁ bhūmiṁ vaṭo kāmaṁ pratīccha me
श्रीभगवानुवाच यावन्तो विषया: प्रेष्ठास्त्रिलोक्यामजितेन्द्रियम् । न शक्नुवन्ति ते सर्वे प्रतिपूरयितुं नृप ॥ २१ ॥
śrī-bhagavān uvāca yāvanto viṣayāḥ preṣṭhās tri-lokyām ajitendriyam na śaknuvanti te sarve pratipūrayituṁ nṛpa
त्रिभि: क्रमैरसन्तुष्टो द्वीपेनापि न पूर्यते । नववर्षसमेतेन सप्तद्वीपवरेच्छया ॥ २२ ॥
tribhiḥ kramair asantuṣṭo dvīpenāpi na pūryate nava-varṣa-sametena sapta-dvīpa-varecchayā
सप्तद्वीपाधिपतयो नृपा वैन्यगयादय: । अर्थै: कामैर्गता नान्तं तृष्णाया इति न: श्रुतम् ॥ २३ ॥
sapta-dvīpādhipatayo nṛpā vaiṇya-gayādayaḥ arthaiḥ kāmair gatā nāntaṁ tṛṣṇāyā iti naḥ śrutam
यदृच्छयोपपन्नेन सन्तुष्टो वर्तते सुखम् । नासन्तुष्टस्त्रिभिर्लोकैरजितात्मोपसादितै: ॥ २४ ॥
yadṛcchayopapannena santuṣṭo vartate sukham nāsantuṣṭas tribhir lokair ajitātmopasāditaiḥ
पुंसोऽयं संसृतेर्हेतुरसन्तोषोऽर्थकामयो: । यदृच्छयोपपन्नेन सन्तोषो मुक्तये स्मृत: ॥ २५ ॥
puṁso ’yaṁ saṁsṛter hetur asantoṣo ’rtha-kāmayoḥ yadṛcchayopapannena santoṣo muktaye smṛtaḥ
यदृच्छालाभतुष्टस्य तेजो विप्रस्य वर्धते । तत् प्रशाम्यत्यसन्तोषादम्भसेवाशुशुक्षणि: ॥ २६ ॥
yadṛcchā-lābha-tuṣṭasya tejo viprasya vardhate tat praśāmyaty asantoṣād ambhasevāśuśukṣaṇiḥ
तस्मात् त्रीणि पदान्येव वृणे त्वद् वरदर्षभात् । एतावतैव सिद्धोऽहं वित्तं यावत्प्रयोजनम् ॥ २७ ॥
tasmāt trīṇi padāny eva vṛṇe tvad varadarṣabhāt etāvataiva siddho ’haṁ vittaṁ yāvat prayojanam
श्रीशुक उवाच इत्युक्त: स हसन्नाह वाञ्छात: प्रतिगृह्यताम् । वामनाय महीं दातुं जग्राह जलभाजनम् ॥ २८ ॥
śrī-śuka uvāca ity uktaḥ sa hasann āha vāñchātaḥ pratigṛhyatām vāmanāya mahīṁ dātuṁ jagrāha jala-bhājanam
विष्णवे क्ष्मां प्रदास्यन्तमुशना असुरेश्वरम् । जानंश्चिकीर्षितं विष्णो: शिष्यं प्राह विदां वर: ॥ २९ ॥
viṣṇave kṣmāṁ pradāsyantam uśanā asureśvaram jānaṁś cikīrṣitaṁ viṣṇoḥ śiṣyaṁ prāha vidāṁ varaḥ
श्रीशुक्र उवाच एष वैरोचने साक्षाद् भगवान्विष्णुरव्यय: । कश्यपाददितेर्जातो देवानां कार्यसाधक: ॥ ३० ॥
śrī-śukra uvāca eṣa vairocane sākṣād bhagavān viṣṇur avyayaḥ kaśyapād aditer jāto devānāṁ kārya-sādhakaḥ
प्रतिश्रुतं त्वयैतस्मै यदनर्थमजानता । न साधु मन्ये दैत्यानां महानुपगतोऽनय: ॥ ३१ ॥
pratiśrutaṁ tvayaitasmai yad anartham ajānatā na sādhu manye daityānāṁ mahān upagato ’nayaḥ
एष ते स्थानमैश्वर्यं श्रियं तेजो यश: श्रुतम् । दास्यत्याच्छिद्य शक्राय मायामाणवको हरि: ॥ ३२ ॥
eṣa te sthānam aiśvaryaṁ śriyaṁ tejo yaśaḥ śrutam dāsyaty ācchidya śakrāya māyā-māṇavako hariḥ
त्रिभि: क्रमैरिमाल्लोकान्विश्वकाय: क्रमिष्यति । सर्वस्वं विष्णवे दत्त्वा मूढ वर्तिष्यसे कथम् ॥ ३३ ॥
tribhiḥ kramair imāl lokān viśva-kāyaḥ kramiṣyati sarvasvaṁ viṣṇave dattvā mūḍha vartiṣyase katham
क्रमतो गां पदैकेन द्वितीयेन दिवं विभो: । खं च कायेन महता तार्तीयस्य कुतो गति: ॥ ३४ ॥
kramato gāṁ padaikena dvitīyena divaṁ vibhoḥ khaṁ ca kāyena mahatā tārtīyasya kuto gatiḥ
निष्ठां ते नरके मन्ये ह्यप्रदातु: प्रतिश्रुतम् । प्रतिश्रुतस्य योऽनीश: प्रतिपादयितुं भवान् ॥ ३५ ॥
niṣṭhāṁ te narake manye hy apradātuḥ pratiśrutam pratiśrutasya yo ’nīśaḥ pratipādayituṁ bhavān
न तद्दानं प्रशंसन्ति येन वृत्तिर्विपद्यते । दानं यज्ञस्तप: कर्म लोके वृत्तिमतो यत: ॥ ३६ ॥
na tad dānaṁ praśaṁsanti yena vṛttir vipadyate dānaṁ yajñas tapaḥ karma loke vṛttimato yataḥ
धर्माय यशसेऽर्थाय कामाय स्वजनाय च । पञ्चधा विभजन्वित्तमिहामुत्र च मोदते ॥ ३७ ॥
dharmāya yaśase ’rthāya kāmāya sva-janāya ca pañcadhā vibhajan vittam ihāmutra ca modate
अत्रापि बह्वृचैर्गीतं शृणु मेऽसुरसत्तम । सत्यमोमिति यत् प्रोक्तं यन्नेत्याहानृतं हि तत् ॥ ३८ ॥
atrāpi bahvṛcair gītaṁ śṛṇu me ’sura-sattama satyam om iti yat proktaṁ yan nety āhānṛtaṁ hi tat
सत्यं पुष्पफलं विद्यादात्मवृक्षस्य गीयते । वृक्षेऽजीवति तन्न स्यादनृतं मूलमात्मन: ॥ ३९ ॥
satyaṁ puṣpa-phalaṁ vidyād ātma-vṛkṣasya gīyate vṛkṣe ’jīvati tan na syād anṛtaṁ mūlam ātmanaḥ
तद् यथा वृक्ष उन्मूल: शुष्यत्युद्वर्ततेऽचिरात् । एवं नष्टानृत: सद्य आत्मा शुष्येन्न संशय: ॥ ४० ॥
tad yathā vṛkṣa unmūlaḥ śuṣyaty udvartate ’cirāt evaṁ naṣṭānṛtaḥ sadya ātmā śuṣyen na saṁśayaḥ
पराग् रिक्तमपूर्णं वा अक्षरं यत् तदोमिति । यत् किञ्चिदोमिति ब्रूयात् तेन रिच्येत वै पुमान् । भिक्षवे सर्वम्ॐ कुर्वन्नालं कामेन चात्मने ॥ ४१ ॥
parāg riktam apūrṇaṁ vā akṣaraṁ yat tad om iti yat kiñcid om iti brūyāt tena ricyeta vai pumān bhikṣave sarvam oṁ kurvan nālaṁ kāmena cātmane
अथैतत् पूर्णमभ्यात्मं यच्च नेत्यनृतं वच: । सर्वं नेत्यनृतं ब्रूयात् स दुष्कीर्ति: श्वसन्मृत: ॥ ४२ ॥
athaitat pūrṇam abhyātmaṁ yac ca nety anṛtaṁ vacaḥ sarvaṁ nety anṛtaṁ brūyāt sa duṣkīrtiḥ śvasan mṛtaḥ
स्त्रीषु नर्मविवाहे च वृत्त्यर्थे प्राणसङ्कटे । गोब्राह्मणार्थे हिंसायां नानृतं स्याज्जुगुप्सितम् ॥ ४३ ॥
strīṣu narma-vivāhe ca vṛtty-arthe prāṇa-saṅkaṭe go-brāhmaṇārthe hiṁsāyāṁ nānṛtaṁ syāj jugupsitam
श्रीशुक उवाच बलिरेवं गृहपति: कुलाचार्येण भाषित: । तूष्णीं भूत्वा क्षणं राजन्नुवाचावहितो गुरुम् ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca balir evaṁ gṛha-patiḥ kulācāryeṇa bhāṣitaḥ tūṣṇīṁ bhūtvā kṣaṇaṁ rājann uvācāvahito gurum
श्रीबलिरुवाच सत्यं भगवता प्रोक्तं धर्मोऽयं गृहमेधिनाम् । अर्थं कामं यशो वृत्तिं यो न बाधेत कर्हिचित् ॥ २ ॥
śrī-balir uvāca satyaṁ bhagavatā proktaṁ dharmo ’yaṁ gṛhamedhinām arthaṁ kāmaṁ yaśo vṛttiṁ yo na bādheta karhicit
स चाहं वित्तलोभेन प्रत्याचक्षे कथं द्विजम् । प्रतिश्रुत्य ददामीति प्राह्रादि: कितवो यथा ॥ ३ ॥
sa cāhaṁ vitta-lobhena pratyācakṣe kathaṁ dvijam pratiśrutya dadāmīti prāhrādiḥ kitavo yathā
न ह्यसत्यात् परोऽधर्म इति होवाच भूरियम् । सर्वं सोढुमलं मन्ये ऋतेऽलीकपरं नरम् ॥ ४ ॥
na hy asatyāt paro ’dharma iti hovāca bhūr iyam sarvaṁ soḍhum alaṁ manye ṛte ’līka-paraṁ naram
नाहं बिभेमि निरयान्नाधन्यादसुखार्णवात् । न स्थानच्यवनान्मृत्योर्यथा विप्रप्रलम्भनात् ॥ ५ ॥
nāhaṁ bibhemi nirayān nādhanyād asukhārṇavāt na sthāna-cyavanān mṛtyor yathā vipra-pralambhanāt
यद् यद्धास्यति लोकेऽस्मिन्सम्परेतं धनादिकम् । तस्य त्यागे निमित्तं किं विप्रस्तुष्येन्न तेन चेत् ॥ ६ ॥
yad yad dhāsyati loke ’smin samparetaṁ dhanādikam tasya tyāge nimittaṁ kiṁ vipras tuṣyen na tena cet
श्रेय: कुर्वन्ति भूतानां साधवो दुस्त्यजासुभि: । दध्यङ्शिबिप्रभृतय: को विकल्पो धरादिषु ॥ ७ ॥
śreyaḥ kurvanti bhūtānāṁ sādhavo dustyajāsubhiḥ dadhyaṅ-śibi-prabhṛtayaḥ ko vikalpo dharādiṣu
यैरियं बुभुजे ब्रह्मन्दैत्येन्द्रैरनिवर्तिभि: । तेषां कालोऽग्रसील्लोकान् न यशोऽधिगतं भुवि ॥ ८ ॥
yair iyaṁ bubhuje brahman daityendrair anivartibhiḥ teṣāṁ kālo ’grasīl lokān na yaśo ’dhigataṁ bhuvi
सुलभा युधि विप्रर्षे ह्यनिवृत्तास्तनुत्यज: । न तथा तीर्थ आयाते श्रद्धया ये धनत्यज: ॥ ९ ॥
sulabhā yudhi viprarṣe hy anivṛttās tanu-tyajaḥ na tathā tīrtha āyāte śraddhayā ye dhana-tyajaḥ
मनस्विन: कारुणिकस्य शोभनं यदर्थिकामोपनयेन दुर्गति: । कुत: पुनर्ब्रह्मविदां भवादृशां ततो वटोरस्य ददामि वाञ्छितम् ॥ १० ॥
manasvinaḥ kāruṇikasya śobhanaṁ yad arthi-kāmopanayena durgatiḥ kutaḥ punar brahma-vidāṁ bhavādṛśāṁ tato vaṭor asya dadāmi vāñchitam
यजन्ति यज्ञंक्रतुभिर्यमादृता भवन्त आम्नायविधानकोविदा: । स एव विष्णुर्वरदोऽस्तु वा परो दास्याम्यमुष्मै क्षितिमीप्सितां मुने ॥ ११ ॥
yajanti yajñaṁ kratubhir yam ādṛtā bhavanta āmnāya-vidhāna-kovidāḥ sa eva viṣṇur varado ’stu vā paro dāsyāmy amuṣmai kṣitim īpsitāṁ mune
यद्यप्यसावधर्मेण मां बध्नीयादनागसम् । तथाप्येनं न हिंसिष्ये भीतं ब्रह्मतनुं रिपुम् ॥ १२ ॥
yadyapy asāv adharmeṇa māṁ badhnīyād anāgasam tathāpy enaṁ na hiṁsiṣye bhītaṁ brahma-tanuṁ ripum
एष वा उत्तमश्लोको न जिहासति यद् यश: । हत्वा मैनां हरेद् युद्धे शयीत निहतो मया ॥ १३ ॥
eṣa vā uttamaśloko na jihāsati yad yaśaḥ hatvā maināṁ hared yuddhe śayīta nihato mayā
श्रीशुक उवाच एवमश्रद्धितं शिष्यमनादेशकरं गुरु: । शशाप दैवप्रहित: सत्यसन्धं मनस्विनम् ॥ १४ ॥
śrī-śuka uvāca evam aśraddhitaṁ śiṣyam anādeśakaraṁ guruḥ śaśāpa daiva-prahitaḥ satya-sandhaṁ manasvinam
दृढं पण्डितमान्यज्ञ: स्तब्धोऽस्यस्मदुपेक्षया । मच्छासनातिगो यस्त्वमचिराद्भ्रश्यसे श्रिय: ॥ १५ ॥
dṛḍhaṁ paṇḍita-māny ajñaḥ stabdho ’sy asmad-upekṣayā mac-chāsanātigo yas tvam acirād bhraśyase śriyaḥ
एवं शप्त: स्वगुरुणा सत्यान्न चलितो महान् । वामनाय ददावेनामर्चित्वोदकपूर्वकम् ॥ १६ ॥
evaṁ śaptaḥ sva-guruṇā satyān na calito mahān vāmanāya dadāv enām arcitvodaka-pūrvakam
विन्ध्यावलिस्तदागत्य पत्नी जालकमालिनी । आनिन्ये कलशं हैममवनेजन्यपां भृतम् ॥ १७ ॥
vindhyāvalis tadāgatya patnī jālaka-mālinī āninye kalaśaṁ haimam avanejany-apāṁ bhṛtam
यजमान: स्वयं तस्य श्रीमत् पादयुगं मुदा । अवनिज्यावहन्मूर्ध्नि तदपो विश्वपावनी: ॥ १८ ॥
yajamānaḥ svayaṁ tasya śrīmat pāda-yugaṁ mudā avanijyāvahan mūrdhni tad apo viśva-pāvanīḥ
तदासुरेन्द्रं दिवि देवतागणा गन्धर्वविद्याधरसिद्धचारणा: । तत्कर्म सर्वेऽपि गृणन्त आर्जवं प्रसूनवर्षैर्ववृषुर्मुदान्विता: ॥ १९ ॥
tadāsurendraṁ divi devatā-gaṇā gandharva-vidyādhara-siddha-cāraṇāḥ tat karma sarve ’pi gṛṇanta ārjavaṁ prasūna-varṣair vavṛṣur mudānvitāḥ
नेदुर्मुहुर्दुन्दुभय: सहस्रशो गन्धर्वकिम्पूरुषकिन्नरा जगु: । मनस्विनानेन कृतं सुदुष्करं विद्वानदाद् यद् रिपवे जगत्त्रयम् ॥ २० ॥
nedur muhur dundubhayaḥ sahasraśo gandharva-kimpūruṣa-kinnarā jaguḥ manasvinānena kṛtaṁ suduṣkaraṁ vidvān adād yad ripave jagat-trayam
तद् वामनं रूपमवर्धताद्भुतं हरेरनन्तस्य गुणत्रयात्मकम् । भू: खं दिशो द्यौर्विवरा: पयोधय- स्तिर्यङ्नृदेवा ऋषयो यदासत ॥ २१ ॥
tad vāmanaṁ rūpam avardhatādbhutaṁ harer anantasya guṇa-trayātmakam bhūḥ khaṁ diśo dyaur vivarāḥ payodhayas tiryaṅ-nṛ-devā ṛṣayo yad-āsata
काये बलिस्तस्य महाविभूते: सहर्त्विगाचार्यसदस्य एतत् । ददर्श विश्वं त्रिगुणं गुणात्मके भूतेन्द्रियार्थाशयजीवयुक्तम् ॥ २२ ॥
kāye balis tasya mahā-vibhūteḥ sahartvig-ācārya-sadasya etat dadarśa viśvaṁ tri-guṇaṁ guṇātmake bhūtendriyārthāśaya-jīva-yuktam
रसामचष्टाङ्घ्रितलेऽथ पादयो- र्महीं महीध्रान्पुरुषस्य जङ्घयो: । पतत्त्रिणो जानुनि विश्वमूर्ते- रूर्वोर्गणं मारुतमिन्द्रसेन: ॥ २३ ॥
rasām acaṣṭāṅghri-tale ’tha pādayor mahīṁ mahīdhrān puruṣasya jaṅghayoḥ patattriṇo jānuni viśva-mūrter ūrvor gaṇaṁ mārutam indrasenaḥ
सन्ध्यां विभोर्वाससि गुह्य ऐक्षत् प्रजापतीञ्जघने आत्ममुख्यान् । नाभ्यां नभ: कुक्षिषु सप्तसिन्धू- नुरुक्रमस्योरसि चर्क्षमालाम् ॥ २४ ॥
sandhyāṁ vibhor vāsasi guhya aikṣat prajāpatīñ jaghane ātma-mukhyān nābhyāṁ nabhaḥ kukṣiṣu sapta-sindhūn urukramasyorasi carkṣa-mālām
हृद्यङ्ग धर्मं स्तनयोर्मुरारे- र्ऋतं च सत्यं च मनस्यथेन्दुम् । श्रियं च वक्षस्यरविन्दहस्तां कण्ठे च सामानि समस्तरेफान् ॥ २५ ॥ इन्द्रप्रधानानमरान्भुजेषु तत्कर्णयो: ककुभो द्यौश्च मूर्ध्नि । केशेषु मेघाञ्छ्वसनं नासिकाया- मक्ष्णोश्च सूर्यं वदने च वह्निम् ॥ २६ ॥ वाण्यां च छन्दांसि रसे जलेशं भ्रुवोर्निषेधं च विधिं च पक्ष्मसु । अहश्च रात्रिं च परस्य पुंसो मन्युं ललाटेऽधर एव लोभम् ॥ २७ ॥ स्पर्शे च कामं नृप रेतसाम्भ: पृष्ठे त्वधर्मं क्रमणेषु यज्ञम् । छायासु मृत्युं हसिते च मायां तनूरुहेष्वोषधिजातयश्च ॥ २८ ॥ नदीश्च नाडीषु शिला नखेषु बुद्धावजं देवगणानृषींश्च । प्राणेषु गात्रे स्थिरजङ्गमानि सर्वाणि भूतानि ददर्श वीर: ॥ २९ ॥
hṛdy aṅga dharmaṁ stanayor murārer ṛtaṁ ca satyaṁ ca manasy athendum śriyaṁ ca vakṣasy aravinda-hastāṁ kaṇṭhe ca sāmāni samasta-rephān indra-pradhānān amarān bhujeṣu tat-karṇayoḥ kakubho dyauś ca mūrdhni keśeṣu meghāñ chvasanaṁ nāsikāyām akṣṇoś ca sūryaṁ vadane ca vahnim vāṇyāṁ ca chandāṁsi rase jaleśaṁ bhruvor niṣedhaṁ ca vidhiṁ ca pakṣmasu ahaś ca rātriṁ ca parasya puṁso manyuṁ lalāṭe ’dhara eva lobham sparśe ca kāmaṁ nṛpa retasāmbhaḥ pṛṣṭhe tv adharmaṁ kramaṇeṣu yajñam chāyāsu mṛtyuṁ hasite ca māyāṁ tanū-ruheṣv oṣadhi-jātayaś ca nadīś ca nāḍīṣu śilā nakheṣu buddhāv ajaṁ deva-gaṇān ṛṣīṁś ca prāṇeṣu gātre sthira-jaṅgamāni sarvāṇi bhūtāni dadarśa vīraḥ
सर्वात्मनीदं भुवनं निरीक्ष्य सर्वेऽसुरा: कश्मलमापुरङ्ग । सुदर्शनं चक्रमसह्यतेजो धनुश्च शार्ङ्गं स्तनयित्नुघोषम् ॥ ३० ॥
sarvātmanīdaṁ bhuvanaṁ nirīkṣya sarve ’surāḥ kaśmalam āpur aṅga sudarśanaṁ cakram asahya-tejo dhanuś ca śārṅgaṁ stanayitnu-ghoṣam
पर्जन्यघोषो जलज: पाञ्चजन्य: कौमोदकी विष्णुगदा तरस्विनी । विद्याधरोऽसि: शतचन्द्रयुक्त- स्तूणोत्तमावक्षयसायकौ च ॥ ३१ ॥
parjanya-ghoṣo jalajaḥ pāñcajanyaḥ kaumodakī viṣṇu-gadā tarasvinī vidyādharo ’siḥ śata-candra-yuktas tūṇottamāv akṣayasāyakau ca
सुनन्दमुख्या उपतस्थुरीशं पार्षदमुख्या: सहलोकपाला: । स्फुरत्किरीटाङ्गदमीनकुण्डल: श्रीवत्सरत्नोत्तममेखलाम्बरै: ॥ ३२ ॥ मधुव्रतस्रग्वनमालयावृतो रराज राजन्भगवानुरुक्रम: । क्षितिं पदैकेन बलेर्विचक्रमे नभ: शरीरेण दिशश्च बाहुभि: ॥ ३३ ॥
sunanda-mukhyā upatasthur īśaṁ pārṣada-mukhyāḥ saha-loka-pālāḥ sphurat-kirīṭāṅgada-mīna-kuṇḍalaḥ śrīvatsa-ratnottama-mekhalāmbaraiḥ madhuvrata-srag-vanamālayāvṛto rarāja rājan bhagavān urukramaḥ kṣitiṁ padaikena baler vicakrame nabhaḥ śarīreṇa diśaś ca bāhubhiḥ
पदं द्वितीयं क्रमतस्त्रिविष्टपं न वै तृतीयाय तदीयमण्वपि । उरुक्रमस्याङ्घ्रिरुपर्युपर्यथो महर्जनाभ्यां तपस: परं गत: ॥ ३४ ॥
padaṁ dvitīyaṁ kramatas triviṣṭapaṁ na vai tṛtīyāya tadīyam aṇv api urukramasyāṅghrir upary upary atho mahar-janābhyāṁ tapasaḥ paraṁ gataḥ
श्रीशुक उवाच सत्यं समीक्ष्याब्जभवो नखेन्दुभि- र्हतस्वधामद्युतिरावृतोऽभ्यगात् । मरीचिमिश्रा ऋषयो बृहद्व्रता: सनन्दनाद्या नरदेव योगिन: ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca satyaṁ samīkṣyābja-bhavo nakhendubhir hata-svadhāma-dyutir āvṛto ’bhyagāt marīci-miśrā ṛṣayo bṛhad-vratāḥ sanandanādyā nara-deva yoginaḥ
वेदोपवेदा नियमा यमान्विता- स्तर्केतिहासाङ्गपुराणसंहिता: । ये चापरे योगसमीरदीपित- ज्ञानाग्निना रन्धितकर्मकल्मषा: ॥ २ ॥ ववन्दिरे यत्स्मरणानुभावत: स्वायम्भुवं धाम गता अकर्मकम् । अथाङ्घ्रये प्रोन्नमिताय विष्णो- रुपाहरत् पद्मभवोऽर्हणोदकम् । समर्च्य भक्त्याभ्यगृणाच्छुचिश्रवा यन्नाभिपङ्केरुहसम्भव: स्वयम् ॥ ३ ॥
vedopavedā niyamā yamānvitās tarketihāsāṅga-purāṇa-saṁhitāḥ ye cāpare yoga-samīra-dīpita- jñānāgninā randhita-karma-kalmaṣāḥ vavandire yat-smaraṇānubhāvataḥ svāyambhuvaṁ dhāma gatā akarmakam athāṅghraye pronnamitāya viṣṇor upāharat padma-bhavo ’rhaṇodakam samarcya bhaktyābhyagṛṇāc chuci-śravā yan-nābhi-paṅkeruha-sambhavaḥ svayam
धातु: कमण्डलुजलं तदुरुक्रमस्य पादावनेजनपवित्रतया नरेन्द्र । स्वर्धुन्यभून्नभसि सा पतती निमार्ष्टि लोकत्रयं भगवतो विशदेव कीर्ति: ॥ ४ ॥
dhātuḥ kamaṇḍalu-jalaṁ tad urukramasya pādāvanejana-pavitratayā narendra svardhuny abhūn nabhasi sā patatī nimārṣṭi loka-trayaṁ bhagavato viśadeva kīrtiḥ
ब्रह्मादयो लोकनाथा: स्वनाथाय समादृता: । सानुगा बलिमाजह्रु: सङ्क्षिप्तात्मविभूतये ॥ ५ ॥
brahmādayo loka-nāthāḥ sva-nāthāya samādṛtāḥ sānugā balim ājahruḥ saṅkṣiptātma-vibhūtaye
तोयै: समर्हणै: स्रग्भिर्दिव्यगन्धानुलेपनै: । धूपैर्दीपै: सुरभिभिर्लाजाक्षतफलाङ्कुरै: ॥ ६ ॥ स्तवनैर्जयशब्दैश्च तद्वीर्यमहिमाङ्कितै: । नृत्यवादित्रगीतैश्च शङ्खदुन्दुभिनि:स्वनै: ॥ ७ ॥
toyaiḥ samarhaṇaiḥ sragbhir divya-gandhānulepanaiḥ dhūpair dīpaiḥ surabhibhir lājākṣata-phalāṅkuraiḥ stavanair jaya-śabdaiś ca tad-vīrya-mahimāṅkitaiḥ nṛtya-vāditra-gītaiś ca śaṅkha-dundubhi-niḥsvanaiḥ
जाम्बवानृक्षराजस्तु भेरीशब्दैर्मनोजव: । विजयं दिक्षु सर्वासु महोत्सवमघोषयत् ॥ ८ ॥
jāmbavān ṛkṣa-rājas tu bherī-śabdair mano-javaḥ vijayaṁ dikṣu sarvāsu mahotsavam aghoṣayat
महीं सर्वां हृतां दृष्ट्वा त्रिपदव्याजयाच्ञया । ऊचु: स्वभर्तुरसुरा दीक्षितस्यात्यमर्षिता: ॥ ९ ॥
mahīṁ sarvāṁ hṛtāṁ dṛṣṭvā tripada-vyāja-yācñayā ūcuḥ sva-bhartur asurā dīkṣitasyātyamarṣitāḥ
न वायं ब्रह्मबन्धुर्विष्णुर्मायाविनां वर: । द्विजरूपप्रतिच्छन्नो देवकार्यं चिकीर्षति ॥ १० ॥
na vāyaṁ brahma-bandhur viṣṇur māyāvināṁ varaḥ dvija-rūpa-praticchanno deva-kāryaṁ cikīrṣati
अनेन याचमानेन शत्रुणा वटुरूपिणा । सर्वस्वं नो हृतं भर्तुर्न्यस्तदण्डस्य बर्हिषि ॥ ११ ॥
anena yācamānena śatruṇā vaṭu-rūpiṇā sarvasvaṁ no hṛtaṁ bhartur nyasta-daṇḍasya barhiṣi
सत्यव्रतस्य सततं दीक्षितस्य विशेषत: । नानृतं भाषितुं शक्यं ब्रह्मण्यस्य दयावत: ॥ १२ ॥
satya-vratasya satataṁ dīkṣitasya viśeṣataḥ nānṛtaṁ bhāṣituṁ śakyaṁ brahmaṇyasya dayāvataḥ
तस्मादस्य वधो धर्मो भर्तु: शुश्रूषणं च न: । इत्यायुधानि जगृहुर्बलेरनुचरासुरा: ॥ १३ ॥
tasmād asya vadho dharmo bhartuḥ śuśrūṣaṇaṁ ca naḥ ity āyudhāni jagṛhur baler anucarāsurāḥ
ते सर्वे वामनं हन्तुं शूलपट्टिशपाणय: । अनिच्छन्तो बले राजन् प्राद्रवञ्जातमन्यव: ॥ १४ ॥
te sarve vāmanaṁ hantuṁ śūla-paṭṭiśa-pāṇayaḥ anicchanto bale rājan prādravañ jāta-manyavaḥ
तानभिद्रवतो दृष्ट्वा दितिजानीकपान् नृप । प्रहस्यानुचरा विष्णो: प्रत्यषेधन्नुदायुधा: ॥ १५ ॥
tān abhidravato dṛṣṭvā ditijānīkapān nṛpa prahasyānucarā viṣṇoḥ pratyaṣedhann udāyudhāḥ
नन्द: सुनन्दोऽथ जयो विजय: प्रबलो बल: । कुमुद: कुमुदाक्षश्च विष्वक्सेन: पतत्त्रिराट् ॥ १६ ॥ जयन्त: श्रुतदेवश्च पुष्पदन्तोऽथ सात्वत: । सर्वे नागायुतप्राणाश्चमूं ते जघ्नुरासुरीम् ॥ १७ ॥
nandaḥ sunando ’tha jayo vijayaḥ prabalo balaḥ kumudaḥ kumudākṣaś ca viṣvaksenaḥ patattrirāṭ jayantaḥ śrutadevaś ca puṣpadanto ’tha sātvataḥ sarve nāgāyuta-prāṇāś camūṁ te jaghnur āsurīm
हन्यमानान् स्वकान् दृष्ट्वा पुरुषानुचरैर्बलि: । वारयामास संरब्धान् काव्यशापमनुस्मरन् ॥ १८ ॥
hanyamānān svakān dṛṣṭvā puruṣānucarair baliḥ vārayām āsa saṁrabdhān kāvya-śāpam anusmaran
हे विप्रचित्ते हे राहो हे नेमे श्रूयतां वच: । मा युध्यत निवर्तध्वं न न: कालोऽयमर्थकृत् ॥ १९ ॥
he vipracitte he rāho he neme śrūyatāṁ vacaḥ mā yudhyata nivartadhvaṁ na naḥ kālo ’yam artha-kṛt
य: प्रभु: सर्वभूतानां सुखदु:खोपपत्तये । तं नातिवर्तितुं दैत्या: पौरुषैरीश्वर: पुमान् ॥ २० ॥
yaḥ prabhuḥ sarva-bhūtānāṁ sukha-duḥkhopapattaye taṁ nātivartituṁ daityāḥ pauruṣair īśvaraḥ pumān
यो नो भवाय प्रागासीदभवाय दिवौकसाम् । स एव भगवानद्य वर्तते तद्विपर्ययम् ॥ २१ ॥
yo no bhavāya prāg āsīd abhavāya divaukasām sa eva bhagavān adya vartate tad-viparyayam
बलेन सचिवैर्बुद्ध्या दुर्गैर्मन्त्रौषधादिभि: । सामादिभिरुपायैश्च कालं नात्येति वै जन: ॥ २२ ॥
balena sacivair buddhyā durgair mantrauṣadhādibhiḥ sāmādibhir upāyaiś ca kālaṁ nātyeti vai janaḥ
भवद्भिर्निर्जिता ह्येते बहुशोऽनुचरा हरे: । दैवेनर्द्धैस्त एवाद्य युधि जित्वा नदन्ति न: ॥ २३ ॥
bhavadbhir nirjitā hy ete bahuśo ’nucarā hareḥ daivenarddhais ta evādya yudhi jitvā nadanti naḥ
एतान् वयं विजेष्यामो यदि दैवं प्रसीदति । तस्मात् कालं प्रतीक्षध्वं यो नोऽर्थत्वाय कल्पते ॥ २४ ॥
etān vayaṁ vijeṣyāmo yadi daivaṁ prasīdati tasmāt kālaṁ pratīkṣadhvaṁ yo no ’rthatvāya kalpate
श्रीशुक उवाच पत्युर्निगदितं श्रुत्वा दैत्यदानवयूथपा: । रसां निर्विविशू राजन् विष्णुपार्षदताडिता: ॥ २५ ॥
śrī-śuka uvāca patyur nigaditaṁ śrutvā daitya-dānava-yūthapāḥ rasāṁ nirviviśū rājan viṣṇu-pārṣada tāḍitāḥ
अथ तार्क्ष्यसुतो ज्ञात्वा विराट्प्रभुचिकीर्षितम् । बबन्ध वारुणै: पाशैर्बलिं सूत्येऽहनि क्रतौ ॥ २६ ॥
atha tārkṣya-suto jñātvā virāṭ prabhu-cikīrṣitam babandha vāruṇaiḥ pāśair baliṁ sūtye ’hani kratau
हाहाकारो महानासीद् रोदस्यो: सर्वतोदिशम् । निगृह्यमाणेऽसुरपतौ विष्णुना प्रभविष्णुना ॥ २७ ॥
hāhākāro mahān āsīd rodasyoḥ sarvato diśam nigṛhyamāṇe ’sura-patau viṣṇunā prabhaviṣṇunā
तं बद्धं वारुणै: पाशैर्भगवानाह वामन: । नष्टश्रियं स्थिरप्रज्ञमुदारयशसं नृप ॥ २८ ॥
taṁ baddhaṁ vāruṇaiḥ pāśair bhagavān āha vāmanaḥ naṣṭa-śriyaṁ sthira-prajñam udāra-yaśasaṁ nṛpa
पदानि त्रीणि दत्तानि भूमेर्मह्यं त्वयासुर । द्वाभ्यां क्रान्ता मही सर्वा तृतीयमुपकल्पय ॥ २९ ॥
padāni trīṇi dattāni bhūmer mahyaṁ tvayāsura dvābhyāṁ krāntā mahī sarvā tṛtīyam upakalpaya
यावत् तपत्यसौ गोभिर्यावदिन्दु: सहोडुभि: । यावद् वर्षति पर्जन्यस्तावती भूरियं तव ॥ ३० ॥
yāvat tapaty asau gobhir yāvad induḥ sahoḍubhiḥ yāvad varṣati parjanyas tāvatī bhūr iyaṁ tava
पदैकेन मयाक्रान्तो भूर्लोक: खं दिशस्तनो: । स्वर्लोकस्ते द्वितीयेन पश्यतस्ते स्वमात्मना ॥ ३१ ॥
padaikena mayākrānto bhūrlokaḥ khaṁ diśas tanoḥ svarlokas te dvitīyena paśyatas te svam ātmanā
प्रतिश्रुतमदातुस्ते निरये वास इष्यते । विश त्वं निरयं तस्माद् गुरुणा चानुमोदित: ॥ ३२ ॥
pratiśrutam adātus te niraye vāsa iṣyate viśa tvaṁ nirayaṁ tasmād guruṇā cānumoditaḥ
वृथा मनोरथस्तस्य दूर: स्वर्ग: पतत्यध: । प्रतिश्रुतस्यादानेन योऽर्थिनं विप्रलम्भते ॥ ३३ ॥
vṛthā manorathas tasya dūraḥ svargaḥ pataty adhaḥ pratiśrutasyādānena yo ’rthinaṁ vipralambhate
विप्रलब्धो ददामीति त्वयाहं चाढ्यमानिना । तद् व्यलीकफलं भुङ्क्ष्व निरयं कतिचित् समा: ॥ ३४ ॥
vipralabdho dadāmīti tvayāhaṁ cāḍhya-māninā tad vyalīka-phalaṁ bhuṅkṣva nirayaṁ katicit samāḥ
श्रीशुक उवाच एवं विप्रकृतो राजन् बलिर्भगवतासुर: । भिद्यमानोऽप्यभिन्नात्मा प्रत्याहाविक्लवं वच: ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca evaṁ viprakṛto rājan balir bhagavatāsuraḥ bhidyamāno ’py abhinnātmā pratyāhāviklavaṁ vacaḥ
श्रीबलिरुवाच यद्युत्तमश्लोक भवान् ममेरितं वचो व्यलीकं सुरवर्य मन्यते । करोम्यृतं तन्न भवेत् प्रलम्भनं पदं तृतीयं कुरु शीर्ष्णि मे निजम् ॥ २ ॥
śrī-balir uvāca yady uttamaśloka bhavān mameritaṁ vaco vyalīkaṁ sura-varya manyate karomy ṛtaṁ tan na bhavet pralambhanaṁ padaṁ tṛtīyaṁ kuru śīrṣṇi me nijam
बिभेमि नाहं निरयात् पदच्युतो न पाशबन्धाद् व्यसनाद् दुरत्ययात् । नैवार्थकृच्छ्राद् भवतो विनिग्रहा- दसाधुवादाद् भृशमुद्विजे यथा ॥ ३ ॥
bibhemi nāhaṁ nirayāt pada-cyuto na pāśa-bandhād vyasanād duratyayāt naivārtha-kṛcchrād bhavato vinigrahād asādhu-vādād bhṛśam udvije yathā
पुंसां श्लाघ्यतमं मन्ये दण्डमर्हत्तमार्पितम् । यं न माता पिता भ्राता सुहृदश्चादिशन्ति हि ॥ ४ ॥
puṁsāṁ ślāghyatamaṁ manye daṇḍam arhattamārpitam yaṁ na mātā pitā bhrātā suhṛdaś cādiśanti hi
त्वं नूनमसुराणां न: परोक्ष: परमो गुरु: । यो नोऽनेकमदान्धानां विभ्रंशं चक्षुरादिशत् ॥ ५ ॥
tvaṁ nūnam asurāṇāṁ naḥ parokṣaḥ paramo guruḥ yo no ’neka-madāndhānāṁ vibhraṁśaṁ cakṣur ādiśat
यस्मिन् वैरानुबन्धेन व्यूढेन विबुधेतरा: । बहवो लेभिरे सिद्धिं यामु हैकान्तयोगिन: ॥ ६ ॥ तेनाहं निगृहीतोऽस्मि भवता भूरिकर्मणा । बद्धश्च वारुणै: पाशैर्नातिव्रीडे न च व्यथे ॥ ७ ॥
yasmin vairānubandhena vyūḍhena vibudhetarāḥ bahavo lebhire siddhiṁ yām u haikānta-yoginaḥ tenāhaṁ nigṛhīto ’smi bhavatā bhūri-karmaṇā baddhaś ca vāruṇaiḥ pāśair nātivrīḍe na ca vyathe
पितामहो मे भवदीयसम्मत: प्रह्लाद आविष्कृतसाधुवाद: । भवद्विपक्षेण विचित्रवैशसं सम्प्रापितस्त्वं परम: स्वपित्रा ॥ ८ ॥
pitāmaho me bhavadīya-sammataḥ prahrāda āviṣkṛta-sādhu-vādaḥ bhavad-vipakṣeṇa vicitra-vaiśasaṁ samprāpitas tvaṁ paramaḥ sva-pitrā
किमात्मनानेन जहाति योऽन्तत: किं रिक्थहारै: स्वजनाख्यदस्युभि: । किं जायया संसृतिहेतुभूतया मर्त्यस्य गेहै: किमिहायुषो व्यय: ॥ ९ ॥
kim ātmanānena jahāti yo ’ntataḥ kiṁ riktha-hāraiḥ svajanākhya-dasyubhiḥ kiṁ jāyayā saṁsṛti-hetu-bhūtayā martyasya gehaiḥ kim ihāyuṣo vyayaḥ
इत्थं स निश्चित्य पितामहो महा- नगाधबोधो भवत: पादपद्मम् । ध्रुवं प्रपेदे ह्यकुतोभयं जनाद् भीत: स्वपक्षक्षपणस्य सत्तम ॥ १० ॥
itthaṁ sa niścitya pitāmaho mahān agādha-bodho bhavataḥ pāda-padmam dhruvaṁ prapede hy akutobhayaṁ janād bhītaḥ svapakṣa-kṣapaṇasya sattama
अथाहमप्यात्मरिपोस्तवान्तिकं दैवेन नीत: प्रसभं त्याजितश्री: । इदं कृतान्तान्तिकवर्ति जीवितं ययाध्रुवं स्तब्धमतिर्न बुध्यते ॥ ११ ॥
athāham apy ātma-ripos tavāntikaṁ daivena nītaḥ prasabhaṁ tyājita-śrīḥ idaṁ kṛtāntāntika-varti jīvitaṁ yayādhruvaṁ stabdha-matir na budhyate
श्रीशुक उवाच तस्येत्थं भाषमाणस्य प्रह्लादो भगवत्प्रिय: । आजगाम कुरुश्रेष्ठ राकापतिरिवोत्थित: ॥ १२ ॥
śrī-śuka uvāca tasyetthaṁ bhāṣamāṇasya prahrādo bhagavat-priyaḥ ājagāma kuru-śreṣṭha rākā-patir ivotthitaḥ
तमिन्द्रसेन: स्वपितामहं श्रिया विराजमानं नलिनायतेक्षणम् । प्रांशुं पिशङ्गाम्बरमञ्जनत्विषं प्रलम्बबाहुं शुभगर्षभमैक्षत ॥ १३ ॥
tam indra-senaḥ sva-pitāmahaṁ śriyā virājamānaṁ nalināyatekṣaṇam prāṁśuṁ piśaṅgāmbaram añjana-tviṣaṁ pralamba-bāhuṁ śubhagarṣabham aikṣata
तस्मै बलिर्वारुणपाशयन्त्रित: समर्हणं नोपजहार पूर्ववत् । ननाम मूर्ध्नाश्रुविलोललोचन: सव्रीडनीचीनमुखो बभूव ह ॥ १४ ॥
tasmai balir vāruṇa-pāśa-yantritaḥ samarhaṇaṁ nopajahāra pūrvavat nanāma mūrdhnāśru-vilola-locanaḥ sa-vrīḍa-nīcīna-mukho babhūva ha
स तत्र हासीनमुदीक्ष्य सत्पतिं हरिं सुनन्दाद्यनुगैरुपासितम् । उपेत्य भूमौ शिरसा महामना ननाम मूर्ध्ना पुलकाश्रुविक्लव: ॥ १५ ॥
sa tatra hāsīnam udīkṣya sat-patiṁ hariṁ sunandādy-anugair upāsitam upetya bhūmau śirasā mahā-manā nanāma mūrdhnā pulakāśru-viklavaḥ
श्रीप्रह्लाद उवाच त्वयैव दत्तं पदमैन्द्रमूर्जितं हृतं तदेवाद्य तथैव शोभनम् । मन्ये महानस्य कृतो ह्यनुग्रहो विभ्रंशितो यच्छ्रिय आत्ममोहनात् ॥ १६ ॥
śrī-prahrāda uvāca tvayaiva dattaṁ padam aindram ūrjitaṁ hṛtaṁ tad evādya tathaiva śobhanam manye mahān asya kṛto hy anugraho vibhraṁśito yac chriya ātma-mohanāt
यया हि विद्वानपि मुह्यते यत- स्तत् को विचष्टे गतिमात्मनो यथा । तस्मै नमस्ते जगदीश्वराय वै नारायणायाखिललोकसाक्षिणे ॥ १७ ॥
yayā hi vidvān api muhyate yatas tat ko vicaṣṭe gatim ātmano yathā tasmai namas te jagad-īśvarāya vai nārāyaṇāyākhila-loka-sākṣiṇe
श्रीशुक उवाच तस्यानुशृण्वतो राजन् प्रह्लादस्य कृताञ्जले: । हिरण्यगर्भो भगवानुवाच मधुसूदनम् ॥ १८ ॥
śrī-śuka uvāca tasyānuśṛṇvato rājan prahrādasya kṛtāñjaleḥ hiraṇyagarbho bhagavān uvāca madhusūdanam
बद्धं वीक्ष्य पतिं साध्वी तत्पत्नी भयविह्वला । प्राञ्जलि: प्रणतोपेन्द्रं बभाषेऽवाङ्मुखी नृप ॥ १९ ॥
baddhaṁ vīkṣya patiṁ sādhvī tat-patnī bhaya-vihvalā prāñjaliḥ praṇatopendraṁ babhāṣe ’vāṅ-mukhī nṛpa
श्रीविन्ध्यावलिरुवाच क्रीडार्थमात्मन इदं त्रिजगत् कृतं ते स्वाम्यं तु तत्र कुधियोऽपर ईश कुर्यु: । कर्तु: प्रभोस्तव किमस्यत आवहन्ति त्यक्तह्रियस्त्वदवरोपितकर्तृवादा: ॥ २० ॥
śrī-vindhyāvalir uvāca krīḍārtham ātmana idaṁ tri-jagat kṛtaṁ te svāmyaṁ tu tatra kudhiyo ’para īśa kuryuḥ kartuḥ prabhos tava kim asyata āvahanti tyakta-hriyas tvad-avaropita-kartṛ-vādāḥ
श्रीब्रह्मोवाच भूतभावन भूतेश देवदेव जगन्मय । मुञ्चैनं हृतसर्वस्वं नायमर्हति निग्रहम् ॥ २१ ॥
śrī-brahmovāca bhūta-bhāvana bhūteśa deva-deva jaganmaya muñcainaṁ hṛta-sarvasvaṁ nāyam arhati nigraham
कृत्स्ना तेऽनेन दत्ता भूर्लोका: कर्मार्जिताश्च ये । निवेदितं च सर्वस्वमात्माविक्लवया धिया ॥ २२ ॥
kṛtsnā te ’nena dattā bhūr lokāḥ karmārjitāś ca ye niveditaṁ ca sarvasvam ātmāviklavayā dhiyā
यत्पादयोरशठधी: सलिलं प्रदाय दूर्वाङ्कुरैरपि विधाय सतीं सपर्याम् । अप्युत्तमां गतिमसौ भजते त्रिलोकीं दाश्वानविक्लवमना: कथमार्तिमृच्छेत् ॥ २३ ॥
yat-pādayor aśaṭha-dhīḥ salilaṁ pradāya dūrvāṅkurair api vidhāya satīṁ saparyām apy uttamāṁ gatim asau bhajate tri-lokīṁ dāśvān aviklava-manāḥ katham ārtim ṛcchet
श्रीभगवानुवाच ब्रह्मन् यमनुगृह्णामि तद्विशो विधुनोम्यहम् । यन्मद: पुरुष: स्तब्धो लोकं मां चावमन्यते ॥ २४ ॥
śrī-bhagavān uvāca brahman yam anugṛhṇāmi tad-viśo vidhunomy aham yan-madaḥ puruṣaḥ stabdho lokaṁ māṁ cāvamanyate
यदा कदाचिज्जीवात्मा संसरन् निजकर्मभि: । नानायोनिष्वनीशोऽयं पौरुषीं गतिमाव्रजेत् ॥ २५ ॥
yadā kadācij jīvātmā saṁsaran nija-karmabhiḥ nānā-yoniṣv anīśo ’yaṁ pauruṣīṁ gatim āvrajet
जन्मकर्मवयोरूपविद्यैश्वर्यधनादिभि: । यद्यस्य न भवेत् स्तम्भस्तत्रायं मदनुग्रह: ॥ २६ ॥
janma-karma-vayo-rūpa- vidyaiśvarya-dhanādibhiḥ yady asya na bhavet stambhas tatrāyaṁ mad-anugrahaḥ
मानस्तम्भनिमित्तानां जन्मादीनां समन्तत: । सर्वश्रेय:प्रतीपानां हन्त मुह्येन्न मत्पर: ॥ २७ ॥
māna-stambha-nimittānāṁ janmādīnāṁ samantataḥ sarva-śreyaḥ-pratīpānāṁ hanta muhyen na mat-paraḥ
एष दानवदैत्यानामग्रणी: कीर्तिवर्धन: । अजैषीदजयां मायां सीदन्नपि न मुह्यति ॥ २८ ॥
eṣa dānava-daityānām agranīḥ kīrti-vardhanaḥ ajaiṣīd ajayāṁ māyāṁ sīdann api na muhyati
क्षीणरिक्थश्च्युत: स्थानात् क्षिप्तो बद्धश्च शत्रुभि: । ज्ञातिभिश्च परित्यक्तो यातनामनुयापित: ॥ २९ ॥ गुरुणा भर्त्सित: शप्तो जहौ सत्यं न सुव्रत: । छलैरुक्तो मया धर्मो नायं त्यजति सत्यवाक् ॥ ३० ॥
kṣīṇa-rikthaś cyutaḥ sthānāt kṣipto baddhaś ca śatrubhiḥ jñātibhiś ca parityakto yātanām anuyāpitaḥ guruṇā bhartsitaḥ śapto jahau satyaṁ na suvrataḥ chalair ukto mayā dharmo nāyaṁ tyajati satya-vāk
एष मे प्रापित: स्थानं दुष्प्रापममरैरपि । सावर्णेरन्तरस्यायं भवितेन्द्रो मदाश्रय: ॥ ३१ ॥
eṣa me prāpitaḥ sthānaṁ duṣprāpam amarair api sāvarṇer antarasyāyaṁ bhavitendro mad-āśrayaḥ
तावत् सुतलमध्यास्तां विश्वकर्मविनिर्मितम् । यदाधयो व्याधयश्च क्लमस्तन्द्रा पराभव: । नोपसर्गा निवसतां सम्भवन्ति ममेक्षया ॥ ३२ ॥
tāvat sutalam adhyāstāṁ viśvakarma-vinirmitam yad ādhayo vyādhayaś ca klamas tandrā parābhavaḥ nopasargā nivasatāṁ sambhavanti mamekṣayā
इन्द्रसेन महाराज याहि भो भद्रमस्तु ते । सुतलं स्वर्गिभि: प्रार्थ्यं ज्ञातिभि: परिवारित: ॥ ३३ ॥
indrasena mahārāja yāhi bho bhadram astu te sutalaṁ svargibhiḥ prārthyaṁ jñātibhiḥ parivāritaḥ
न त्वामभिभविष्यन्ति लोकेशा: किमुतापरे । त्वच्छासनातिगान् दैत्यांश्चक्रं मे सूदयिष्यति ॥ ३४ ॥
na tvām abhibhaviṣyanti lokeśāḥ kim utāpare tvac-chāsanātigān daityāṁś cakraṁ me sūdayiṣyati
रक्षिष्ये सर्वतोऽहं त्वां सानुगं सपरिच्छदम् । सदा सन्निहितं वीर तत्र मां द्रक्ष्यते भवान् ॥ ३५ ॥
rakṣiṣye sarvato ’haṁ tvāṁ sānugaṁ saparicchadam sadā sannihitaṁ vīra tatra māṁ drakṣyate bhavān
तत्र दानवदैत्यानां सङ्गात्ते भाव आसुर: । दृष्ट्वा मदनुभावं वै सद्य: कुण्ठो विनङ्क्ष्यति ॥ ३६ ॥
tatra dānava-daityānāṁ saṅgāt te bhāva āsuraḥ dṛṣṭvā mad-anubhāvaṁ vai sadyaḥ kuṇṭho vinaṅkṣyati
श्रीशुक उवाच इत्युक्तवन्तं पुरुषं पुरातनं महानुभावोऽखिलसाधुसम्मत: । बद्धाञ्जलिर्बाष्पकलाकुलेक्षणो भक्त्युत्कलो गद्गदया गिराब्रवीत् ॥ १ ॥
śrī-śuka uvāca ity uktavantaṁ puruṣaṁ purātanaṁ mahānubhāvo ’khila-sādhu-sammataḥ baddhāñjalir bāṣpa-kalākulekṣaṇo bhakty-utkalo gadgadayā girābravīt
श्रीबलिरुवाच अहो प्रणामाय कृत: समुद्यम: प्रपन्नभक्तार्थविधौ समाहित: । यल्लोकपालैस्त्वदनुग्रहोऽमरै- रलब्धपूर्वोऽपसदेऽसुरेऽर्पित: ॥ २ ॥
śrī-balir uvāca aho praṇāmāya kṛtaḥ samudyamaḥ prapanna-bhaktārtha-vidhau samāhitaḥ yal loka-pālais tvad-anugraho ’marair alabdha-pūrvo ’pasade ’sure ’rpitaḥ
श्रीशुक उवाच इत्युक्त्वा हरिमानत्य ब्रह्माणं सभवं तत: । विवेश सुतलं प्रीतो बलिर्मुक्त: सहासुरै: ॥ ३ ॥
śrī-śuka uvāca ity uktvā harim ānatya brahmāṇaṁ sabhavaṁ tataḥ viveśa sutalaṁ prīto balir muktaḥ sahāsuraiḥ
एवमिन्द्राय भगवान् प्रत्यानीय त्रिविष्टपम् । पूरयित्वादिते: काममशासत् सकलं जगत् ॥ ४ ॥
evam indrāya bhagavān pratyānīya triviṣṭapam pūrayitvāditeḥ kāmam aśāsat sakalaṁ jagat
लब्धप्रसादं निर्मुक्तं पौत्रं वंशधरं बलिम् । निशाम्य भक्तिप्रवण: प्रह्लाद इदमब्रवीत् ॥ ५ ॥
labdha-prasādaṁ nirmuktaṁ pautraṁ vaṁśa-dharaṁ balim niśāmya bhakti-pravaṇaḥ prahrāda idam abravīt
श्रीप्रह्लाद उवाच नेमं विरिञ्चो लभते प्रसादं न श्रीर्न शर्व: किमुतापरेऽन्ये । यन्नोऽसुराणामसि दुर्गपालो विश्वाभिवन्द्यैरभिवन्दिताङ्घ्रि: ॥ ६ ॥
śrī-prahrāda uvāca nemaṁ viriñco labhate prasādaṁ na śrīr na śarvaḥ kim utāpare ’nye yan no ’surāṇām asi durga-pālo viśvābhivandyair abhivanditāṅghriḥ
यत्पादपद्ममकरन्दनिषेवणेन ब्रह्मादय: शरणदाश्नुवते विभूती: । कस्माद् वयं कुसृतय: खलयोनयस्ते दाक्षिण्यदृष्टिपदवीं भवत: प्रणीता: ॥ ७ ॥
yat-pāda-padma-makaranda-niṣevaṇena brahmādayaḥ śaraṇadāśnuvate vibhūtīḥ kasmād vayaṁ kusṛtayaḥ khala-yonayas te dākṣiṇya-dṛṣṭi-padavīṁ bhavataḥ praṇītāḥ
चित्रं तवेहितमहोऽमितयोगमाया- लीलाविसृष्टभुवनस्य विशारदस्य । सर्वात्मन: समदृशोऽविषम: स्वभावो भक्तप्रियो यदसि कल्पतरुस्वभाव: ॥ ८ ॥
citraṁ tavehitam aho ’mita-yoga-māyā- līlā-visṛṣṭa-bhuvanasya viśāradasya sarvātmanaḥ samadṛśo ’viṣamaḥ svabhāvo bhakta-priyo yad asi kalpataru-svabhāvaḥ
श्रीभगवानुवाच वत्स प्रह्लाद भद्रं ते प्रयाहि सुतलालयम् । मोदमान: स्वपौत्रेण ज्ञातीनां सुखमावह ॥ ९ ॥
śrī-bhagavān uvāca vatsa prahrāda bhadraṁ te prayāhi sutalālayam modamānaḥ sva-pautreṇa jñātīnāṁ sukham āvaha
नित्यं द्रष्टासि मां तत्र गदापाणिमवस्थितम् । मद्दर्शनमहाह्लादध्वस्तकर्मनिबन्धन: ॥ १० ॥
nityaṁ draṣṭāsi māṁ tatra gadā-pāṇim avasthitam mad-darśana-mahāhlāda- dhvasta-karma-nibandhanaḥ
श्रीशुक उवाच आज्ञां भगवतो राजन्प्रह्लादो बलिना सह । बाढमित्यमलप्रज्ञो मूर्ध्न्याधाय कृताञ्जलि: ॥ ११ ॥ परिक्रम्यादिपुरुषं सर्वासुरचमूपति: । प्रणतस्तदनुज्ञात: प्रविवेश महाबिलम् ॥ १२ ॥
śrī-śuka uvāca ājñāṁ bhagavato rājan prahrādo balinā saha bāḍham ity amala-prajño mūrdhny ādhāya kṛtāñjaliḥ parikramyādi-puruṣaṁ sarvāsura-camūpatiḥ praṇatas tad-anujñātaḥ praviveśa mahā-bilam
अथाहोशनसं राजन्हरिर्नारायणोऽन्तिके । आसीनमृत्विजां मध्ये सदसि ब्रह्मवादिनाम् ॥ १३ ॥
athāhośanasaṁ rājan harir nārāyaṇo ’ntike āsīnam ṛtvijāṁ madhye sadasi brahma-vādinām
ब्रह्मन् सन्तनु शिष्यस्य कर्मच्छिद्रं वितन्वत: । यत् तत् कर्मसु वैषम्यं ब्रह्मदृष्टं समं भवेत् ॥ १४ ॥
brahman santanu śiṣyasya karma-cchidraṁ vitanvataḥ yat tat karmasu vaiṣamyaṁ brahma-dṛṣṭaṁ samaṁ bhavet
श्रीशुक्र उवाच कुतस्तत्कर्मवैषम्यं यस्य कर्मेश्वरो भवान् । यज्ञेशो यज्ञपुरुष: सर्वभावेन पूजित: ॥ १५ ॥
śrī-śukra uvāca kutas tat-karma-vaiṣamyaṁ yasya karmeśvaro bhavān yajñeśo yajña-puruṣaḥ sarva-bhāvena pūjitaḥ
मन्त्रतस्तन्त्रतश्छिद्रं देशकालार्हवस्तुत: । सर्वं करोति निश्छिद्रमनुसङ्कीर्तनं तव ॥ १६ ॥
mantratas tantrataś chidraṁ deśa-kālārha-vastutaḥ sarvaṁ karoti niśchidram anusaṅkīrtanaṁ tava
तथापि वदतो भूमन् करिष्याम्यनुशासनम् । एतच्छ्रेय: परं पुंसां यत् तवाज्ञानुपालनम् ॥ १७ ॥
tathāpi vadato bhūman kariṣyāmy anuśāsanam etac chreyaḥ paraṁ puṁsāṁ yat tavājñānupālanam
श्रीशुक उवाच प्रतिनन्द्य हरेराज्ञामुशना भगवानिति । यज्ञच्छिद्रं समाधत्त बलेर्विप्रर्षिभि: सह ॥ १८ ॥
śrī-śuka uvāca pratinandya harer ājñām uśanā bhagavān iti yajña-cchidraṁ samādhatta baler viprarṣibhiḥ saha
एवं बलेर्महीं राजन् भिक्षित्वा वामनो हरि: । ददौ भ्रात्रे महेन्द्राय त्रिदिवं यत्परैर्हृतम् ॥ १९ ॥
evaṁ baler mahīṁ rājan bhikṣitvā vāmano hariḥ dadau bhrātre mahendrāya tridivaṁ yat parair hṛtam
प्रजापतिपतिर्ब्रह्मा देवर्षिपितृभूमिपै: । दक्षभृग्वङ्गिरोमुख्यै: कुमारेण भवेन च ॥ २० ॥ कश्यपस्यादिते: प्रीत्यै सर्वभूतभवाय च । लोकानां लोकपालानामकरोद् वामनं पतिम् ॥ २१ ॥
prajāpati-patir brahmā devarṣi-pitṛ-bhūmipaiḥ dakṣa-bhṛgv-aṅgiro-mukhyaiḥ kumāreṇa bhavena ca kaśyapasyāditeḥ prītyai sarva-bhūta-bhavāya ca lokānāṁ loka-pālānām akarod vāmanaṁ patim
वेदानां सर्वदेवानां धर्मस्य यशस: श्रिय: । मङ्गलानां व्रतानां च कल्पं स्वर्गापवर्गयो: ॥ २२ ॥ उपेन्द्रं कल्पयांचक्रे पतिं सर्वविभूतये । तदा सर्वाणि भूतानि भृशं मुमुदिरे नृप ॥ २३ ॥
vedānāṁ sarva-devānāṁ dharmasya yaśasaḥ śriyaḥ maṅgalānāṁ vratānāṁ ca kalpaṁ svargāpavargayoḥ upendraṁ kalpayāṁ cakre patiṁ sarva-vibhūtaye tadā sarvāṇi bhūtāni bhṛśaṁ mumudire nṛpa
ततस्त्विन्द्र: पुरस्कृत्य देवयानेन वामनम् । लोकपालैर्दिवं निन्ये ब्रह्मणा चानुमोदित: ॥ २४ ॥
tatas tv indraḥ puraskṛtya deva-yānena vāmanam loka-pālair divaṁ ninye brahmaṇā cānumoditaḥ
प्राप्य त्रिभुवनं चेन्द्र उपेन्द्रभुजपालित: । श्रिया परमया जुष्टो मुमुदे गतसाध्वस: ॥ २५ ॥
prāpya tri-bhuvanaṁ cendra upendra-bhuja-pālitaḥ śriyā paramayā juṣṭo mumude gata-sādhvasaḥ
ब्रह्मा शर्व: कुमारश्च भृग्वाद्या मुनयो नृप । पितर: सर्वभूतानि सिद्धा वैमानिकाश्च ये ॥ २६ ॥ सुमहत् कर्म तद् विष्णोर्गायन्त: परमद्भुतम् । धिष्ण्यानि स्वानि ते जग्मुरदितिं च शशंसिरे ॥ २७ ॥
brahmā śarvaḥ kumāraś ca bhṛgv-ādyā munayo nṛpa pitaraḥ sarva-bhūtāni siddhā vaimānikāś ca ye sumahat karma tad viṣṇor gāyantaḥ param adbhutam dhiṣṇyāni svāni te jagmur aditiṁ ca śaśaṁsire
सर्वमेतन्मयाख्यातं भवत: कुलनन्दन । उरुक्रमस्य चरितं श्रोतृणामघमोचनम् ॥ २८ ॥
sarvam etan mayākhyātaṁ bhavataḥ kula-nandana urukramasya caritaṁ śrotṝṇām agha-mocanam
पारं महिम्न उरुविक्रमतो गृणानो य: पार्थिवानि विममे स रजांसि मर्त्य: । किं जायमान उत जात उपैति मर्त्य इत्याह मन्त्रदृगृषि: पुरुषस्य यस्य ॥ २९ ॥
pāraṁ mahimna uruvikramato gṛṇāno yaḥ pārthivāni vimame sa rajāṁsi martyaḥ kiṁ jāyamāna uta jāta upaiti martya ity āha mantra-dṛg ṛṣiḥ puruṣasya yasya
य इदं देवदेवस्य हरेरद्भुतकर्मण: । अवतारानुचरितं शृण्वन् याति परां गतिम् ॥ ३० ॥
ya idaṁ deva-devasya harer adbhuta-karmaṇaḥ avatārānucaritaṁ śṛṇvan yāti parāṁ gatim
क्रियमाणे कर्मणीदं दैवे पित्र्येऽथ मानुषे । यत्र यत्रानुकीर्त्येत तत् तेषां सुकृतं विदु: ॥ ३१ ॥
kriyamāṇe karmaṇīdaṁ daive pitrye ’tha mānuṣe yatra yatrānukīrtyeta tat teṣāṁ sukṛtaṁ viduḥ
श्रीराजोवाच भगवञ्छ्रोतुमिच्छामि हरेरद्भुतकर्मण: । अवतारकथामाद्यां मायामत्स्यविडम्बनम् ॥ १ ॥
śrī-rājovāca bhagavañ chrotum icchāmi harer adbhuta-karmaṇaḥ avatāra-kathām ādyāṁ māyā-matsya-viḍambanam
यदर्थमदधाद् रूपं मात्स्यं लोकजुगुप्सितम् । तम:प्रकृति दुर्मर्षं कर्मग्रस्त इवेश्वर: ॥ २ ॥ एतन्नो भगवन् सर्वं यथावद् वक्तुमर्हसि । उत्तमश्लोकचरितं सर्वलोकसुखावहम् ॥ ३ ॥
yad-artham adadhād rūpaṁ mātsyaṁ loka-jugupsitam tamaḥ-prakṛti-durmarṣaṁ karma-grasta iveśvaraḥ etan no bhagavan sarvaṁ yathāvad vaktum arhasi uttamaśloka-caritaṁ sarva-loka-sukhāvaham
श्रीसूत उवाच इत्युक्तो विष्णुरातेन भगवान् बादरायणि: । उवाच चरितं विष्णोर्मत्स्यरूपेण यत् कृतम् ॥ ४ ॥
śrī-sūta uvāca ity ukto viṣṇu-rātena bhagavān bādarāyaṇiḥ uvāca caritaṁ viṣṇor matsya-rūpeṇa yat kṛtam
श्रीशुक उवाच गोविप्रसुरसाधूनां छन्दसामपि चेश्वर: । रक्षामिच्छंस्तनूर्धत्ते धर्मस्यार्थस्य चैव हि ॥ ५ ॥
śrī-śuka uvāca go-vipra-sura-sādhūnāṁ chandasām api ceśvaraḥ rakṣām icchaṁs tanūr dhatte dharmasyārthasya caiva hi
उच्चावचेषु भूतेषु चरन् वायुरिवेश्वर: । नोच्चावचत्वं भजते निर्गुणत्वाद्धियो गुणै: ॥ ६ ॥
uccāvaceṣu bhūteṣu caran vāyur iveśvaraḥ noccāvacatvaṁ bhajate nirguṇatvād dhiyo guṇaiḥ
आसीदतीतकल्पान्ते ब्राह्मो नैमित्तिको लय: । समुद्रोपप्लुतास्तत्र लोका भूरादयो नृप ॥ ७ ॥
āsīd atīta-kalpānte brāhmo naimittiko layaḥ samudropaplutās tatra lokā bhūr-ādayo nṛpa
कालेनागतनिद्रस्य धातु: शिशयिषोर्बली । मुखतो नि:सृतान् वेदान् हयग्रीवोऽन्तिकेऽहरत् ॥ ८ ॥
kālenāgata-nidrasya dhātuḥ śiśayiṣor balī mukhato niḥsṛtān vedān hayagrīvo ’ntike ’harat
ज्ञात्वा तद् दानवेन्द्रस्य हयग्रीवस्य चेष्टितम् । दधार शफरीरूपं भगवान् हरिरीश्वर: ॥ ९ ॥
jñātvā tad dānavendrasya hayagrīvasya ceṣṭitam dadhāra śapharī-rūpaṁ bhagavān harir īśvaraḥ
तत्र राजऋषि: कश्चिन्नाम्ना सत्यव्रतो महान् । नारायणपरोऽतपत् तप: स सलिलाशन: ॥ १० ॥
tatra rāja-ṛṣiḥ kaścin nāmnā satyavrato mahān nārāyaṇa-paro ’tapat tapaḥ sa salilāśanaḥ
योऽसावस्मिन् महाकल्पे तनय: स विवस्वत: । श्राद्धदेव इति ख्यातो मनुत्वे हरिणार्पित: ॥ ११ ॥
yo ’sāv asmin mahā-kalpe tanayaḥ sa vivasvataḥ śrāddhadeva iti khyāto manutve hariṇārpitaḥ
एकदा कृतमालायां कुर्वतो जलतर्पणम् । तस्याञ्जल्युदके काचिच्छफर्येकाभ्यपद्यत ॥ १२ ॥
ekadā kṛtamālāyāṁ kurvato jala-tarpaṇam tasyāñjaly-udake kācic chaphary ekābhyapadyata
सत्यव्रतोऽञ्जलिगतां सह तोयेन भारत । उत्ससर्ज नदीतोये शफरीं द्रविडेश्वर: ॥ १३ ॥
satyavrato ’ñjali-gatāṁ saha toyena bhārata utsasarja nadī-toye śapharīṁ draviḍeśvaraḥ
तमाह सातिकरुणं महाकारुणिकं नृपम् । यादोभ्यो ज्ञातिघातिभ्यो दीनां मां दीनवत्सल । कथं विसृजसे राजन् भीतामस्मिन् सरिज्जले ॥ १४ ॥
tam āha sātikaruṇaṁ mahā-kāruṇikaṁ nṛpam yādobhyo jñāti-ghātibhyo dīnāṁ māṁ dīna-vatsala kathaṁ visṛjase rājan bhītām asmin sarij-jale
तमात्मनोऽनुग्रहार्थं प्रीत्या मत्स्यवपुर्धरम् । अजानन् रक्षणार्थाय शफर्या: स मनो दधे ॥ १५ ॥
tam ātmano ’nugrahārthaṁ prītyā matsya-vapur-dharam ajānan rakṣaṇārthāya śapharyāḥ sa mano dadhe
तस्या दीनतरं वाक्यमाश्रुत्य स महीपति: । कलशाप्सु निधायैनां दयालुर्निन्य आश्रमम् ॥ १६ ॥
tasyā dīnataraṁ vākyam āśrutya sa mahīpatiḥ kalaśāpsu nidhāyaināṁ dayālur ninya āśramam
सा तु तत्रैकरात्रेण वर्धमाना कमण्डलौ । अलब्ध्वात्मावकाशं वा इदमाह महीपतिम् ॥ १७ ॥
sā tu tatraika-rātreṇa vardhamānā kamaṇḍalau alabdhvātmāvakāśaṁ vā idam āha mahīpatim
नाहं कमण्डलावस्मिन् कृच्छ्रं वस्तुमिहोत्सहे । कल्पयौक: सुविपुलं यत्राहं निवसे सुखम् ॥ १८ ॥
nāhaṁ kamaṇḍalāv asmin kṛcchraṁ vastum ihotsahe kalpayaukaḥ suvipulaṁ yatrāhaṁ nivase sukham
स एनां तत आदाय न्यधादौदञ्चनोदके । तत्र क्षिप्ता मुहूर्तेन हस्तत्रयमवर्धत ॥ १९ ॥
sa enāṁ tata ādāya nyadhād audañcanodake tatra kṣiptā muhūrtena hasta-trayam avardhata
न म एतदलं राजन् सुखं वस्तुमुदञ्चनम् । पृथु देहि पदं मह्यं यत् त्वाहं शरणं गता ॥ २० ॥
na ma etad alaṁ rājan sukhaṁ vastum udañcanam pṛthu dehi padaṁ mahyaṁ yat tvāhaṁ śaraṇaṁ gatā
तत आदाय सा राज्ञा क्षिप्ता राजन् सरोवरे । तदावृत्यात्मना सोऽयं महामीनोऽन्ववर्धत ॥ २१ ॥
tata ādāya sā rājñā kṣiptā rājan sarovare tad āvṛtyātmanā so ’yaṁ mahā-mīno ’nvavardhata
नैतन्मे स्वस्तये राजन्नुदकं सलिलौकस: । निधेहि रक्षायोगेन ह्रदे मामविदासिनि ॥ २२ ॥
naitan me svastaye rājann udakaṁ salilaukasaḥ nidhehi rakṣā-yogena hrade mām avidāsini
इत्युक्त: सोऽनयन्मत्स्यं तत्र तत्राविदासिनि । जलाशयेऽसम्मितं तं समुद्रे प्राक्षिपज्झषम् ॥ २३ ॥
ity uktaḥ so ’nayan matsyaṁ tatra tatrāvidāsini jalāśaye ’sammitaṁ taṁ samudre prākṣipaj jhaṣam
क्षिप्यमाणस्तमाहेदमिह मां मकरादय: । अदन्त्यतिबला वीर मां नेहोत्स्रष्टुमर्हसि ॥ २४ ॥
kṣipyamāṇas tam āhedam iha māṁ makarādayaḥ adanty atibalā vīra māṁ nehotsraṣṭum arhasi
एवं विमोहितस्तेन वदता वल्गुभारतीम् । तमाह को भवानस्मान् मत्स्यरूपेण मोहयन् ॥ २५ ॥
evaṁ vimohitas tena vadatā valgu-bhāratīm tam āha ko bhavān asmān matsya-rūpeṇa mohayan
नैवंवीर्यो जलचरो दृष्टोऽस्माभि: श्रुतोऽपि वा । यो भवान् योजनशतमह्नाभिव्यानशे सर: ॥ २६ ॥
naivaṁ vīryo jalacaro dṛṣṭo ’smābhiḥ śruto ’pi vā yo bhavān yojana-śatam ahnābhivyānaśe saraḥ
नूनं त्वं भगवान् साक्षाद्धरिर्नारायणोऽव्यय: । अनुग्रहाय भूतानां धत्से रूपं जलौकसाम् ॥ २७ ॥
nūnaṁ tvaṁ bhagavān sākṣād dharir nārāyaṇo ’vyayaḥ anugrahāya bhūtānāṁ dhatse rūpaṁ jalaukasām
नमस्ते पुरुषश्रेष्ठ स्थित्युत्पत्त्यप्ययेश्वर । भक्तानां न: प्रपन्नानां मुख्यो ह्यात्मगतिर्विभो ॥ २८ ॥
namas te puruṣa-śreṣṭha sthity-utpatty-apyayeśvara bhaktānāṁ naḥ prapannānāṁ mukhyo hy ātma-gatir vibho
सर्वे लीलावतारास्ते भूतानां भूतिहेतव: । ज्ञातुमिच्छाम्यदो रूपं यदर्थं भवता धृतम् ॥ २९ ॥
sarve līlāvatārās te bhūtānāṁ bhūti-hetavaḥ jñātum icchāmy ado rūpaṁ yad-arthaṁ bhavatā dhṛtam
न तेऽरविन्दाक्ष पदोपसर्पणं मृषा भवेत् सर्वसुहृत्प्रियात्मन: । यथेतरेषां पृथगात्मनां सता- मदीदृशो यद् वपुरद्भुतं हि न: ॥ ३० ॥
na te ’ravindākṣa padopasarpaṇaṁ mṛṣā bhavet sarva-suhṛt-priyātmanaḥ yathetareṣāṁ pṛthag-ātmanāṁ satām adīdṛśo yad vapur adbhutaṁ hi naḥ
श्रीशुक उवाच इति ब्रुवाणं नृपतिं जगत्पति: सत्यव्रतं मत्स्यवपुर्युगक्षये । विहर्तुकाम: प्रलयार्णवेऽब्रवी- च्चिकीर्षुरेकान्तजनप्रिय: प्रियम् ॥ ३१ ॥
śrī-śuka uvāca iti bruvāṇaṁ nṛpatiṁ jagat-patiḥ satyavrataṁ matsya-vapur yuga-kṣaye vihartu-kāmaḥ pralayārṇave ’bravīc cikīrṣur ekānta-jana-priyaḥ priyam
श्रीभगवानुवाच सप्तमे ह्यद्यतनादूर्ध्वमहन्येतदरिंदम । निमङ्क्ष्यत्यप्ययाम्भोधौ त्रैलोक्यं भूर्भुवादिकम् ॥ ३२ ॥
śrī-bhagavān uvāca saptame hy adyatanād ūrdhvam ahany etad arindama nimaṅkṣyaty apyayāmbhodhau trailokyaṁ bhūr-bhuvādikam
त्रिलोक्यां लीयमानायां संवर्ताम्भसि वै तदा । उपस्थास्यति नौ: काचिद् विशाला त्वां मयेरिता ॥ ३३ ॥
tri-lokyāṁ līyamānāyāṁ saṁvartāmbhasi vai tadā upasthāsyati nauḥ kācid viśālā tvāṁ mayeritā
त्वं तावदोषधी: सर्वा बीजान्युच्चावचानि च । सप्तर्षिभि: परिवृत: सर्वसत्त्वोपबृंहित: ॥ ३४ ॥ आरुह्य बृहतीं नावं विचरिष्यस्यविक्लव: । एकार्णवे निरालोके ऋषीणामेव वर्चसा ॥ ३५ ॥
tvaṁ tāvad oṣadhīḥ sarvā bījāny uccāvacāni ca saptarṣibhiḥ parivṛtaḥ sarva-sattvopabṛṁhitaḥ āruhya bṛhatīṁ nāvaṁ vicariṣyasy aviklavaḥ ekārṇave nirāloke ṛṣīṇām eva varcasā
दोधूयमानां तां नावं समीरेण बलीयसा । उपस्थितस्य मे शृङ्गे निबध्नीहि महाहिना ॥ ३६ ॥
dodhūyamānāṁ tāṁ nāvaṁ samīreṇa balīyasā upasthitasya me śṛṅge nibadhnīhi mahāhinā
अहं त्वामृषिभि: सार्धं सहनावमुदन्वति । विकर्षन् विचरिष्यामि यावद् ब्राह्मी निशा प्रभो ॥ ३७ ॥
ahaṁ tvām ṛṣibhiḥ sārdhaṁ saha-nāvam udanvati vikarṣan vicariṣyāmi yāvad brāhmī niśā prabho
मदीयं महिमानं च परं ब्रह्मेति शब्दितम् । वेत्स्यस्यनुगृहीतं मे सम्प्रश्नैर्विवृतं हृदि ॥ ३८ ॥
madīyaṁ mahimānaṁ ca paraṁ brahmeti śabditam vetsyasy anugṛhītaṁ me sampraśnair vivṛtaṁ hṛdi
इत्थमादिश्य राजानं हरिरन्तरधीयत । सोऽन्ववैक्षत तं कालं यं हृषीकेश आदिशत् ॥ ३९ ॥
ittham ādiśya rājānaṁ harir antaradhīyata so ’nvavaikṣata taṁ kālaṁ yaṁ hṛṣīkeśa ādiśat
आस्तीर्य दर्भान् प्राक्कूलान् राजर्षि: प्रागुदङ्मुख: । निषसाद हरे: पादौ चिन्तयन् मत्स्यरूपिण: ॥ ४० ॥
āstīrya darbhān prāk-kūlān rājarṣiḥ prāg-udaṅ-mukhaḥ niṣasāda hareḥ pādau cintayan matsya-rūpiṇaḥ
तत: समुद्र उद्वेल: सर्वत: प्लावयन् महीम् । वर्धमानो महामेघैर्वर्षद्भि: समदृश्यत ॥ ४१ ॥
tataḥ samudra udvelaḥ sarvataḥ plāvayan mahīm vardhamāno mahā-meghair varṣadbhiḥ samadṛśyata
ध्यायन् भगवदादेशं ददृशे नावमागताम् । तामारुरोह विप्रेन्द्रैरादायौषधिवीरुध: ॥ ४२ ॥
dhyāyan bhagavad-ādeśaṁ dadṛśe nāvam āgatām tām āruroha viprendrair ādāyauṣadhi-vīrudhaḥ
तमूचुर्मुनय: प्रीता राजन् ध्यायस्व केशवम् । स वै न: सङ्कटादस्मादविता शं विधास्यति ॥ ४३ ॥
tam ūcur munayaḥ prītā rājan dhyāyasva keśavam sa vai naḥ saṅkaṭād asmād avitā śaṁ vidhāsyati
सोऽनुध्यातस्ततो राज्ञा प्रादुरासीन्महार्णवे । एकशृङ्गधरो मत्स्यो हैमो नियुतयोजन: ॥ ४४ ॥
so ’nudhyātas tato rājñā prādurāsīn mahārṇave eka-śṛṅga-dharo matsyo haimo niyuta-yojanaḥ
निबध्य नावं तच्छृङ्गे यथोक्तो हरिणा पुरा । वरत्रेणाहिना तुष्टस्तुष्टाव मधुसूदनम् ॥ ४५ ॥
nibadhya nāvaṁ tac-chṛṅge yathokto hariṇā purā varatreṇāhinā tuṣṭas tuṣṭāva madhusūdanam
श्रीराजोवाच अनाद्यविद्योपहतात्मसंविद- स्तन्मूलसंसारपरिश्रमातुरा: । यदृच्छयोपसृता यमाप्नुयु- र्विमुक्तिदो न: परमो गुरुर्भवान् ॥ ४६ ॥
śrī-rājovāca anādy-avidyopahatātma-saṁvidas tan-mūla-saṁsāra-pariśramāturāḥ yadṛcchayopasṛtā yam āpnuyur vimuktido naḥ paramo gurur bhavān
जनोऽबुधोऽयं निजकर्मबन्धन: सुखेच्छया कर्म समीहतेऽसुखम् । यत्सेवया तां विधुनोत्यसन्मतिं ग्रन्थिं स भिन्द्याद् धृदयं स नो गुरु: ॥ ४७ ॥
jano ’budho ’yaṁ nija-karma-bandhanaḥ sukhecchayā karma samīhate ’sukham yat-sevayā tāṁ vidhunoty asan-matiṁ granthiṁ sa bhindyād dhṛdayaṁ sa no guruḥ
यत्सेवयाग्नेरिव रुद्ररोदनं पुमान् विजह्यान्मलमात्मनस्तम: । भजेत वर्णं निजमेष सोऽव्ययो भूयात् स ईश: परमो गुरोर्गुरु: ॥ ४८ ॥
yat-sevayāgner iva rudra-rodanaṁ pumān vijahyān malam ātmanas tamaḥ bhajeta varṇaṁ nijam eṣa so ’vyayo bhūyāt sa īśaḥ paramo guror guruḥ
न यत्प्रसादायुतभागलेश- मन्ये च देवा गुरवो जना: स्वयम् । कर्तुं समेता: प्रभवन्ति पुंस- स्तमीश्वरं त्वां शरणं प्रपद्ये ॥ ४९ ॥
na yat-prasādāyuta-bhāga-leśam anye ca devā guravo janāḥ svayam kartuṁ sametāḥ prabhavanti puṁsas tam īśvaraṁ tvāṁ śaraṇaṁ prapadye
अचक्षुरन्धस्य यथाग्रणी: कृत- स्तथा जनस्याविदुषोऽबुधो गुरु: । त्वमर्कदृक् सर्वदृशां समीक्षणो वृतो गुरुर्न: स्वगतिं बुभुत्सताम् ॥ ५० ॥
acakṣur andhasya yathāgraṇīḥ kṛtas tathā janasyāviduṣo ’budho guruḥ tvam arka-dṛk sarva-dṛśāṁ samīkṣaṇo vṛto gurur naḥ sva-gatiṁ bubhutsatām
जनो जनस्यादिशतेऽसतीं गतिं यया प्रपद्येत दुरत्ययं तम: । त्वं त्वव्ययं ज्ञानममोघमञ्जसा प्रपद्यते येन जनो निजं पदम् ॥ ५१ ॥
jano janasyādiśate ’satīṁ gatiṁ yayā prapadyeta duratyayaṁ tamaḥ tvaṁ tv avyayaṁ jñānam amogham añjasā prapadyate yena jano nijaṁ padam
त्वं सर्वलोकस्य सुहृत् प्रियेश्वरो ह्यात्मा गुरुर्ज्ञानमभीष्टसिद्धि: । तथापि लोको न भवन्तमन्धधी- र्जानाति सन्तं हृदि बद्धकाम: ॥ ५२ ॥
tvaṁ sarva-lokasya suhṛt priyeśvaro hy ātmā gurur jñānam abhīṣṭa-siddhiḥ tathāpi loko na bhavantam andha-dhīr jānāti santaṁ hṛdi baddha-kāmaḥ
त्वं त्वामहं देववरं वरेण्यं प्रपद्य ईशं प्रतिबोधनाय । छिन्ध्यर्थदीपैर्भगवन् वचोभि- र्ग्रन्थीन् हृदय्यान् विवृणु स्वमोक: ॥ ५३ ॥
tvaṁ tvām ahaṁ deva-varaṁ vareṇyaṁ prapadya īśaṁ pratibodhanāya chindhy artha-dīpair bhagavan vacobhir granthīn hṛdayyān vivṛṇu svam okaḥ
श्रीशुक उवाच इत्युक्तवन्तं नृपतिं भगवानादिपूरुष: । मत्स्यरूपी महाम्भोधौ विहरंस्तत्त्वमब्रवीत् ॥ ५४ ॥
śrī-śuka uvāca ity uktavantaṁ nṛpatiṁ bhagavān ādi-pūruṣaḥ matsya-rūpī mahāmbhodhau viharaṁs tattvam abravīt
पुराणसंहितां दिव्यां साङ्ख्ययोगक्रियावतीम् । सत्यव्रतस्य राजर्षेरात्मगुह्यमशेषत: ॥ ५५ ॥
purāṇa-saṁhitāṁ divyāṁ sāṅkhya-yoga-kriyāvatīm satyavratasya rājarṣer ātma-guhyam aśeṣataḥ
अश्रौषीदृषिभि: साकमात्मतत्त्वमसंशयम् । नाव्यासीनो भगवता प्रोक्तं ब्रह्म सनातनम् ॥ ५६ ॥
aśrauṣīd ṛṣibhiḥ sākam ātma-tattvam asaṁśayam nāvy āsīno bhagavatā proktaṁ brahma sanātanam
अतीतप्रलयापाय उत्थिताय स वेधसे । हत्वासुरं हयग्रीवं वेदान् प्रत्याहरद्धरि: ॥ ५७ ॥
atīta-pralayāpāya utthitāya sa vedhase hatvāsuraṁ hayagrīvaṁ vedān pratyāharad dhariḥ
स तु सत्यव्रतो राजा ज्ञानविज्ञानसंयुत: । विष्णो: प्रसादात् कल्पेऽस्मिन्नासीद् वैवस्वतो मनु: ॥ ५८ ॥
sa tu satyavrato rājā jñāna-vijñāna-saṁyutaḥ viṣṇoḥ prasādāt kalpe ’sminn āsīd vaivasvato manuḥ
सत्यव्रतस्य राजर्षेर्मायामत्स्यस्य शार्ङ्गिण: । संवादं महदाख्यानं श्रुत्वा मुच्येत किल्बिषात् ॥ ५९ ॥
satyavratasya rājarṣer māyā-matsyasya śārṅgiṇaḥ saṁvādaṁ mahad-ākhyānaṁ śrutvā mucyeta kilbiṣāt
अवतारं हरेर्योऽयं कीर्तयेदन्वहं नर: । सङ्कल्पास्तस्य सिध्यन्ति स याति परमां गतिम् ॥ ६० ॥
avatāraṁ harer yo ’yaṁ kīrtayed anvahaṁ naraḥ saṅkalpās tasya sidhyanti sa yāti paramāṁ gatim
प्रलयपयसि धातु: सुप्तशक्तेर्मुखेभ्य: श्रुतिगणमपनीतं प्रत्युपादत्त हत्वा । दितिजमकथयद् यो ब्रह्म सत्यव्रतानां तमहमखिलहेतुं जिह्ममीनं नतोऽस्मि ॥ ६१ ॥ स वै मन: कृष्णपदारविन्दयो- र्वचांसि वैकुण्ठगुणानुवर्णने । करौ हरेर्मन्दिरमार्जनादिषु श्रुतिं चकाराच्युतसत्कथोदये ॥
pralaya-payasi dhātuḥ supta-śakter mukhebhyaḥ śruti-gaṇam apanītaṁ pratyupādatta hatvā ditijam akathayad yo brahma satyavratānāṁ tam aham akhila-hetuṁ jihma-mīnaṁ nato ’smi